Latvietības ikdienišķās mīklas

Aizbraucot uz tālākām zemēm un ieejot veikalā, var nākties secināt, ka maize nav tāda kā mājās. Iztrūkst tumši brūnie klaipi, kas tiek uzskatīti par unikāli raksturīgiem Baltijai un tāpēc ir nacionāls lepnums. Ne velti Latviešu valodas aģentūras 2021. gada akcijā Mans latviskākais vārds pirmo vietu ieņēma tieši “rupjmaize”.¹⁾ Akcijas iespaidā tika izdota arī grāmatiņa Mans latviskākais vārds, ko digitāli izšķirstīt var šeit: https://heyzine.com/flip-book/e6f4e3af1f.html Filozofs Māris Kūlis speciāli akcijai rakstītā esejā reflektē par rudzu maizes asociācijām un konstatē: “[R]upjmaize aicina uz rūpēm; tā ir arī rūpjmaize. Par maizi ir jārūpējas, to nedrīkst neapēst, to nedrīkst izniekot, tā ir jāsarūpē un jāaprūpē, jo maize ir ne tikai ēdiens, kaloriju krātuve, bet arī darba iemiesojums.”²⁾ Kūlis M. Rupjmaize – nevis izvēle, bet latviskās kultūras nosacījums // https://valoda.lv/wp-content/uploads/2021/02/M%C4%81ris-K%C5%ABlis_Rupjmaize.pdf Papildinot: pati maize pieprasa rūpes, turklāt arī maizes cepšanas tradīcija un Latvijas kultūras veselums, kurā tā iederas.

Maize ir būtisks pārdomu objekts un koncepcijas atspēriens arī galerijā LOOK! skatāmās jaunās mākslinieces Annemarijas Gulbes personālizstādē Izaicinājums pārmantojamībai, ko viņa raksturo kā ieskatu ilglaicīgāk iecerētā projektā. Ja viena no mākslinieces kādreizējām izstādēm Love Re-search savulaik “tika ierauta diskusijās par cenzūru, ķermeni un tā reprezentāciju mākslā”, kā par 2020. gada piedzīvojumiem atgādināts autores aprakstā, tad, domājams, jauno veikumu tāds liktenis nesagaida, lai arī pamatjautājumus var nolasīt arī kontroversālā veidā. Proti: kādas ir mūsu saites ar tradīciju, cik lielā mērā tā vispār ir komunicējama un pārmantojama un kādas atkāpes no tās autoritātes ir pieļaujamas? Jautājumi ir izteikšanas vērti gan abstraktā nozīmē, gan par tik ikdienišķu un šķietami neitrālu piemēru kā maize.

Žanriski un stilistiski dažādos veidos Annemarija Gulbe variē par šo tēmu. Nav pat īsti iespējams darbus vispārīgi kategorizēt, un to uzskaitījums pats par sevi jau labi parāda daudzveidību. Pirmo apmeklētāji droši vien ierauga skatlogā izlikto maizes plauktu, bet ienākot uzmanību piesaista klusā daba, ielikta izgrebtā koka rāmī. Tai pretī uz liela TV ekrāna tiek atskaņots izplūdis un paātrināts videoklips no dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma. Dziļāk telpā ir vēl viens televizors, kas raida Jura Kronberga dzejoli Latviskā virtuve. Abi televizori stāv uz senatnīgiem koka galdiņiem. Tukšumu starp nosacīto priekštelpu un telpas dzīli aizpilda kaktā novietotie maizes gatavošanas piederumi, kā arī trīs noapaļoti galdu stūrīši, kas izlien no galerijas sienas kā plaukti. Visbeidzot, galerijas attālākajā galā ir liels foto rullis, uz kura dokumentēti uztvērumi no mākslinieces maizes cepšanas pieredzes.

Skaidrs, ka tik bagātīgu metožu klāstu vienotā kopsakarā pasniegt var tikai ar izstādes koncepciju. Aprakstā teikts: “Caur jaundarbiem tiek izzināta aizrautība par citviet šķietami nenozīmīgu detaļu un produktu unikalitātes ierasto prezentāciju sabiedrībā.” Sliecos piekrist, ka skatāmo varētu dēvēt par tādu kā ikdienas estētikas mirkļtvērumu, kurā ietilpst arī tādi šarmanti sīkumi kā kartona gabaliņš, kas palikts zem vienas no galda kājām, lai tas stāvētu taisni. Taču interesantā kārtā šī ir tāda ikdienas estētika, kurā pamanāmas ir arī ideoloģiskās iezīmes. Virtuve ir kas tāds, kā salīdzinājumos izteikti varam just ideoloģijas klātbūtni, domājot, piemēram, par to, kas ir garšīgs vai negaršīgs un kā kaut ko pareizi vai nepareizi gatavo. Ir taču dzirdēts, ka baltmaize nav kārtīga maize, vai ne?

Lai vai kā, acumirklī ir pagrūti ar šo ikdienas estētikas un maizes tēmu savietot, piemēram, deju lieluzveduma videoklipu un galdu stūrīšus. Tāpēc tālākajos apsvērumos svarīgi bija pašas mākslinieces komentāri par saviem darbiem. Attiecīgo videodarbu viņa skaidroja kā refleksiju par rituāliem kā tādiem, bet būtiskas ir arī asociācijas, ko tas vizuāli raisa. Proti, deju lieluzveduma norise uz zaļa laukuma aicina vilkt paralēli ar sporta skatīšanās pieredzi un uztvert dziesmu un deju svētkus teju kā latvisko versiju aizrautībai ar norisēm stadionā un kolektīvu līdzjušanu tām, kas dažviet ir pašsaprotams ikdienas fenomens. Vienlaikus video paātrinājums un miglainums liek tam izskatīties pēc vēl kā cita – zem mikroskopa “dejojošiem” mikroorganismiem –, un tas, protams, konceptuāli labi sabalsojas ar ieraugu, kas maizei ir tik būtisks.

Turpretī stūrīši un izgrebtais gleznas rāmis piesaka citu pavedienu: māksliniece šādi pretstata kokapstrādi un maizes cepšanu kā divas no izaicinoši pārmantojamām tradīcijām. Kokapstrāde apelē pie tradicionāli vīrišķā/tēvišķā, bet maize – pie sievišķā/mātišķā. Tā kā māksliniece veidoja šos objektus pati, šķiet, tieši personīgi izjustā saikne ar tradīcijas autoritāti ikdienišķajās lietās arī motivēja uzdot izstādes centrālos jautājumus.

Tātad varētu teikt, ka Izaicinājums pārmantojamībai ir par dažām latvietības ikdienišķajām mīklām. Mākslinieces skaidrojumi palīdz uziet teorētisko uzstādījumu un arī vienotā stāstījumā savietot izstādes elementus, kas sākotnēji šķietami disonē. Dialoģiski piesakot kādu motīvu par, teiksim, mūsdienīgā un tradicionālā dažkārt īpatnējo līdzpastāvēšanu ikdienas ainās, vai pareflektējot par kapitālisma un tradicionālisma attiecībām, iespējams pat sniegt elegantu konceptuālo pamatojumu pavisam praktiskajai nepieciešamībai pateikties sponsoriem par TV ekrāniem. Sadomāt var visu ko. Bet kā vajadzētu attiekties pret mākslinieces salīdzinoši lielo iesaistītību izstādes saprašanā?

Apraksts šo elementu piesaka: “Apmeklētājs ir aicināts pieredzēt akciju, kuras ietvaros Annemarija būs klātesoša teju ik dienu, veidojot telpu sarunai par to, kā ierastais, kurā esam piedzimuši vai iedzīvojušies var spēt noteikt to, kādi mēs esam, ar ko nodarbojamies, no kā pārtiekam un kāda nozīme priekšteču izkopto zināšanu un prasmju patriotiskai praktizēšanai.” Līdz ar to ir akceptējama pievēršanās šai niansei, un man šķiet, ka tā ir atslēga vēl vienas atziņas atklāšanai.

Skaidrs, ka neviena interakcija starp apmeklētāju un mākslinieci nebūs tāda pati. Katru reizi izskanēs kas jauns, saskarsies dažādas interpretācijas un atšķirsies dialogu garumi un to izvērstība. Taču pats fakts, ka šādas sarunas notiek un ka tās ir daļa no izstādes, manuprāt, ir cienījams tradīcijas pārmantojamības vai vismaz komunicējamības mēģinājums. Gatavība dialogam, vai tas būtu ar sarunu biedru, pašam ar sevi vai arī ar tradīciju un kultūru kā tādu, liecina par dzīvotspēju.

Līdzīgu domu esejās izvērsis arī mans kolēģis Jānis Gaņģis, rakstot, piemēram, ka kultūrai ir jābūt dzīvotam procesam, nevis iekonservētai ikonai, kuru var tikai vērot: “Dzīvošana paredz pārmaiņu iespēju; dotums nav dzīvojams, tikai tapumam piemīt šī īpašība – dzīvojamība.”³⁾ Gaņģis J. Fatālisma inde mūslaiku cilvēkā // Tvērums. Izmisums. Vasara 2021. 48. lpp. Annemarija Gulbe Izaicinājumā pārmantojamībai ir korekti identificējusi tradīcijas autoritatīvo slogu, kas nereti paredz stingrus pareizības nosacījumus. Jānis Gaņģis atbildētu: “Dogmatisks un nereflektēts pasaules skatījums, kurš neanalizē konkrēto, bet atsaucas uz vēlamo, nespēj ietvert sevī vienmēr mainīgo un topošo pasauli.”⁴⁾ Gaņģis J. Latvieši Senajā Grieķijā: kurā laiktelpā dzīvosim? // Tvērums. Identitāte. Aizgājušais rudens 2022. XXIX. lpp. Pasaule un kultūra patiesi dzīvojama kļūst tikai tad, ja pieejam tai tagadnīgi, reflektēti un dialoģiski. Un, lai gan šī atziņa izstādē izskan kā jautājums un izpaužas kā formāla ar realizāciju saistīta nianse, domāju, ka to drīkst uztvert kā vēstījumu.

Māksliniece dalījās ar kādu interesantu kuriozu: izstādes atklāšanā kāds apmeklētājs iekodies vienā no skatlogā ieliktajiem maizes kukuļiem. Manuprāt, arī šo notikumu var uztvert kā sava veida apstiprinājumu tradīcijas un kultūras dzīvojamībai un tam, ka kāds par to rūpējas. Jo pretējā gadījumā tradīcija un kultūra būtu tikai sakaltuši klaipi skatlogā.