Māksla palīdz sabiedrībai elpot – intervija ar Dariusu Žiūru

Līdz 19. februārim Viļņas Nacionālajā Mākslas galerijā var apskatīt lietuviešu mākslinieka Darius Žiūra (1968) izstādi — četrus darbus, kuros atspoguļoti tādi māksliniekam svarīgi jēdzieni kā portrets, laiks, vieta un sabiedrība. Žiūra runā par disciplīnas būtisko nozīmi savā darbībā, tā izpaužas caur novērošanu un dalību, caur atkārtošanos un periodiskumu. Minūti gari video portreti, kas tapuši dzimtajā lauku ciematā, portretu sērija, kas atspoguļo neatkarīgās Lietuvas pirmo paaudzi, piemineklis draudzībai, kas aizsākās padomju armijā. Žiūra aicina raudzīties un padomāt par noteikumiem, mākslas lomu sabiedrībā un portreta vēstījumu.

Darius Žiūra ir viens no savas paaudzes vadošajiem Lietuvas māksliniekiem. Lielākoties strādā ar fotogrāfiju un video. Studējis glezniecību, Viļņas Mākslas akadēmijā ieguvis doktora grādu mākslā (2017). Piedalījies Kauņas un Manifesta biennālēs, kā arī daudzās grupu un personālizstādēs.

Kādas ir jūsu bērnības atmiņas?

Mana bērnība bija sadalīta starp divām dažādām pasaulēm. Es piedzimu laukos, Jonišķēlē. Mani vecāki studēja Kauņā, un viņiem nebija laika un vietas dzīvot kopā ar mani, tādēļ viņi mani uz pieciem gadiem atstāja pie vecmammas Gustoniai ciemā. Dažreiz viņi atbrauca, bet izskatījās kā skaisti svešinieki no pilnīgi citas pasaules. Es piecus gadus dzīvoju ar savu vecmammu, mīlestības un dabas ieskauts. Tad mani vecāki ieguva jaunu dzīvokli blokmājā Kauņā, un aizveda mani uz pilsētu, kur viss izskatījās savāds un sirreāls. Piens garšoja mākslīgi, apkārtne bija no betona, visapkārt valdīja varmācība un propaganda, ģimenes attiecības bija saspīlētas. Tas bija kā moderns stāsts par Maugli, kad paņem bērnu no džungļiem un mēģina viņu padarīt par sociālu būtni, tā bija visai traumatiska pieredze. Es gaidīju vasaru, kad varēšu atgriezties laukos, biju pārliecināts, ka izaugšu un atgriezīšos dzīvot tur, taču dzīve iegriezās citādāk. Es ieguvu izglītību, iesaistījos kultūras dzīvē un kļuvu par mākslinieku.

Vai jūs joprojām izjūtat saikni ar šo bērnības vietu?

Projekts radās no šīs saiknes, es vienmēr vēlējos kaut kādā veidā dokumentēt šo vietu, bet man tas nekad neizdevās. Atceros, kad studēju glezniecību, mēģināju uzgleznot kādus Gustoniai motīvus, taču nekad nebiju apmierināts ar rezultātu. Kad 2001. gadā turp aizbraucu pirmoreiz ar video kameru, iedvesmas pilns nofilmēt katru tur dzīvojošo cilvēku, es nebiju drošs, kas sanāks. Tas bija liels jautājums, vai ir iespējams atbraukt pie cilvēka ar kameru un pateikt — palieciet tur, es jūs minūti filmēšu.

Bet jūs bijāt vietējais.

Daļēji vietējais, jā, bet ciema iedzīvotājiem es biju cilvēks no pilsētas, bija visai grūti izskaidrot, ar ko nodarbojos. Vēl jāņem vērā, ka filmēšana ļoti atšķiras no fotografēšanas. Cilvēki ir vairāk pieraduši, ka viņus fotografē. Bet šajā gadījumā viņi redzēja video kameru pirmo reizi dzīvē, un būt kameras priekšā minūti bez scenārija var likties savādi.

Vai pa šo laiku, kopš sākāt Gustoniai projektu 2001. gadā, un šo vasaru, kad atgriezāties ar jauniem video portretiem, ir kas mainījies?

Kad pirmoreiz turp aizbraucu, tur dzīvoja tikai “īsti ciematnieki”. Tā vēl joprojām bija vieta no manas bērnības ar grants ceļiem, akām un tiem pašiem cilvēkiem. Ar laiku pilsētnieki tur nopirka mājas, un arī viņi kļuva par daļu no šī projekta. Šajās astoņās filmās var redzēt cilvēka dzīvi, ciema stāstu, Lietuvas vēsturi un pēcpadomju telpu. Arī sakarības ar ģeopolitiskajiem procesiem. Tas ir sava veida mikrokosmoss, kurā var saskatīt kaut kā daudz lielāka atspulgu.

Vai jūs esat fotografējis arī savu vecmammu?

Es uzņēmu pāris attēlu, bet ne šim projektam, viņa nomira, kad man bija 15 gadu.

 

 

Kāpēc izvēlējāties uzņemt minūtes garu video, nevis fotogrāfiju?

Man vienmēr ir bijis interesanti veidot diskusiju, dialogu ar vispāratzītiem formātiem un reprezentācijas tradīcijām. Vienas minūtes video atgādina fotogrāfiju, taču tam ir ilgums. Tas ir par fotogrāfiju no kritiskās perspektīvas, lai arī tā nav fotogrāfija medija nozīmē. Intersanti, ka amerikāņu mākslas vēsturnieks Džordžs Beikers iesāka savu darbu pie slavenā raksta Fotogrāfijas paplašinātais lauks tajā pašā laikā, kad es sāku sēriju Gustoniai. Tas bija kā paņemt gaisā peldošu ideju no citas pasaules malas.

Kā portrets var pastāstīt stāstu?

Fotogrāfija, iespējams, ir vispopulārākais jaudīgākais instruments attēlošanai. Fotoattēlam piemīt objektivitātes pretenzija, taču tā vienmēr ir kaujas lauks starp objektīvu informāciju un subjektivitāti, kas ir medija un mākslinieka personiskās perspektīvas pamatota. Katram portretam ir jāizvēlas laiks, vieta, laikapstākļi, gaisma, fons, asuma dziļums. Katrs fotoportrets tiek uzņemts ar noteiktu kameru un objektīvu un reprezentēts noteiktā veidā. Katrs portrets kļūst par vienu no neskaitāmām izvēlēm. Tas neizbēgami pārvieto fotoportretu izdomu līmenī, kur realitāti izmaina mākslinieka subjektīvais redzējums un apstākļi, kurus diktē medija vizuālie parametri. Galu galā, fotogrāfija izskatās kā realitātes nospiedums, bet tā ir mirusi. Šis saspīlējums starp dažādiem pretrunīgiem faktoriem rosina iztēli, liek domāt un izveidot prātā trūkstošās stāsta daļas. Fotogrāfija ir klusa, taču ir iespējams daudz iztēloties. Daži no minūtes video ir gandrīz nekustīgi. Ja apsēžaties un ieejat šajā minūtes ritmā uz ilgāku laiku, jūsu prātā sāk veidoties stāsti, tas ir fascinējoši. Tie izskatās kā klusas intervijas. Cilvēki daudz pastāsta par sevi, tikai skatoties kamerā, nevis minūti stāstot.

Kā jūs sākāt fotografēt un kā izveidojās īpaša interese par portretu?

Varbūt ir jāsāk ar portretu. Tas sākās ar zīmēšanas dotībām. Skolā, kur mācījās 36 bērni, tikai divi prata zīmēt. Mēs bijām atšķirīgi, sajutu, ka varu izdarīt kaut ko, kas citiem šķiet ļoti sarežģīts un izsmalcināts. Atceros savu pirmo portretu projektu, man bija varbūt 10 gadu. Man vēl bija visai grūti uzzīmēt cilvēku pretstatā, bet atklāju, ka varu uzzīmēt profilā. Iegādājos speciālu albumu ar nodomu attēlot tajā visus klasesbiedrus. Uzzīmēju vienu profilu katrā lapā, un katrs no tiem man bija īsts sasniegums. Es biju uzzīmējis gandrīz pusi no klasesbiedriem, bet skolotāja atņēma šo grāmatiņu, jo es ar to nodarbojos stundu laikā. Izmisīgi gribēju šo albumu dabūt atpakaļ, bet skolotāja man to nedeva ne pret kādiem nosacījumiem. Pēc stundām ar klasesbiedru viņai sekojām, lai uzzinātu, kur viņa dzīvo, un ar akmeņiem izsistu viņas mājai logus. Bija tumšs rudens, un mēs iesēdāmies tajā pašā autobusā, kur skolotāja, tajā bija daudz cilvēku. Taču nākamais autobuss, kurā viņa pārkāpa, bija tukšs, un mēs nevarējām vairs viņai sekot nepamanīti, tā nu plāns izgāzās. Es joprojām atceros to albumu, un tas, iespējams, bija mans pirmais apzinātais mēģinājums izveidot secīgu portretu sēriju.

Mācīties mākslu bija visai dabisks ceļš, pēc 8. klases es iestājos mākslas koledžā, taču dekoratīvi lietišķā māksla nesniedza man augstāko izpratni par jēgu. Es agri aizgāju no vecākiem, izdzīvojot no koledžas ikmēneša stipendijas un pašmācībā uzsāku gleznot ar eļļas krāsām. Tas bija kas īpašs. Daudzas no šīm agrīnajām gleznām bija manu draugu un meiteņu portreti. Šī pusaudžu gadu aktīvā interese par glezniecību aizveda mani uz glezniecības nodaļu Viļņas Mākslas akadēmijā. Tur valdīja slavens jautājums – vai vēlies būt gleznotājs vai mākslinieks? Atbilde “gleznotājs” bija absolūta prioritāte. Taču es pirmkārt vēlējos būt mākslinieks. Mani vairāk interesēja idejas, nevis glezniecības formālās problēmas. Sāku veidot pats savus noteikumus, kā gleznot negleznojot. Pēc daudziem eksperimentiem nonācu pie idejas izliet priekšmetus no vaska un izveidoju konceptuālu secību, pārveidojot gleznu par trīsdimensionālu priekšmetu. Ar šo darbu sēriju es vinnēju studentu mākslas dienu balvu, kas bija mēnesi garš studijas laiks Parīzē, un tas bija sākuma punkts manā mākslinieka karjerā. Taču pēc akadēmijas beigšanas iestājās strupceļš. Man nebija naudas, nebija, kur dzīvot, nebija, kur izvietot mākslu. Es sāku strādāt ar video. Visa filma ietilpa vienā mazā video kasetē, un to varēja projicēt uz liela ekrāna. Tas bija fascinējoši. Vienīgā problēma bija, ka video tehnoloģija vēl bija agrīnā attīstības fāzē, un attēla kvalitāte bija visai zema. Fotogrāfijai šajā laikā bija daudz lielāks potenciāls. Tā es pievērsos fotogrāfijai.

Par ko jūs mākslā galvenokārt interesējaties?

Ir divas galvenās tēmas – laiks un cilvēks, divas problēmas, kas ir pilnībā neatrisināmas. Dažādiem mākslas viediem, kas balstās uz pārdomām – vizuālajai mākslai, kino, teātrim, literatūrai, filozofijai –, piemīt zināms potenciāls piešķirt jēgu citādi bezcerīgai eksistenciālai situācijai. Tas man liek atcerēties, kā dabā darbojas sēņu micēlijs. Mēs zinām, ka tam ir nozīmīga loma mūsu ekosistēmā, jo tas sadala dažāda veida vielas elementos, kurus augi patērē un tad rada skābekli. Māksla dara ko līdzīgu sabiedrībā, tā rada nozīmi. Ja kultūru noņemtu nost, sabiedrība sabruktu.

Vai Lietuvas kultūras politikā ir pietiekami daudz iniciatīvu, kas atbalsta māksliniekus un kultūras darbiniekus?

Nepieteikami, protams. Manuprāt, tā ir visas padomju telpas problēma. Akcents tiek likts uz ekonomisko augšupeju, kultūra ir otrajā vietā. Ja salīdzina privātā biznesa nišu un kultūras sfēru, kultūra vienmēr ir zemāka – no projekta finansējuma līdz skolotāju algām, muzeju darbiniekiem un kultūras darbiniekiem, situācija kopumā ir problemātiska. Es ceru, ka šī problēma pakāpeniski mainīsies uz labo pusi, bet tas acīmredzami ir lēns process.

Kā jūs sevi uzturat?

Esmu pilna laika asociētais profesors Fotogrāfijas, animācijas un mediju mākslas departamentā Viļņas Mākslas akadēmijā. Ar janvāri uzsāku divu gadu pēcdokturantūras studijas. Es visu laiku mācos, mācu, praktizēju un dalos ar zināšanām.

Cik bieži gadās tā, ka uzņemat portretu, par kuru vēlāk izlemjat, ka tas “nedarbojas”? Kam jābūt portretā, lai tas kaut ko atklātu? Cik daudz tas ir atkarīgs no fotogrāfa, cik no modeļa personības?

Šajā izstādē var redzēt 24 portretu pārus. 2005. gadā es fotografēju ar vidējā formāta kameru. No filmiņām līdz attīstīšanai, skenēšanai un printēšanai, viss bija dārgs, kad strādā nekomerciāli. Un vēl vairāk māksliniekam, kas šādu kameru bija paņēmis rokās pirmo reizi. Ar katru modeli es uzņēmu tikai pāris kadru, mēģinot būt tik precīzs, cik iespējams. Man bija sava izpratne, kā fotogrāfiskam portretam būtu jāizskatās, un tajos bija daudz vilšanos – viegli nepareiza ekspozīcija, neass fokuss un citas nepilnības, kuras toreiz uztvēru par kļūdām. Taču, kad uz tām skatos pēc šiem 17 gadiem, tās visas ir skaistas. Šīs fotogrāfijas nav tik daudz par tehnisko perfekciju, bet par ideju, laiku, par fenomenu, kas jau ir daļa no vēstures. Šobrīd es tās redzu pavisam savādāk. Visi portreti no 2005. gada ar to trūkumiem un nepilnībām tagad izskatās vēl dzīvāki. Tos var apskatīt kā simboliskas pirmsdigitālās ēras beigas. Kaut kas, kas vairs nekad neatkārtosies. Daudzi portreri, kas pirms 17 gadiem mani neuzrunāja, šobrīd šķiet perfekti, jo mani nodomi, perspektīva šo gadu laikā ir mainījusies. Nākamais tā paša cilvēka portrets tika uzņemts 2021.–2022. gadā ar digitālu vidējā formāta kameru. Mēs parasti devāmies pāris stundu pastaigā, dažkārt uzņemot simtiem kadru. Kad strādā ar neprofesionālu modeli, katra fotosesija ir savādāka. Dažreiz var uzņemt 500 kadru, bet pats pirmais kadrs ir vislabākais, jo modelis ir bijis tādā emocionālā stāvoklī, ko vairs nav iespējams atkārtot. Citkārt pēdējais kadrs ir vislabākais, jo modelis ir gana noguris, atmet visas pozēšanas manieres un beidzot kamera priekšā izskatās dabiski. Un vēl citreiz labākā fotogrāfija ir kaut kur pa vidu. Uzņemt perfektu kadru vienmēr ir maģisks mirklis, par kuru nekad nevari būt drošs. Katru reizi es sāku no nulles ar to pašu sajūtu, ka neesmu pārliecināts, ko darīt. Viss šķiet bardaks, gaisma ir problemātiska, fons ir briesmīgs, un nevari izdomāt, kā iegūt to maģisko brīdi, kas kopumā ir relatīvs. Arī pirms 17 gadiem manā prātā bija attēls, kā portretam būtu jāizskatās. Arī tagad es sekoju intuitīvam modelim. Un vēl pēc 17 gadiem šī bilde atkal izskatīsies citādi. Protams, nav iespējams paredzēt, kāda būs pasaule, kādas tehnoloģijas būs izveidotas, kāda būs politiskā situācija un kā šis viss ietekmēs mūsu pasaules redzējumu. Es nekad neatmetu variantus. Izvēlos bildes noteiktai izstādei, bet nekad nesaku, ka citas ir sliktas vai “nedarbojas”. Manuprāt, projekts kopumā ir svarīgāks. Tas ir kā dzīvs organisms, kas ar laiku attīstās un aug.

Vai plānojat šos modeļus fotografēt vēlreiz?

Es gribētu izveidot trešo daļu pēc 15–16 gadiem. Protams, tas ir pēc ilga laika, bet es patiesi vēlos to laiku sagaidīt.

Tā kā jūs fotografējat savus projektus ilgstoši, kādas nopietnas pārmaiņas sabiedrībā un arī fotogrāfijas medijā esat visvairāk ievērojis? Par kurām pārmaiņām jums ir prieks, kuras jūs skumdina?

2005. gadā es varēju ceļot pa visu valsti ar fotoaparātu, bildējot bērnus, un neviens to neuzskatīja par problēmu. Tas bija laiks, kad nebija viedtālruņu un laukos arī internets bija retums, nebija arī sociālo tīklu. Man bija sajūta, kas tas viss drīz radikāli mainīsies. Vienā intervijā es šo laiku raksturoju kā fotoaparāta nevainības rītausmu. Drīz pēc 2005. gada ar milzu troksni parādījās Facebook, pasaule tika ārkārtīgi digitalizēta, līdz ar to sākās skandāli par privātumu un problēmas ar datu aizsardzību. Fotogrāfija tika kriminalizēta. Bērni pielipa pie datora un viedtālruņu ekrāniem un pazuda no pagalmiem. Apmēram 25 procenti jauno cilvēku aizbrauca prom no Lietuvas laukiem. Tagad izveidot šādu projektu būtu ārkārtīgi grūti gan juridisku jautājumu dēļ, gan arī tāpēc, ka laukos ir daudz mazāk bērnu. Man paveicās noķert mirkli, pirms bija par vēlu.

Runājot par fotogrāfijas mediju, 2005. gadā vēl nebija digitālās kameras, kas pārspētu labas kvalitātes vidējā formāta analogo fotoaparātu. Tas šķita neiespējami. Taču pēdējie 15 gadi digitālās revolūcijas filmai un fotogrāfijai snieguši agrāk neiedomājamas iespējas, kamēr analogais formāts atgādina aizvēsturisku ēru – kaut kas skaists, mīļš un nostalģisks. Tagad fotogrāfijas izskatās asas, krāsainas un tīras, bet pēc 15 gadiem tās neizbēgami tiks uztvertas kā liecība par seniem laikiem ar primitīvām tehnoloģijām.

Pēc visiem šiem gadiem un projektiem – vai jūs joprojām esat lauku cilvēks vai esat kļuvis par pilsētas cilvēku?

Esmu pilsētnieks ar viegli dalītu personību. Lauki manā izpratnē ir atšķirīgi no to cilvēku skatpunkta, kas tur dzīvo. Māksla sastāv varbūt no 10 % radošā darba un 90 % no plānošanas, organizatoriskā darba, komunikācijas, projektu rakstīšanas un daudz visai tehniska darba, kuru izstāžu zālēs nevar redzēt, es vienkārši nevaru sevi iedomāties šo darbu darām laukos. Būšana dabā mani tik ļoti pārņem, ka vairs nevaru koncentrēties administratīvām lietām.

Vai varat pastāstīt par disciplīnas konceptu savā mākslā?

Cilvēku iztēlē mākslinieks ir mītiska personība, kuru vada pašizpausmes brīvība. Tāds īpašs indivīds, kas noliedz sociālu gravitāciju un lidinās pāri pelēkajai masai. Tas ir viens no maldinošākajiem populārajiem mītiem.

Mana prakse balstās nepārtrauktībā, un man ir nepieciešams izveidot disiplīnu. Lai piepildītu dažas idejas, var būt nepieciešams nezināms laiks. Ir jāierobežo steidzamība un konfliktējošās situācijās nevar kļūt pārāk emocionāls. Piemēram, atceros stāstu par Monument for Utopia (2015). 2014. gadā Krievija okupēja Krimu. Pēc gada es aizbraucu uz Sanktpēterburgu un nokļuvu eiforiskā gaisotnē par to, ka Krima beidzot ir Krievijas sastāvā un ka Putins ir īstais cilvēks īstajā amatā. Slava bija kaismīgs režīma piekritējs un kurls pret maniem argumentiem. Viņa studija bija liela un darbīga, vienlaikus tika strādāts pie vairākiem projektiem, dažādi cilvēki nāca un gāja, strādāja, dzēra tēju, runāja par politiku, un visi bija imperiālisti. Es nesatiku nevienu, kas domātu citādi. Pa radio skanēja draudīgs optimisms, un skulptūras rotāja Georga lentes. Man tas izskatījās pavisam sirreāli. Ja es mēģināju iebilst, manā virzienā, pārnestā nozīmē gan, no visām studijas pusēm lidoja ķieģeļi. Bija reizes, kad man bija gana, es domāju, ka vienkārši aiztaisīšu aiz sevis durvis un, lai tiktu no šīs situācijas laukā, ar kājām došos mājās uz Viļņu. Tas bija viens no momentiem, kad neatliekama vēlme pēc brīvības gandrīz nogalināja disciplīnu. Taču, neskatoties uz to, mēs strādājām pie pieminekļa izveides. Tas bija kā būt misijā – piecelties, iet uz studiju, dažreiz visu dienu vienam ar otru nesarunāties. Un beigās mēs to darbu izveidojām. Pēc pāris gadiem Slava nokļuva konfliktā ar sistēmu un ar ģimeni emigrēja uz Itāliju. Viņa uzskati radikāli mainījās. Visi viņa draugi palika Krievijā, un tagad viņi vienkārši izvairās ar viņu kontaktēties. Viņš kļuva par nodevēju, inficēts ar Rietumu ideoloģiju, kas nevienam neko nevar paskaidrot robežas otrā pusē. Tagad viņš man saka: “Darius, lūdzu, piedod man, es biju tāds muļķis!”
Disciplīna ir kā dziļi ieelpot un ienirt zem ūdens. Ne vienmēr var iesaistīties spēlē, kas dod momentānu gandarījumu. Mākslinieks ir kā maratona skrējējs.

Pastāstiet vairāk par Monument for Utopia!

No 1988. līdz 1990. gadam es biju militārajā dienestā padomju armijā. Divus gadus pavadīju Habarovskā, Krievijas tālajos austrumos, netālu no Ķīnas robežas. Tas bija laiks, kad Lietuvā izveidojās nacionālā pārbūves kustība Sajūdis, kas pēc laika vainagojās ar neatkarības atjaunošanu. Sanāca tā, ka es biju pēdējā paaudze, kam bija jādien padomju armijā. Latvietis Seržs, krievs Slava un es, lietuvietis, bijām trīs cieši draugi, kuriem dzīvesstilā, mūzikā un vizuālajā mākslā bija līdzīgas intereses. Formāli mēs bijām vispārējā karaspēkā, bet patiesībā dienējām atsevišķā “kluba” sadaļā. Mums bija kaligrāfijas (Seržs), fotogrāfijas (Slava) un gleznošanas (es) prasmes, un mūsu ikdienas rutīna bija nedaudz atšķirīga. Mēs bijām vizuālās propagandas radošā vienība. Pēc dienesta katrs devāmies citā virzienā. Seržs emigrēja uz Dublinu, iegrima geju sabiedrības izpētē un pavadīja labākos dzīves gadus, strādājot nekvalificētu darbu lielveikalos, vienlaicīgi apsēsti tērējot savus iekrājumus loterijas biļetēs. Es ar viņu atkal sazinājos 2014. gadā un biju pārsteigts uzzināt, ka viņš, piemēram, sistemātiski zaga grāmatas grāmatnīcās. Turklāt darīja to bez jebkāda praktiska mērķa. Tā vairāk bija pašterapija, sava veida intelektuāls fetišisms vai solopsistisks mēģinājums apgūt nezināmu kultūras vidi. Viņš bija nozadzis gandrīz trīs tonnas grāmatu. Daļa no viņa kolekcijas ir neatgriezeniski zudusi, bet atlikusī daļa sastāv no mākslas grāmatām, norādot uz nepārtraukto interesi un sistemātisku pašmācību, ir arī plaša kolekcija ar pašpalīdzības grāmatām, kā arī gatavošanas, dzejas, neirozinātnes, psiholoģijas un dažādu vienkāršu tēmu grāmatas.

Slava pirms militārā dienesta bija attīstījis profesionālas prasmes fotogrāfijā un strādāja kā pašnodarbināts korespondents jauniešu žurnāliem Костёр un Огонёк. Padomju laikā fotogrāfija bija ārkārtīgi zemu novērtēta, salīdzinot ar respektēto “īsto mākslu” glezniecību un tēlniecību. Pēc militārā dienesta Slava kārtoja eksāmenus, lai studēju fotogrāfiju prestižā Maskavas universitātē, bet neieradās uz mācību sākumu un tika izslēgts. Tas bija pagrieziena punkts viņa dzīvē, viņš pameta sapni kļūt par fotogrāfu un uzsāka karjeru no nulles. Pēc vairākiem gadiem neatlaidīgu mācību mākslas sagatavošanas kursos viņu uzņēma mākslas skolā. Pēc trīs gadu macībām viņš iestājās tēlniecības nodaļā Repina Mākslas akadēmijā Sanktpēterburgā. Visbeidzot viņš kļuva par izcilu skulptoru un pasniedza tēlniecību mākslas akadēmijā, sekmējot krievu akadēmiskā reālisma skolu.

Šo radikāli atšķirīgo, taču simptomātisko stāstu iedvesmots es sāku domāt, kā savienot Serža nozagtās grāmatas, Slavas krievu akadēmiskā reālisma skulptūru un manas idejas vienotā darbā, pārdomājot trīs dažādas personīgās trajektorijas pēc Padomju Savienības sabrukuma. Es piedāvāju Slavam pieminēt mūsu draudzības 25. gadadienu ar skulptūru, atstājot interpretācijas brīvību viņa rokās. Aizbraucu uz Sanktpēterburgu un palīdzēju materializēt viņa vīziju – trīs figūras, kas līdzinās mums, stāv uz simboliska globusa un skatās uz trīs dažādām debespusēm. Skulptūru ieskauj divas tonnas zagtu grāmatu. Mēs piedzimām valstī, kas neeksistē. Krievu akadēmiskais reālisms neinteresē nevienu ārpus Krievijas un izskatās komisks. Motivējošas grāmatas, kas šobrīd aizņem nozīmīgu vietu katrā grāmatnīcā, nedarbojas. Nozagto grāmatu kolekcijā ir ierakstīta vesela personīgā drāma – intelektuālo interešu lauks un nepiepildītas ambīcijas, kaitīga ieraduma vēsture, mēģinājums pakļaut svešu kultūras vidi, imigranta ilgpilnā dvēsele. Skulptūra ietver sevī pazīstamu vizuālu shēmu. Tā varēja attēlot padomju kosmonautus vai citus propagandas varoņus. Viss kopā veido šķietami nesavienojamu elementu kombināciju, kas pilna ar pašironiju. Darba esence, iespējams, ir uzjautrinošajā absurdā.

Nav viegli par jums atrast informāciju, jums nav mājas lapas. Kāpēc tā?

Tā nav principiāla izvēle, man vienkārši vienmēr ir svarīgāki termiņi. Mājas lapa ir plānota uz 2024. gada beigām, tā būs.