Nekas nav pašsaprotams

Pirms gandrīz 10 gadiem ar draudzenēm braucām uz Stokholmu apskatīt Volfganga Tilmana (Wolfgang Tillmans, 1968) izstādi Moderna Museet. Neko daudz par viņu toreiz nezināju. Andrejs Grants mums, jaunajiem fotogrāfiem, bija par viņu stāstījis Annas ielas nodarbībās, tāpēc zināju, ka viņš ir ļoti svarīgs mākslinieks, kurš kaut ko izmainīja. Zināju, ka Tilmans mēdz nerāmēt savus darbus un atļaujas izstādēs fotogrāfijas pielīmēt pie sienas ar skoču. Ka viņš daudz bildējis savus draugus dažādiem avangarda modes izdevumiem un pēc tam šīs bildes arī rādījis mākslas galerijās. Ka izstādēs dažādos izmēros izdrukātie darbi nelineāri izkaisīti pa sienu. Kā cilvēkam, kurš nesen bija sācis interesēties par fotogrāfiju, man viņa attēli toreiz gan nelikās saprotami tā, kā varēju saprast māksliniekus ar ļoti spilgtu vizuālo valodu vai kādu konceptuāli asprātīgu projektu. Toreiz Tilmana bildes man likās ārkārtīgi ikdienišķas. Laikam tieši šī neizpratne bija galvenais iemesls braukt un mēģināt tomēr saprast.

Patlaban viena no šogad apspriestākajām mākslas izstādēm ir Tilmana retrospektīva To look without fear (Skatīties bez bailēm) MoMA Ņujorkā. Izstāde aizņem muzeja sesto stāvu, un Tilmans ar kuratori Roksanu Markoču (Roxana Marcoci) pie tās ir strādājuši kopš 2014. gada. Diemžēl, visticamāk, nesanāks doties uz Ņujorku apskatīt izstādi, lai gan ļoti gribētos. Kopš Stokholmas izstādes apmeklējuma pagājis diezgan daudz laika un pa vidu redzēts daudz visādas mākslas, bet jāatzīstas, ka Timana fotogrāfijas joprojām nesaprotu. Saprotu gan to, ka tieši šī nespēja definēt to, kas tajās īpašs un savstarpēji vienojošs, ir tas, kas man rada tik spēcīgu vēlmi uz tām skatīties. Tilmana netveramais rokraksts ir tas, kas ir iespaidojis un turpina intriģēt neskaitāmus fotogrāfus. “Man liekas, ka mēs visi esam mazi Volfgangi,” tā situāciju mūsdienu fotogrāfijas pasaulē kodolīgi raksturo paziņa, kas uz brīdi strādāja par Tilmana asistentu.

Savas teju 35 gadu garās karjeras laikā Tilmans ir strādājis daudz dažādos veidos un formātos. Izveidojis savu rokrakstu ar analogi dokumentālām un modes fotogrāfijām 90. gados, mākslinieks jaunajā tūkstošgadē pārstāja strādāt ar filmu; laboratorijā Tilmans sāka eksperimentēt ar fotopapīru un gaismu, bet darbā ar kameru pārgāja uz digitālām tehnoloģijām. Viņš arī aktīvi pievērsies mūzikas un video veidošanai, kā arī 2006. gadā atvēra mākslas telpu Between Bridges Londonā, kas tagad pārcēlusies uz Berlīni. Dažkārt ir sajūta, ka Tilmans ir sastopams visur. Mākslinieks par sevi atgādina ne tikai muzejos, bet arī, piemēram, dzīves brīžos, kad ir noskaņojums klausīties Frenku Oušenu (Frank Ocean) — mūziķa ikoniskā albuma Blonde vāku rotā Tilmana uzņemts portrets Frenks dušā (Frank, in the shower, 2015). MoMA izstādē ir fotogrāfijas no dažādiem karjeras posmiem, kā arī ir skatāmi Tilmana multimediālie darbi. Viņam raksturīgajā stilā izstādes telpās mijas attēli dažādos izmēros un formātos, izstādei sarīkota arī plaša publicitāte. Tomēr daudzajās izstādes recenzijās un komentāros iezīmējas saldsērīgs tonis — Tilmana bildēs redzamā pasaule lēnām izzūd.

Sarunā ar Artforum galveno redaktoru Deividu Velasko (David Velasco) Tilmans norāda, ka ļoti daudzi apskatnieki no visa MoMA izstādītā koncentrējušies tieši uz viņa 90. gadu darbiem, kas rada nostalģiju ne tikai par analogās fotogrāfijas graudu un sulīgo krāsu gammu, bet arī par laiku, kad pasaule sāka atvērties un lielākoties cilvēki Eiropā uz nākotni skatījās diezgan optimistiski. Lai gan arī 90. gados valdīja haoss, tas bija laiks, kad brīvības jēdziens sāka paplašināties gan cilvēku privātajās dzīvēs, gan starptautiski. Tieši pateicoties Eiropas Savienībai kā politiskam projektam, kura uzstādījums bija veicināt sadarbību un saliedētību starp dalībvalstīm, arī Tilmanam bija iespēja pārvākties un pavadīt daudzus gadus Londonā, vietā, kas viņu vienmēr bija interesējusi britu mūzikas un dzīvās jaunatnes kultūras dēļ.

Vēsture gan nebeidzās, un jaunā tūkstošgade uz Eiropu atnesa populismu un labēji nacionālistiskas politikas viļņus. Konkrēts sakāpinājums bija 2016. gadā, kad Lielbritānijā notika Brexit referendums, un tieši tas lika māksliniekam aktīvāk iesaistīties politiskos procesos. Pirms britu balsojuma Tilmans izplatīja plakātus ar savām fotogrāfijām un tekstiem, aicinot cilvēkus pretoties labējam populismam. “Kaut ko pazaudēt nozīmē to zaudēt pavisam” (“What is lost is lost forever”) vēstija viens no plakātiem, kuru faili bija brīvi pieejami ikvienam, kas tos bija gatavs ielādēt datorā un izdrukāt. Mākslinieks aicināja britus piedalīties referendumā un balsot pret Lielbritānijas izstāšanos no ES.

Tilmans saka, ka politikai sekojis līdzi lielā mērā savas seksualitātes dēļ. Piederot LGBTQ kopienai, mākslinieks vienmēr jutis spēcīgu saikni starp privāto un politisko telpu. Bet tieši 2016. gads ar Brexit balsojumu un Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās daudziem, to skaitā Tilmanam, bija zināms lūzuma punkts. Viņam tuvā Lielbritānija bija izlēmusi pret dalību vienotā Eiropā un par labu regresīvam nacionālismam. Konkrēti notikumi var likt saprast, ka “lietas virzās uz priekšu, bet tās iet arī atpakaļ,” Tilmans saka šā gada intervijā The New York Times. Lai gan Tilmans nav vienīgais mākslinieks, kura dzīvi daudzējādā ziņā ietekmēja un izmainīja Berlīnes mūra krišana un rietumu 90. gadu optimisms, viņa daiļradi tieši tagad tik īpašu padara tas, cik skaidri viņš to apzinās un par to arī publiski izsakās. “Es sevi redzu kā Eiropas pēckara izlīguma, miera un apmaiņas vēstures produktu,” tā Tilmans raksta savā 2016. gada paziņojumā par iesaisti kampaņā pret Lielbritānijas izstāšanos no ES. Tilmana vizuālā valoda lielā mērā arī balstās Rietumu demokrātijas sniegtajās iespējās — brīva un atvērta Eiropa ļāva viņam ne tikai ceļot, bet arī izstādīt neuzbāzīgas klusās dabas blakus fotogrāfijām, kurās redzami viņa pusplikie draugi, spēlējoties cits ar cita ķermeņiem. Brīvības, kas reiz ir pazaudētas, tik viegli atgūt nav iespējams. Nekas no tā, kas redzams Tilmana bildēs, nav pašsaprotams.

Kopš 2016. gada Brexit balsojuma Tilmans dažādos veidos savos sociālajos tīklos un intervijās turpina uzsvērt, cik būtiski ir iesaistīties politiskos procesos un ikdienā iestāties par demokrātiskām un iekļaujošām vērtībām. Tilmana Instagram profilam patlaban ir 289 tūkstoši sekotāju, un viņš toksiskajā postpatiesības sociālo mediju vidē bezbailīgi un konsekventi atgādina saviem sekotājiem par to, ka jāiet balsot, ka jālasa ziņas, ka jāiesaistās sabiedriskajā dzīvē. Šī raksta tapšanas laikā, Tilmans ir instagramā ielicis bildes ar ukraiņu karavīriem dziļos dubļos kādā tranšejā netālu no Bahmutas šā gada novembrī. Attēli atgādina ainas no Pirmā pasaules kara, bet zem tām mākslinieks raksta, ka šī ir “Pasaule 2022. gadā, Eiropa 2022. gadā,” un aicina cilvēkus ziedot naudu, lai palīdzētu cilvēkiem Ukrainā pārdzīvot šo ziemu.

Tajā pašā The New York Times intervijā mākslinieks arī saka, ka neredz pretrunu starp politisko aktīvismu un saviem mākslas darbiem, kas bieži ir ļoti poētiski. Teju visas sarunas un raksti par un ap MoMA izstādi ne tikai pievēršas Tilmana aktīvismam, bet arī skata viņa darbus tajā sociāli politiskajā kontekstā, kurā viņš ir attīstījis savu rokrakstu. Žurnālistus un mākslas apskatniekus vairs īsti neinteresē tas, ka izstādē viņa bildes ir dažādos izmēros, ka tās uz sienas izliktas nelineāri un ka dažas pielīmētas ar skoču, bet citas ir rāmētas. Daudzus piesaista mākslinieka rūpes par zūdošu realitāti — gan viņa fotogrāfijas, gan politskā aktivitāte sevī ietver aicinājumu rūpēties par lietām, kas mums ir svarīgas. “Lielu daļu Tilmana darbu varam raksturot kā reizē utopiskus un dziļi klātesošus,” raksta mākslas apskatnieks Alekss Kitniks (Alex Kitnick).

Slavenais vācu gleznotājs Gerhards Rihters (Gerhard Richter) intervijā ar mākslas vēsturnieku Benjaminu Buklo (Benjamin Buchloh) savu praksi reiz raksturoja kā mēģinājumu “savienot — dzīvā un dzīvotspējīgā veidā — visatšķirīgākos un iekšēji pretrunīgākos elementus, lai sasniegtu vislielāko iespējamamajo brīvību. Nevis paradīzi.” Lai gan Rihters ir vairāk nekā paaudzi vecāks par Tilmanu un daudzējādā ziņā abus māksliniekus nevar salīdzināt, gleznotāja darbos ir izteikta interese par fotogrāfijas potenicālu atspoguļot mirkli laikā un telpā. Rihtera fotoreālistiskās, bet vienmēr nedaudz neasās gleznas atgādina par medija dualistisko dabu, kas vienlaikus spēj un nespēj fiksēt realitāti. Fotogrāfija notver daļu pasaules, bet vienmēr subjektīvi. Tilmana radošajā darbībā arī jūtama spēle ar medija iekšējām pretrunām. Nespēja līdz galam saprast, kāpēc uz viņa fotogrāfijām gribas skatīties, tās padara dzīvas. Spriedze starp materiālo realitāti un subjektivitāti — cīņa par vislielāko iespējamo brīvību radīt un būt pasaulē raksturo Tilmana darbības garu, un tas patlaban ir ārkārtīgi aktuāli.