Sejas, sejas, sejas

Ikdienas maršrutā no mājām uz universitāti gandrīz vai nevaru pārvietoties simts metrus, nesastopoties ar kādu vēlēšanu plakātu, un, pat ja izdodas, varbūt nepamanīts paliek kāds garām pabraukušais aplīmētais autobuss. Politisko partiju krāsas, saukļi un, protams, kandidātu sejas izraibina pilsētvidi vēl vairāk un šķietami pamanāmāk nekā jebkas cits, kas redzams tajās pašās pieturās un stendos visu pārējo laiku. Nav šaubu, ka attieksme pret šo nu jau vairākus gadu desmitus piekopto praksi un pret reklāmām kā tādām atšķiras. Dažs to sauc par parazītisku uzmanības pievēršanas veidu, vizuālo piesārņojumu, nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu, cits – par nodevu laikmetam vai par pavisam normālu lietu. Tāpat ļoti variē arī reakcijas vai sajūtas, 1. oktobrī gaidāmo 14. Saeimas vēlēšanu deputātu kandidātu reklāmās redzamās sejas uzlūkojot. Tomēr neatkarīgi no politiskās pārliecības ir vērts pavaicāt, kāds ir vizuālā materiāla iecerētais vēstījums un vai tajā neslēpjas kādas problēmas.

Kā apgalvots nesenā grāmatā par politisko vizuālo komunikāciju: “Vizuālie materiāli jau ilgi bijuši centrāla varas dinamikas un politikas dinamikas iezīme.” ¹⁾Veneti A., Jackson D., Lilleker D. G. Visual Political Communication. London: Palgrave Macmillan, 2019. P. 5. Mēs dzīvojam izteikti vizuālā laikmetā, tādēļ saprotams, ka arī politiskie spēki ir tajā iesaistīti. Īpaši redzams tas kļūst priekšvēlēšanu laikā, kad kampaņas iestiepjas kā fiziskajā telpā – pilsētās, šosejmalās un uz transportlīdzekļiem –, tā drukātajā presē, televīzijā un sociālajos medijos. Nešaubos, ka digitālā sfēra mūsdienās ir būtiskākā komunikācija ar vēlētājiem un tiešākais veids viņu “burbuļu” iekļūšanā, taču formātu un pieeju dažādība atklāj neskaitāmu nianšu gūzmu. Piemēram, kā risināt dilemmu starp profesionāla vai paštaisīta satura veidošanu? Vai labāk izskatīties ieturēti un oficiāli vai, pretēji, pacensties būt (šķietami) tuvāk tautai un komunicēt tieši, saviem spēkiem? Šoreiz šo jautājumu atstāšu aiz strīpas – diskusiju sašaurināšu līdz plakātiem pilsētvidē. Tam ir divi iemesli: pirmkārt, uz šo formātu iepriekšminētā dilemma nav attiecināma – cik man zināms, uz vēlēšanu plakāta neviens pašiņš vēl nodrukāts nav. Otrkārt, šis šķiet pārsteidzoši nenovērtēts vai novārtā atstāts medijs, ar kuru tagad visi lielā mērā apietas vienādi, turklāt neatkarīgi no partijiskās piederības.

Jautājums, par ko vērts parunāt: kāpēc politiķi vispār izvēlas izraibināt publisko telpu ar plakātiem, kur lielākoties dominē viņu sejas? Vai tiešām pastāv naiva cerība, ka vēlētājs ieraudzīs plakātu (atklāto seju, jauko smaidu, mirdzošās acis, gudrības rievu pierē u. tml.), nodomās, ka kandidējošā persona ir glīta un/vai ka sauklis ir gana skanīgs un sakarīgs, un tāpēc aizies balsot? Nav izslēgts, ka tādi vēlētāji var būt, bet ticamāks šķiet psiholoģiskais “pazīstamā efekta” arguments, kura versiju 2022. gada 14. septembrī raidījumā Kas notiek Latvijā? izteica psihiatrs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Artūrs Utināns. Īsumā – jo vairāk un biežāk kaut ko redz, jo vairāk tas nogulsnējas prātā un bezapziņā.²⁾Dr. Utināns gan lietoja vārdu “zemapziņa”, un tas ikdienas lietojumā un informatīvajā telpā nudien ir sastopamāks. Tomēr šāda “zemapziņas” un “virsapziņas” nošķiršana mudina apziņu dubultot un kļūdaini izprast, tāpēc esmu izvēlējies viņa teikto aizstāt un lietot salīdzinoši precīzāko jēdzienu “bezapziņa”, pamatojoties psihoanalīzes disciplīnā pieņemtajā terminoloģijā. Pat ja nav vēlmes par attiecīgo sarakstu balsot un par kandidātu ievilkt plusiņu, viņa vārds kļūst atpazīstams un uzmanība ir pievērsta.

Kas tad fotoattēlos šogad redzams? Izteikta vienveidība. Dominē fotostudijās uzņemti un pēcāk apstrādāti attēli; mainās tikai vārdi, uzvārdi, partijas, saukļi un krāsu paletes, dažkārt arī valoda. Šogad bieži sastopama tāda kompozīcija, kuru varētu nosaukt par “pārīšu bildi”, t. i., vienā plakātā iekļauti tieši divi kandidāti (kas var novest arī pie sava veida kurioziem, kur, piemēram, vienam tradicionālākas orientācijas politiskajam spēkam, nenosaucot konkrētu vārdu, ir plakāts, kurā sieviete, paslēpusies stūrītī, stāv aiz vīrieša). Savukārt, pievēršoties kandidātu izskatam, interneta blogos atrodamie ieteikumi kampaņu fotogrāfijām vēsta, ka ir labi izvēlēties ērtu, profesionālu un kandidatūrai autentisku apģērbu.³⁾Skat., piemēram, Jaye I. Tips for Taking your Political Campaign Photos // https://www.speakeasypolitical.com/political-campaign-photos/ [05.03.2021.] Līdz ar to var secināt, ka uzvalki vai balti krekli vairumam ir autentiskais ietērps un viskrasāk atšķiras, šķiet, tikai viens politiķis, kuram atbilstošāks likās balts tēkrekls.

Citādi – sejas, sejas, sejas. Gan nopietnas, gan smaidošas, gan apņēmīgas, gan vēl visādas ne tik skaidri nolasāmas sajūtas un domas iemiesojošas. Dažubrīd portrets, vārds un partija pat ir viss, kas plakātā attēlots, it kā ar to pietiktu, lai vēlētājs gribētu iet nobalsot. Grūti noliegt, ka izskats nudien spēlē lomu tajā, ko cilvēki par mums domā, cik ļoti uzticas utt. Taču cik daudz uz šo var “spiest”?

Vēl jo vairāk – ko domāt, ja seja ir pavisam acīmredzami izskaistināta pēcapstrādes programmā? Āda gluda, grumbas nolīdzinātas, zobi balti, piere spīdīga. Estētiskajos ideālos dominē sava veida jaunības kults, kuram daudzi cenšas maksimāli izdabāt. Tas ir savdabīgi – lai vai kur, bet vai tad politikā tieši vecums un pieredze jeb viedums nevarētu tikt uzskatīti par tikumiem? Šajā sakarā folkloras, literatūras un mitoloģijas pētnieks Ingus Barovskis savā monogrāfijā Mythopeia. Mūsdienu mītrade rakstījis: “Priekšstatu par veco kā gudrības simbolu ir nomainījis priekšstats par veco kā stagnējošu sistēmu, bet jaunību kā uz attīstību vērstu sistēmu, ko var redzēt gandrīz visos sabiedrības slāņos un to domāšanas veidā.”⁴⁾Barovskis I. Mythopeia. Mūsdienu mītrade. Rīga: LU akadēmiskais apgāds, 2021. 212. lpp. Tā vietā, lai censtos šo mītu apšaubīt un kultivēt sev vēlamāko ideju par veco kā gudrības simbolu, kandidāti gados izdabā mītam un tiecas izskatīties jaunāki. Turpretī tos, kas tik tiešām ir jauni, pilsētvides plakātos sanāk redzēt maz, savukārt mediju un komunikācijas telpā ir pretēji: jaunos izsmej par ideālismu, tāpēc viņi izvēlas sevi pasniegt kā vecākus un pieredzējušākus. Kā tad īsti ir labāk? Acīmredzot – būt vecam jaunā ķermenī.

Turklāt uz šo problēmu var paraudzīties arī no citas puses. Vēl viens mītu sakarā labi zināms personāžs, franču teorētiķis Rolāns Barts (Barthes), Mitoloģijās (Mythologies) semiotiski analizējis arī priekšvēlēšanu fotogrāfijas. Viņš izteicis ideju, ka vēlēšanu kandidāta fotogrāfija ir kā spogulis, un vēlētājs zināmā mērā balso par sevi pašu, savu ideāltipu.⁵⁾Barthes R. Photography and Electoral Appeal // Barthes R. Mythologies. Transl. by Lavers A. New York: The Noonday Press, 1991. P. 91-92. Arī politiskās diskusijās (visbiežāk it kā attaisnojošā kontekstā) bieži pavīd atziņa, ka ievēlētie deputāti Saeimā un valdībā ir tautas spogulis. Attiecīgi, ja vēlēšanu plakāti ir tieši tādi, kādi tie ir, tikpat labi var vaicāt, ko šis fakts pasaka par mums pašiem.

Diemžēl nepamet sajūta, ka palielinātu seju izraibinātie plakāti pilsētvidē šādi izskatās vairāk “ķekša pēc”, nevis tāpēc, ka šo mediju kāds vēlas jēgpilni izmantot, lai mudinātu mūs izdarīt labāku izvēli vēlēšanās. Dizainers un Latvijas Mākslas akadēmijas docents Ivs Zenne 2022. gada 21. septembra televīzijas raidījumā Kas notiek Latvijā? kritiski komentēja, ka kampaņu vizuālajos materiālos ir iezagusies paviršība. Turpretī komunikācijas un mārketinga speciāliste Renāte Cāne jau 2018. gada vēlēšanu sakarā rakstīja, ka trūkst radošuma.⁶⁾Cāne R. Partiju reklāmām trūkst radošuma // https://ir.lv/2018/09/27/partiju-reklamam-trukst-radosuma/ [27.09.2018.] Nevar nepiekrist, ka šie vārdi attiecināmi arī uz šīgada situāciju.

Taču uz cerīgākas (iespējams, pat utopiskākas) nots – būtu prieks, ja pienāktu laiki, kad kāds atļautos šīs konvencijas sašūpot, pārvērstu defektu par efektu un pasniegtu sevi patiesākā veidolā, cik nu tas vispār ir iespējams, vai arī radītu kādu māksliniecisku šedevru. Jā, plakāts mūsdienās ir vecmodīga metode, bet tas nenozīmē, ka to nevar vai nevajadzētu izmantot gaumīgā veidā. Un tieši tāpat fakts, ka priekšvēlēšanu plakātu jautājumos neesam unikāli pasaules mērogā, neliedz pārtraukt darīt tā, kā darīts līdz šim.