Ko sagaidāt no fotogrāfijas 2023. gadā?

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:
Visiem brīnišķīgajiem Latvijas fotogrāfiem silti iesaku arī 2023. gadā uz dzīvi raudzīties uzmanīgi, bez ilūzijām, bet arī bez pārpasaulīga cinisma, nu, proti, normāli raudzīties, ar izmisumu, kā pareizi piebilda Norča. Vēl novēlu pieskatīt savu prātu, nejaukt jēdzienus un neļauties manipulācijām — ne rupjām, ne smalkām.

Zane Onckule, kim? programmas direktore:
No fotogrāfijas nozares šajos platuma grādos es vēlētos sagaidīt lielāku kāpšanu ārā ārpus savām robežām un drošāku/pārliecinošāku kontaktu ar citām sfērām, aktualitātēm un problemātiku. Vairāk faktu, datu, refleksiju par pasauli. No otras puses, sagaidu arī lielāku fotogrāfijas uzņemšanu draudzīgo mākslu pulkā, jo šķiet, joprojām ir diezan spilgts nodalījums — foto un ne-foto (laikmetīgā) māksla. Un noslēgumam, tīri pragmatiskas lietas — daudzveidīgāku foto rāmju pieejamība, drukas iespējas u. c.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:
Gaidu daudz interesantu vietējo fotogrāmatu, piemēram, Pētera Vīksnas grāmatu. Interesē, kas nāks Rīgas Fotomēneša vietā. Gaidu foto huligāna chungking3xpress, kas bildē ar Zenobiaflex, projektus un rada neordinārus pieteikumus dzīves tveršanai, dzīvošanai un miršanai. Lai fotogrāfija izbeidz karus!

Elīna Ruka, fotogrāfe un žurnāliste:
Gribētos redzēt vairāk drosmīgu projektu, kur tiek paplašinātas robežas gan vizuālā, gan konceptuālā veidā. Gribētos vairāk iespēju saņemt finansējumu radošajai darbībai, lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz VKKF.

Jūlija Berkoviča, ISSP vadītāja:
Nākamgad, ceru, ka pasauli ieraudzīs sējums – almanahs Latvijas fotogrāfija, pie kura kolēģi kopā ar pētnieku komandu strādā jau vairākus gadus. Ļoti gribas turpināt un attīstīt darbu ar jauniešu auditoriju, Skolas somas un citas izglītojošās aktivitātes, jo īpaši ārpus Rīgas. Gribas redzēt vairāk spēcīgu projektu, kas runā par mūsdienu realitāti un skar sabiedrībai būtiskās tēmas, iesaista cilvēkus un cilvēku grupas, kas ikdienā nesaskaras ar mākslu, un citos veidos pētīt, kā fotogrāfija un māksla var mijiedarboties ārpus ierastā mākslas burbuļa.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:
Domāju, ka saglabāsies pāris līdzšinējo gadu tendences. Pirmkārt, izstādēs tikai fotogrāfiju tradicionālā izpratnē eksponē retais; tā lielākoties ir viena no izmantotajām tehnikām vai nu kopā ar citiem mākslas veidiem, vai arī tiek iekļauta starpdisciplinārās instalācijās. Otrkārt, ir redzēts, ka pašas fotogrāfijas iedaba — kas ir fotogrāfija un kā ir fotogrāfija — vairākiem māksliniekiem ir saistoša refleksiju tēma. Ar šādiem veikumiem arī turpināsim sastapties. Savukārt, domājot ne tikai par vizuālajām izpausmēm, priecāšos, ja nākotnē mūs sagaidīs arī vairāk latviski lasāmu teorētisku un pētniecisku tekstu par fotogrāfiju. Kā esejas, tā grāmatas.

Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Es domāju par Krievijas iebrukumu Ukrainā 2022. gada 24. februārī un par to, kādu lomu fotogrāfija spēlēja kara šausmu atspoguļojumā sociālos medijos. 2022. gads jau cauri, un diemžēl karš vēl nav beidzies.

Līna Birzaka-Priekule, mākslas zinātniece un kuratore:
Es gribētu, lai fotogrāfija vairāk iekļaujas kuratoriālās grupas izstādēs, kur pārstāvēti dažādi mākslas mediji. Tas arī vēlējums man pašai! Vērojot pozitīvās pārmaiņas LMA, gaidu, kad atvērsies arī fotogrāfijas nodaļa. Manuprāt, potenciāls ir.

 

 

Sandijs Ruļuks, fotogrāfs:
Gribētos, ka vairāk ir fotogrāfija, kura nāk no sirds, skatās uz priekšu nākotnē, taisa manifestus un revolūcijas, autori kļūst pasaulslaveni… Vairāk redzēt baudāmu fotogrāfiju uz ielām, reklāmās, dizainā. No otras puses, kara kontekstā varēja redzēt, ka nav tik viegli saprast, kā fotogrāfija var radīt pienesumu. Kā mēs varam iet tālāk par dokumentēšanu un vai vispār spējam kaut kā sagrupēties kopējai rīcībai.

Filips Šmits, fotogrāfs:
Pasākumu un diskusiju, kas satuvinātu laikmetīgos fotogrāfus un rastu jaunas iedvesmas daiļradei. Lielisks formāts, caur ko risināt un izcelt sabiedrībā aktuālas temas it sevišķi laikos, kad vārdi tiek cenzēti.

Elīna Semane, māksliniece:
Vairāk konceptuālisma.

Igors Gubenko, filozofs:
Galvenais ir nemīzt.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:
Fotogāfijas spēks ir nevis abstrahēties no realitātes, bet gan likt domāt, reflektēt un reizēm arī risināt mūsu sociālās, politiskās problēmas, rētas, traumas, īpatnības un novirzes, kā arī meklēt “skaisto” vienmuļajā ikdienā. Tā kā Latvijā mākslas fotogrāfa galvenais motivators ir pliks entuziasms, nevis finansiāli apstākļi, skolas vai attīstīta infrastruktūra, tad to arī novēlu un sagaidu – lai pietiek entuziasma kapāt tālāk!