Ir pagājis gads, kopš sākās pilna apjoma karš

Šķiet, ka februāris ilgst jau gadu. Es neatceros 2022. gada vasaru vai to, kāds Kijevā bija rudens. Nemanīju, kā mainījās gadalaiki; uzmanības lokā bija tikai ziņas un darbs.

2022. gadā mums nācās atcelt 8. Odesas Fotodienu festivālu un mainīt savu darbību. No februāra līdz jūnijam darbojāmies kā alternatīva brīvprātīgo aģentūra, lai izplatītu Ukrainas fotogrāfu uzņemtās fotogrāfijas: nodrošinājām fotogrāfijas starptautiskiem izdevumiem un izstādēm, reklamējām frontē strādājošos fotogrāfus un atbalstījām viņus finansiāli. Mēs centāmies veicināt starptautisko aģentūru un Ukrainas mākslinieku kontaktus un darījām visu iespējamo, lai ar fotogrāfijas palīdzību pastāstītu pasaulei par situāciju Ukrainā. Mums bija svarīgi izveidot uzticamu platformu fotogrāfiem un starptautiskajām institūcijām.

Tajā pašā laikā mēs, tāpat kā visi citi, centāmies pielāgoties jaunajai dzīvei Ukrainā ar gaisa trauksmēm, Krievijas raķešu triecieniem, panikas lēkmēm, kuras izraisa pilnīgi viss, kā arī sakaru pārtraukumiem un traucējumiem. Visas šīs lietas ir kļuvušas nenormāli normālas mūsu ikdienas dzīvē.

Septembrī mūsu komanda uzsāka mentoringa programmu jauniešiem. No vienas puses, mūsu mērķis bija atbalstīt jaunos Ukrainas fotogrāfus un sniegt viņiem pamatzināšanas par fotogrāfisko stāstu veidošanu. No otras puses, mūs interesēja stāsti par jauniešiem, kuri nonākuši kara ķīlnieku lomā, piedzīvojuši emocionālu stresu, kuriem nācās pārcelties un pielāgoties jaunajai dzīvei, kļūt par brīvprātīgajiem un fotografēt savu ikdienas pieredzi un aktivitātes. Mēs uzaicinājām programmā piedalīties piecus mentorus: Mihailu Palinčaku, Valēriju Miloserdovu, Aļinu Smutko, Tarasu Bičko un Igoru Čekačkovu. Divu mēnešu laikā viņi sniedza tiešsaistes atbalstu jaunajiem fotogrāfiem un palīdzēja viņiem attīstīt projektus. Programmas rezultātā tika izstrādāti četrdesmit projekti par tādām tēmām kā brīvprātīgais darbs, kara ietekme, iekšējās sajūtas un mākslinieku skatījums uz ikdienas dzīvi Ukrainā.

Šie stāsti ir neticami aizkustinoši un svarīgi; tie atšķiras no profesionālu fotogrāfu darbiem. Pirmkārt, jaunie mākslinieki neuztraucas par to, ka “kaut ko izdarīs nepareizi’, viņi labprāt eksperimentē ar formu un, nododot savas domas un sajūtas, necenšas panākt perfektu kompozīciju vai kolorītu. Otrkārt, viņi nebaidās, ka viņu projekts paliks nepublicēts vai netiks redaktora vai skatītāju pieņemts, jo stāsti ir svarīgi pirmām kārtām viņiem pašiem.
Tāpēc mēs tik ļoti novērtējam šīs godīgās un mazliet naivās balsis, kas pieder cilvēkiem, kuri piedzīvo karu un nākotnē atjaunos šo valsti.

Karš nav beidzies, mēs turpinām pievērsties fotogrāfijai un atbalstīt Ukrainas fotogrāfus. Mūsu festivāla formāts ir mainījies, bet mēs turpinām darīt visu iespējamo, lai izplatītu informāciju par Ukrainas fotogrāfiem un atbalstītu ikvienu, kam nepieciešamas mūsu zināšanas vai kontakti.