/ Arnis Balčus / Komentārs

Kur aizlidoja putniņi?

Parasti Survival Kit fotogrāfiju ir vairāk nekā Rīgas fotogrāfijas biennālē, taču šogad LLMC rīkotajā festivālā dominē video un skaņa. Agrākajā Unibankas ēkā Doma laukumā divos stāvos grieķu kuratore iLiana Fokianaki piedāvā vairāk nekā 30 mākslinieku darbus, kas, kā vēsta relīze, apspriež, iztirzā un ņem vērā mākslas lomu vēsturiskos un laikmetīgos pašnoteikšanās un pretošanās mirkļos, traktē mūziku un skanisko kā nevardarbīga protesta, deklaratīvu žestu un kolektīvas performativitātes veidus. Attiecīgi Survival Kit ir kā ceļojums pasaules satricinājumos un izaicinājumos – rasisms ASV, naida noziegumi Donbasā, konflikti Tuvajos Austrumos, sociālā nevienlīdzība Āfrikā utt., taču mūsu platuma grādu problēma nr. 1 – karš Ukrainā – īsti neparādās, ko var skaidrot ar to, ka izstāde jau tika nokomplektēta pirms gada un pandēmijas dēļ tika atlikta, vai arī varam pieņemt, ka Ukrainas tēmā ir tik fenomenāli liela pārprodukcija, ka šī izstāde ir labs veids, kā skatītājam atgādināt, ka uz pasaules vēl ir citas, ne mazāk netaisnīgas un nežēlīgas problēmas, ar kurām ikdienā vietējie mediji mūs neapgrūtina.

Saņas Ivekovičas (Horvātija) darbs izstādē
Sūzanas Filipsas (Skotija) skaņas darbs izstādē

Šajā izstādē ir gana daudz darbu ar pliku skaņu telpā, un jāsaka, ka tas ir drosmīgs solis pamatā vizuālās mākslas izstādei. Lai arī skaņas izstādē ir ļoti daudz, neviens darbs nav tendēts uz skatītāja sapurināšanu, tie ir ļoti atmosfēriski, reizēm pat iemidzinoši, kā tādas atpūtas pieturvietas starp pasaules problēmām. Ir arī tikai pāris video darbu ar atzīmi “nepatīkami kadri”, un runa tajos ir par vardarbību, taču kopumā izstādē ir par maz asiņu, šoka un perversiju, citiem vārdiem, šeit nav pretrunīgu, agresīvu, neērtu darbu, kas kādu varētu aizvainot.

Kriša Salmaņa darbs izstādē
Kristapa Epnera darbi izstādē

Staigājot pa ēkas aizkustinošajām telpām, kurās ik pa laikam vēl pavīd kaut kas no iepriekšējās dzīves – bankas seifi, elektrības rozetes, tapetes, žalūzijas un lustras, tomēr gribas jautāt, kāds tad ir Latvijas mākslinieku pienesums šim izdzīvošanas komplektam kara, konfliktu un brīvību apdraudējuma laikā? Un vai ir kāds darbs, kas nevis organiski iekļaujas telpā (Kristaps Epners), bet izaicina šīs ēkas agrāko apdzīvotāju – bankas sektora atbildību mūsdienu verdzības veicināšanā? Šogad Latvijas mākslinieku izstādē nav daudz (7), un lielākoties viņi visi turpina ierasto Latvijas mākslas praksi, būdami gana meditatīvi, abstrakti vai dekoratīvi. Izstādes nosaukums Putniņu vajag noķert ir Ojāra Vācieša dzejas rindas no padomju laikiem, kas ir “tieša atsauce uz to, ka tiek apklusināti tie, kas pretojas autoritārajai varai”. Tieši vēsturiskie darbi izstādē (piemēram, Anša Epnera filma par Vācieti vai Hardija Lediņa un Jura Boiko Dr. Enesera Binokulārie deju kursi) vistiešāk sasaucas ar festivāla konceptu par pretošanos autoritātiem režīmiem un iestāšanos par (mākslas, vārda) brīvību, taču šeit rodas jautājums – kur tad ir mūsdienu putniņi, kuri lido pret vēju? Varas nozagšana un korupcija, seksuālo minoritāšu problēmas, nabadzība, sociālā netaisnība, divkopienu sabiedrība, demokrātijas apdraudējumi nav Latvijas mākslinieku dienaskārtībā, jo pašmāju mākslinieku degviela izsenis primāri ir daba, forma un mistisks iekšējais pārdzīvojums. Skaņa vai mūzika izstādē izcelta kā pretošanās vai trauksmes celšanas paņēmiens, Latvijas gadījumā tas būtu klusums, jo pie mums realitāte ir citādāka. Latvijā protestos, mītiņos un svētkos skan šlāgeri, un dziesma, dziedāšana, dejošana jau kopš mūsu verdzības laikiem ir tikusi izmantota ne tik daudz kā pretošanās vai savas pašapziņas celšanas, cik sabiedrības kontroles, homogenizēšanas un pretošanās neitralizēšanas instruments. Ikreiz, kad tauta ir neapmierināta un būtu gatava rīcībai, dziedāšana un dejošana izlādē agresīvo enerģiju, nokauj vēlmi kaut ko mainīt un pat attīstīties, tā vietā ļaujot ieslīgt pašapmierinātībā. Un to veiksmīgi pielietoja gan dažādas okupācijas varas (dziesmu svētki padomju gados nevis tika apspiesti, kā daudzi domā, bet tieši pretēji – organizēti ar plašu vērienu), gan politiķi savās priekšvēlēšanu kampaņās (pat snobiskie Attīstībai/Par ir taisījuši šlāgerkoncertu), gan, protams, nevar noliegt arī pašu naivumu, ka ar šlāgeri var izcīnīt revolūciju (Dziesmotā revolūcija ir mīts, neatkarību mēs neatguvām masveida dziedāšanas dēļ). Latvijas gadījumā mūzika un skaņa vairāk saistās ar pakļaušanos, nevis disidentismu. Varbūt tāpēc no Latvijas izstādē nav neviena skaņas darba.

Hardija Lediņa un Jura Boiko darbi izstādē
Vēsturiskās fotogrāfijas no Atmodas gadiem izstādē

Un kas tad ar fotogrāfiju? Vispirms jāteic, ka fotogrāfija izstādē ir klātesoša – sākot ar to, ka daudzos darbos fotogrāfija acīmredzami ir bijis izejmateriāls, vai arī pats darbs ir no lens-based mediju kategorijas, kas atgādina par fotogrāfijas priekšrocībām spējā ticami un pārliecinoši reflektēt par realitāti, kas ir svarīgi, ja autors negrib problēmu pārspīlēti abstrahēt. Patiesībā fotogrāfija šajā izstādē ir burtiski uz katra stūra, proti, izstāžu telpas caurvij pie sienām pielīmēti melnbalti, dokumentāli kadri lielākoties no barikāžu laikiem Doma laukumā un tās tuvumā 1991. gadā. Šīs fotogrāfijas, no vienas puses, ir kā līme, kas konceptā integrē pašu ēku, bet globālajā cīņā – pēdējo latviešu “revolūciju” – Atmodu. No otras puses, šīs fotogrāfijas vēl jo vairāk akcentē mūsu impotenci ar mākslas palīdzību runāt par mūsu pašu sociālpolitiskajām problēmām, jo apliecina, ka kopš 1991. gada Latvijā problēmu nav. To, ka problēmas tomēr pastāv un ne mazums, varam atklāt Survival Kit lekciju un pasākumu programmā, kas norisinās līdz pat festivāla beigām 14. oktobrī. Tur tad tie putniņi arī atlidos, lai mazliet pačivinātu.