Monika Aljende: Fotogrāfija, kam tā paredzēta?

Monika Aljende (Monika Allende) ir kuratore, radošā producente, konsultante un pedagoģe. Iepriekš bijusi mākslinieciskā vadītāja Getxophoto fotofestivālā Bilbao, Spānijā, kur pati ir uzaugusi. Strādājusi arī Starptautiskajā fotogrāfijas festivālā FORMAT17 Anglijā un bijusi žurnāla The Sunday Times fotoattēlu redaktore, kur izveidoja godalgoto fotogrāfijas sadaļu Spectrum. Viņa ir bijusi arī vieslektore Londonas Komunikācijas koledžā.

Šogad, tāpat kā pirms diviem gadiem, Monika ir Landskronas fotofestivāla Zviedrijā mākslinieciskā direktore. Šogad festivāls, kura devīze ir “Fotogrāfija, kam tā paredzēta?”, notiks no 2. līdz 18. septembrim.

Kuri būs šīgada festivāla spilgtākie notikumi?

Šīgada programmā ir daudz spilgtu notikumu.

Landskronas muzejā būs skatāma Hailijas Morisas Kafjero (Haley Morris Cafiero) izstāde, kurā viņa pievēršas diskriminācijai, kibermobingam un atstumtībai, iedvesmojoties no savas personīgās pieredzes. Savā jaunākajā darbā, kas festivālā piedzīvos pirmizrādi, viņa izmanto acu izsekošanas tehnoloģiju un inscenējumus. Savukārt Tarra Krajnaka (Tarrah Krajnak) reinterpretē Edvarda Vestona (Edward Weston) fotogrāfiju sēriju, izmantojot sevi kā mūzu un pētot melnādainā ķermeņa lomu fotogrāfijas vizuālās reprezentācijas vēsturē.

Mākslinieki Sofija Karima (Sofia Karim), Hoda Afšars (Hoda Afshar), Anita Khemka (Anita Khemka) un Imrans Kokilo (Imran Kokiloo) reflektē par sociālā taisnīguma jautājumiem Kašmīrā, Austrālijā, Bangladešā un Indijā. Karolīna Aguero (Carolina Aguero) pēta dzimumu identitāti mazās kopienās dzimtajā Čīlē. Savukārt fotogrāfi Dāvids Montelone (Davide Monteleone), Lina & Čovs (Lin & Chow) un Filips Blenkinsops (Philip Blenkinsop) savos darbos pievēršas globālām sociālekonomiskām un klimata pārmaiņu tēmām — no krūmu ugunsgrēkiem Austrālijā līdz Ķīnas infrastruktūras būvniecībai un nabadzībai pasaulē.

Programmas mērķis ir atspoguļot mūsdienu pasaulē aktuālus jautājumus, cerot iesaistīt plašu auditoriju un rosināt diskusijas.

Jūs jau otro reizi esat Landskronas fotofestivāla mākslinieciskā direktore. Kā festivāls šajos gados ir attīstījies?

Pandēmijas dēļ 2020. gadā festivālam bija pilnībā jāpielāgojas un jāmaina veids, kā piesaistīt auditoriju, kas nevarēja ceļot. Lielāka uzmanība tika veltīta tiešsaistes risinājumiem, īpaši pievēršoties vietējai sabiedrībai — publicējām vietējās avīzes pielikumu, lai sazinātos un stiprinātu saikni ar reģiona iedzīvotājiem. Tas arī deva mums iespēju eksperimentēt ar ilgtspējīgiem materiāliem un struktūrām, ko būtu bijis grūti izdarīt, rīkojot pilnu programmu. Tā bija mācīšanās līkne, un festivāls ir kļuvis spēcīgāks, ar precīzākiem mērķiem un identitāti, koncentrējoties uz ilgtspējību un mērķi kalpot vietējai kopienai, vienlaikus saglabājot iesaisti profesionāliem praktiķiem.

Kur jūs redzat Landskronas festivāla vietu fotofestivālu kartē?

Landskronas festivāls ir pazīstamākais Skandināvijas fotofestivāls, kas Eiropas un starptautiskajiem kolēģiem piedāvā iespēju iepazīties ar profesionālās fotogrāfijas vidi šajā reģionā.

Kas patlaban ir lielākais izaicinājums fotofestivālu izdzīvošanai?

Viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras fotofestivāli, ir valsts finansējuma piešķiršana. Skatītāju ierastās vēlmes mainās, taču aptaujas liecina, ka cilvēki joprojām dod priekšroku fiziskai pieredzei, nevis digitālai līdzdalībai kultūras un mākslas jomā. Mums patīk aizraujoša pieredze un klātbūtne. Taču ir vajadzīgi resursi, lai turpinātu nodrošināt kvalitāti, pētniecību un domāšanas procesu, kas nepieciešams, lai radītu jēgpilnu saturu, nevis tikai vizuālu izrādi.

Kā jūs domājat, kādas ir jaunākās tendences fotogrāfijā un kā tajās iekļaujas zviedru (vai Ziemeļvalstu) fotogrāfija?

Tas ir atkarīgs no konteksta, kādā fotogrāfija tiek ierāmēta. Va uzskatām to par mākslas veidu vai vizuālu stāstīšanas līdzekli? Tematiski mēs esam liecinieki pārdomu brīdim par fotogrāfijas vēsturi un tās mantojumu. BLM un MeToo kustības aktualizēja jautājumus, kas saistīti ar rasi, postkoloniālismu un dzimuma identitāti, kā arī apšauba medija lomu pagājušajā gadsimtā. Ir arī tēmas, kas saistītas ar garīgo veselību, tas parādījās pēc pandēmijas. Mēs dzīvojam digitāli savstarpēji saistītā pasaulē, tāpēc šie jautājumi parādās fotogrāfijas praksēs dažādos reģionos.