/ Daniela Zālīte / Recenzija

Kas notiek Laidos?

Skolas laiks aizņem lielu daļu no cilvēka dzīves un veido pašu cilvēku un viņa atmiņas. Multimediju māksliniece Ieva Epnere savukārt veido mākslas darbus, kas saistīti ar skolu tēmu, piemēram, fotosērija 1. septembris un instalācija Zaļā skola (2017), ar ko māksliniece piedalījās festivālā Survival Kit. Pagājušajā vasarā Pavilostā, PaiR rezidencē, bija skatāma Epneres izstāde Laidu leģendas. Preses relīzēs tika ziņots, ka fotogrāfe divas nedēļas pavadījusi Laidu skolā, iepazinusies ar cilvēkiem, viņu amatiem un pati sākusi aust gobelēnu. Tā ir Epneres antropoloģiskā pieeja – uzturēties vidē, kuru pēta.

Taču paši Kuldīgas novada Laidi māksliniecei snieguši impulsus vairākiem mākslas darbiem: sākotnēji Epnere ierodas Laidos rezidences ietvaros, iepazīstas ar vietu, tās teikām; vēlāk rodas ideja par kustību izrādi, kas top sadarbībā ar horeogrāfi Elīnu Gediņu un Laidu pamatskolas teātra pulciņu un tiek nosaukta Laidu leģendas. Taču šo darbu tapšanas laikā Epnere uzzina par lēmumu skolu tās 101. pastāvēšanas gadā slēgt un nolemj to dokumentēt. No Kuldīgas un Pāvilostas Laidu pamatskolas stāsts nu ir nonācis arī Rīgā – ISSP galerijā, kur izstāde Laidi ir skatāma līdz 16. martam.

Foto no Ievas Epneres izstādes ISSP Galerijā. Publicitātes foto

Laidi ar četrām lielformāta fotogrāfijām, malkas krāvumu, kas kļuvis par izstāžu telpas sienas daļu, un 35 minūšu garu filmu vēsta par skolu, taču ne tik daudz par skolu kā izglītības iestādi, mācīšanos un sociāli problemātiskiem jautājumiem, bet gan par cilvēkiem, viņu attiecībām ar citiem, vidi un atmiņām. Arī šajā izstādē būtiska loma ir mītiem un teātrim. Līdzās izstādes aprakstam pieejama lapa, kurā apkopotas sešas Laidu leģendas, filmā parādās kadri gan no skolas teātra pulciņa mēģinājumiem, gan no pašas izrādes, kurā uzvesta leģenda par sarkano govi. Izstādes iekārtojumā ir siena, kas aizklāj izstāžu telpas plašos logus, un tā ir sarkanrozīgiem laukumiem klāta, veidojot atsauci ar tādu pašu krāsu un toņu kubiem filmā, kur tie ir skatuves elementi. Izstāde, šķiet, aicina atgriezties – to liecina gan izstādes izkārtojums ar neērtajiem pasteļtoņu skolas krēsliem (māksliniece norāda, ka krēsli ir atrasti Laidu pamatskolas pagrabā un pēdējos gados nemaz nav izmantoti , līdz ar to tie daļēji kļūst par izstādes objektu), kas paredzēti filmas skatītājiem, gan filmā redzamās ainas ar salidojumu. Tikai viena dažu sekunžu aina filmas 35 minūtēs ir filmēta kā klasiska mācību stunda, kas, pieļauju, vairumam cilvēku ir pirmā asociācija ar skolu – sēž daži skolēni, pieraksta skolotāja runāto un noraksta uz tāfeles redzamo. Skola netiek atainota kā izglītības un tradicionālas hierarhijas vide, bet gan rāda skolas ikdienu ar daudzām teātra mēģinājumu ainām, pašu izrādi, mantu pakošanu, lai telpas pamestu, un galvenokārt skolēnu ikdienu radošās izpausmās, piemēram, teātrī, starpbrīžos, ceļā uz autobusu. Filmā Laidi iekļautas salidojuma ainas, tiek pārrunātas atmiņas, un fokusā nav skola kā sociāli formējoša iestāde ar tās sociāli politiskajām problēmām, piemēram, zemo atalgojumu vai trūkstošajiem skolēniem. Centrālais ir skola kā draudzīga, cieša kolektīva radoša un imersīvi izglītojoša laika pavadīšanas vieta. Šādā ziņā filmas beigās redzamais formālais teksts “Izglītības ministrijas dati liecina, ka pēdējos desmit gados Latvijā likvidētas vairāk nekā 400 skolas” šķiet neiederīgas vai pat pretrunīgs filmas kopējai noskaņai. Filma vēsta par siltumu, izdzišanu, atmiņām un sadzīvošanu ar neizbēgamo zaudējumu, nevis ataino sociālās problēmas vai tās kritizē.

Viens no izstādes būtiskākajiem un daudznozīmīgākajiem elementiem ir malka. Tieši ar malkas sanešanu skolas telpās un krāsns iekurināšanu sākas filma, līdzīgas epizodes filmā atkārtojas, arī fotogrāfijās redzami malkas krāvumi un pati malka ir ienesta izstādē, kļūstot par daļu no sienas. Malkas grēda liecina par cilvēka prombūtni, kas nav uz visiem laikiem, bet gan ar atgriešanās nodomu. Malka nav pelni atdzisušā krāsnī, kas liecinātu par pilnīgu pamestību. Malka ir arī ne vairs dzīvs, ne arī absolūti iznīcināts koks, drīzāk starpstāvoklis. Un tieši starpstāvoklis – vēl rosība un ikdiena, kas tomēr pavisam drīz pārtrūks un kļūs neiespējama – ir Epneres izstādes noskaņojums. Šķiet, Epnere vēlas uzsvērt to, cik viegli un pēkšņi var iznīcināt kaut ko, kas ir ilgi tapis, kopts, uzturēts. Skatītājam ir viegli iejusties Laidu vidē, notvert atmosfēru, un to panāk filmas distancētais un neuzbāzīgais skatījums (operators Valdis Celmiņš). Kamera tver statiskus kadrus, kuros notiek rosība, parasti uz ekrāna ir kāds skolotājs, daži skolēni vai arī salidojuma dalībnieki. Cilvēki dara savas ierastās lietas tā, it kā kameras līdzās nemaz nebūtu. Viņu uzvedība nav samākslota vai pielāgota vērošanai. Lai arī Epneres materiālos ir intervijas ar Laidu pamatskolas cilvēkiem, māksliniece filmā tās nav iekļāvusi, un tā šķiet veiksmīga izvēle. Intervijas gadījumā veidotos kontrastējošs nošķīrums starp skatītāju kā vērotāju no ārpuses un Laidu cilvēkiem, kuriem sava vide ir svarīga. Kamera ir neuzbāzīga, un skatītājs iejūtas Laidu ikdienā un saprot, kāpēc šīs vietas izzušana ir zaudējums.

Foto no Ievas Epneres izstādes ISSP Galerijā. Publicitātes foto

Grūti formulēt, kāda loma izstādē ir fotogrāfijām. Līdzās ievelkošajai un pašpietiekamajai 35 minūšu garajai filmai izstādē redzamās fotogrāfijas nonāk otrajā plānā. Viena no fotogrāfijām fiksē tādu pašu ainavu, kura redzama jau filmā, savukārt fotogrāfijas, kurās redzami bērni, atšķirībā no filmas izskatās drīzāk inscenētas. Tas nemazina ticamību vai ievelkošo emocionālo pārdzīvojumu, tomēr atstāj neatbildētu jautājumu, kāpēc izvēlētas tikai četras fotogrāfijas, kas kombinētas ar izstādei salīdzinoši garu filmu. Arī izstādes apraksts un relīzes interneta medijos filmu izceļ, kamēr fotogrāfijas tiek pakārtotas kā filmu papildinošas un vispār netiek komentētas.

Epneres pieeja ir antropoloģiska iedzīvošanās (māksliniece uz Laidiem devās regulāri sešus mēnešus) šķietami marginālajā (piemēram, LNMM bija skatāma Epneres izstāde Cirks kupolā, vēstot par cirka mākslinieku aizskatuvi, mēģinājumiem un savstarpējām attiecībām). Lai arī izstādes centrā ir Laidi kā konkrēta vieta un konkrēts skolas slēgšanas gadījums, vieta un laiks ir nosacīti. Epneres darbi atrodas kaut kur starp dokumentāciju un politiski iesaistītu mākslu, un diez vai ir pamats pārmest, ka māksliniece nav vairāk devusies vienā vai otrā virzienā. Tā ir dokumentācija, jo skaidrs, ka vēstījums ir par reālu vietu, kuras izzušana ir tikpat reāla. Lokācija un laiks ir nolasāmi ar kovida pandēmijai raksturīgajām maskām un dažiem Latvijai raksturīgiem elementiem, piemēram, kādas darbinieces koši rozā krekls ar uzrakstu “Latviete”, Latvijas karodziņš autobusa šoferim pie loga un kādas skolotājas sašutuma izsaukums “Ārprāts! Par to ir aizmirsuši!”, reaģējot uz to, ka atbildīgie nav ienesuši skolā Latvijas karogu, gatavojoties izlaidumam. Skolas vidē vispār neparādās viedtālruņi, skolēni tos neizmanto ne stundās, ne starpbrīžos, arī tik ierastie angļu valodas vārdi nefigurē skolēnu sarunās. Te ir pieļaujamas spekulācijas, kāpēc tā. Vienā versijā – varbūt tā ir lauku skolu specifika, proti, tajās kopumā skolēni mazāk patērē viedtālruņos pieejamo saturu un mazāk sarunājas angļu valodā, nekā tas notiek Rīgā vai kādā citā samērā lielā pilsētā. Otra versija – tas ir kaut kas specifisks tieši Laidiem, nevis visām lauku skolām. Trešā, iespējams, ticamākā versija ir tāda, ka neiekļaut kadrus, kuros skolēni izmanto telefonus vai runā angliski, ir mākslinieces intence, lai uzsvērtu skolu kā radošu vidi, kurā svarīgi ir citi cilvēki, nevis laika nosišana un anonimizēta būšana pūlī. Šādai interpretācijai par labu runā arī filmas aina, kurā skolēni starpbrīdī velk ledus gabalus no tuvējā strauta, kurš ir tik mazs, ka viens no skolēniem, atskanot skolas zvanam, pārlēc strautam pāri ar vienu lēcienu.

Foto no Ievas Epneres izstādes ISSP Galerijā. Publicitātes foto

Skolu tās sociālajā un politiskajā kontekstā ievirza dažas ainas, piemēram, skolēnu nelielais skaits – klasē sēž trīs cilvēki, sporta nodarbība notiek vienam skolēnam, arī fotogrāfijās atainotie bērni ir kadrā vieni paši, savukārt trešajā izstādes fotogrāfijā ir pamests šķūnis, pie kura sakrauti skolas krēsli, nolemti pamestībai un ieaugšanai garā zālē. Zinot, ka skolu slēgšanu pamato ar nepietiekamo skolēnu skaitu (skolā ir 42 skolēni, pēdējā izlaidumā absolventi bija tikai 4), iespējams arī šāds izstādes lasījums. Tomēr meklēt sociālo dimensiju izstādes darbos ir grūti, tā drīzāk koncentrējas uz cilvēku kopību un rāda skolu kā mazu radošu darbību salu. Izstādes aprakstā minēts, ka Epneri interesē un uztrauc tas, ka skolu slēgšana atstāj sekas arī plašākā kontekstā, proti, vieta tiek mazāk apdzīvota un pakļauta sociālajām pārmaiņām, piemēram, iestāžu, veikalu, kultūras centru utt. slēgšanai, līdz ar to bezdarbam, līdz ar to cilvēku aizplūšanai uz citām pilsētām. Lai runātu par skolu slēgšanu sekām plašākā diapazonā, skolas kā socializācijas centra atainojums ir visai piemērots veids.

Laidu pamatskola atrodas Laidu muižā, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Ēkā ir ieguldīti gan pašvaldību, gan fondu līdzekļi, tā ir labi saglabājusies, un tas rada satraukumu, vai ēka nenonāks postā. Lielākoties slēgto skolu liktenis Latvijā ir neapskaužams – darbību pārņem vai nu uzņēmēji, vai arī – un tā ir vairumā gadījumu – ēkas paliek tukšas, tiek izmantotas kā noliktavas, pārtop par pansionātiem vai palēnām aizaug, turpinot gaidīt pircēju. Tomēr, ja izstāde pievēršas skolu slēgšanas sociālajai pusei, tad kam tieši? Pedagogu atlaišanai? Nepamatotajiem kritērijiem, ko ņem vērā, lai slēgtu? Vairums pedagogu ir vecumā virs 50 gadiem. (Laidu pamatskolas direktore Elita Tisjaka savā amatā ir jau 24 gadus, bet kopumā Laidu pamatskolā 36 gadus). Viņi, zaudējot darbu, ir spiesti atstāt arī savu saimniecību, kuru paši veidojuši un kurā ilgi dzīvojuši. Cilvēki un skolas slēgšanas sekas Epneri interesē visvairāk. Arī māksliniece, komentējot darbošanos Laidos, runā par pieredzi, procesu, bērnu jušanos skolā kā mājās, sadarbību, izrādes tapšanu, nevis rezultātu. Epnere arī uztraucas par to, kā pēc skolas slēgšanas Laidu pamatskolas skolēni iejutīsies jaunajās, lielajās skolās, kurās nonāks. Varbūt tas nozīmē, ka kaut kad nākotnē izstādei gaidāms turpinājums, kurā Epnere īstenos iesākto antropoloģisko pieeju, un tas būtu notikums, ko Latvijas fotogrāfijas ainā gaidītu ar patīkamu nemieru.