FK jautā – Kas mūsdienu fotogrāfijā ir māksla?

Lai gan tehnoloģiju un sabiedrības attīstība nepārtraukti ietekmē fotogrāfiju, jautājums par to, kas tieši raksturo fotogrāfiju kā mākslas formu, nezaudē savu aktuālitāti. Fotogrāfija un māksla nemitīgi mainās, tāpēc nevar būt vienotas atbildes par to, kas fotogrāfijā ir māksla. Šādas daudzveidīgas perspektīvas liecina par nebeidzamo radošo potenciālu, kas valda fotogrāfijas laukā, un uzsver mākslas subjektivitāti katra indivīda acīs. Līdz ar to, mūžīgais jautājums “Kas fotogrāfijā ir māksla?” pārtop par aicinājumu ielūkoties ikviena unikālajā redzējumā, sniedzot mums iespēju atklāt un izprast mākslas daudzveidību un tās nozīmi mūsdienu pasaules kontekstā.

Rūdis Bebrišs, filozofs un publicists:
Ja jautājums ir par to, kas atšķir mākslas fotogrāfiju no nosacīti “parastas” fotogrāfijas, tad joprojām pieturos pie Artūra Danto un viņa tradīcijas turpinātāju piedāvātās atbildes, ka atšķirība nav ar aci vien uztverama un ka tā meklējama spējā kaut ko interpretēt kā mākslas darbu. Taču šeit tikpat būtiska ir arī komplimentējošā atziņa, ka itin visu – arī jebkuru fotogrāfiju – var potenciāli uztvert kā mākslu. Man neliekas, ka šī “anything goes” tipa tēze būtu sevišķi apgāzta. Vienīgais trūkums – tā neko nepalīdz sacīt par attiecīgā darba kvalitāti. Līdz ar to, lai gan ontoloģiskā ziņā jebkura fotogrāfija var būt māksla un visbiežāk par fotogrāfiju tā arī sanāk runāt izstāžu un fotogrāmatu kontekstā, ar to, ka tā ir māksla, vien nepietiek. Vajag arī ko interesantu. Parasti darbos meklēju samēru starp izpildījumu un ideju, un, atļaujoties mazliet paspēlēties ar vārdiem, lūk, salāgot šīs divas daļas ir māksla.

Santa Remere, publiciste un mākslas kritiķe:
Fotogrāfijā šogad, tāpat kā citus gadus, māksla ir dalīšanās – spēja caur fotogrāfijas mediju nodot vai radīt sajūtu, kas pašam radusies noteikā brīdī, caur noteiktu gaismu, kadrējumu vai pamanītu attēlu; vai nodot kaut vai to sajūtu, ka joprojām varam dalīties – ka varam rēķināties, ka citiem jūtas darbojas līdzīgi mūsējām un starp mums pastāv vēl kāda cita saprašanās, ne tikai vārdos un vajadzībās aprakstāmā.

Georgs Avetisjans, fotogrāfs un izdevējs:
Šeit nav vienas konkrētas atbildes, jo fotogrāfija, piemēram, var arī būt kā sastāvdaļa jeb garšviela kādai plašākai mākslas kompozīcijai vai starpdisciplinārai praksei. Arī fotogrāfiskais attēls pats par sevi var būt kā daudzdimensionāls un dziļš vizuālās valodas turētājs, kas ietver dažādus kodus un simbolus. Tikpat labi tā varētu būt arī analogā vai eksperimentālā fotogrāfija. Domāju, ka mākslas fotogrāfijai šobrīd nav izteiktu robežu, jo tā arī var būt fiksēta, piemēram, ar viedtālruni vai ģenerēta ar mākslīgā intelekta starpniecību.

Maija Rudovska, kuratore un mākslas kritiķe:
Mēs visi labi zinām, cik neatbildams ir jautājums – kas ir māksla? Tāpat gandrīz neiespējami ir atbildēt uz jautājumu – kas šobrīd fotogrāfijā ir māksla? Manuprāt, māksla vienmēr balansē starp tādām kategorijām kā zināma, aprobēta vērtība un eksperimenti, jaunā meklējumi. Līdz ar to var apgalvot, ka māksla arī fotogrāfijā šobrīd iemājo un gūst izpausmes dažādās formās un atveidos. Piemēram, es mākslu atradu gan jau nostabilizējušos autoru kā Diānas Tamanes vai Reiņa Hofmaņa jaunākajos projektos, kas bija skatāmi pēdējā gada ietvaros, gan arī eksperimentāli provokatīvā izstādē, kāda bija Rīgas Fotomēnesim ar AI jeb mākslīgā intelekta piedalīšanos.

Roberts Svižeņecs, fotogrāfs:
Varbūt nopelnīt naudu, spēja pārdot savu fotogrāfiju. Es domāju, ka tā ir sadarbība ar citu žanru māksliniekiem. Labs piemērs ir mana sadarbība ar Alisi Gaili izstādē Zosis, kāmji un velosipēdi, kur uz dokumentālām fotogrāfijām parādījās jauni mākslinieciski elementi.

Alise Tīfentāle, mākslas zinātniece:
Veidojas zināma nostalģija pēc pirms-digitālas, pirms-sociālo-mediju fotogrāfijas. Piemēram, nesen Ņujorkas Modernās Mākslas Muzejs bija sarīkojis vērienīgu Volfganga Tilmansa retrospektīvu. Domāju, kāpēc tieši tagad. Viņa nozīmīgākie darbi saistās ar deviņdesmitajiem, agrīniem 2000. gadiem, un lielā mērā tas viss jau izskatās arhaiski uz mūsdienu vizuālās kultūras fona. Domāju, ka šobrīd ir labas izredzes tikt ievērotiem tiem māksliniekiem, kuri savos darbos kritiski analizē fotogrāfijas kā medija būtību un, piemēram, atgriežas pie eksperimentiem ar dažādām alternatīvajām, analogajām tehnikām, vai arī strādā ar arhīviem un citiem vēsturiskiem avotiem.

Elīna Semane, māksliniece:
To nosaka autors, ideja, konteksts un koncepts. Un bieži vien tam nav sakara ar tehnisku advancētību. Māksla fotogrāfijā rodas no attieksmes.

Baiba Tetere, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja:
Fotogrāfijas medija pētniecība pēdējās dekādēs ir kļuvusi izteikti starpdisciplināra. To varētu attiecināt arī uz fotogrāfijas izpausmēm mākslā. Attēla saturs un tā estētika vairs nav dominējošie rādītāji, kas uzsvērti mākslas vidē izrādītos darbos. Ir manāma iedziļināšanās fotogrāfijas tehnoloģiju attīstības dinamikā un transformācijā – kritisks atskats šo tehnoloģiju praksēs pagātnē un pragmātiski vizionārs skats nākotnē. Tāpat intereses fokusā ir fotogrāfijas medija fluīdā daba, kas dziļi absorbējusies sociālās dzīves norisēs un komunikācijas procesos. Mākslas vidē ir atrādīti darbi, kas iedziļinās dažādos kontekstos kā fotogrāfijas medijs funkcionē – fotogrāfijas arhīvs, vizuālā antropoloģija, vernakulārā jeb sadzīves fotogrāfija, zinātnes fotogrāfija, fotogrāfija medijos utt. Turklāt analīze un diskusija par šiem kontekstiem ir būtiska mākslas darba daļa.

Elita Ansone, mākslas zinātniece un kuratore LNMM:
Arvien tiek gaidīts, lai mākslinieki nāk klajā ar jauna vizuālā stāstījuma idejām, piedāvājot kādu līdz šim nebijušu paradigmas maiņu. Jājautā, kas vispār ir māksla 21. gadsimtā. Māksla, piemēram, var arī būt notikums, process; tai nav obligāti jāizpaužas kādā fiziski izgatavotā priekšmetā. Tomēr, ja vēlamies palikt pie specifiskā fotogrāfijas medija, tad jāatzīst, ka digitālās tehnoloģijas ir nonivelējušas fotogrāfijas kā mākslas vienreizību. Tam, kā ir ļoti daudz, zūd vērtība. Protams, digitālās tehnoloģijas sniegušas arī iespējas, taču 21. gadsimtā tehnoloģiskas manipulācijas, šķiet, vairs nepārsteidz. Lai kādi arī nebūtu sava laikmeta meklējumi fotogrāfijā, par mākslas faktu tā kļūst tad, kad tajā sastopamies ar emocionālo, intelektuālo vai estētisko spēku un unikalitāti. Un tā tas ir jebkurā mākslas medijā.

Ieva Lejasmeijere, mākslas kritiķe:
Ļimstot no jautājuma smagmes, varu vien teikt, ka fotomāksla tieši patlaban ir varena un dižena — tā satriec pīšļos visu parasto un neparasto, pirms tam to rosinot, veidojot un izaicinot, kā arī slepeni izjautājot par visu to definēto un ne pārāk.

Sergejs Kruks, sociologs un kultūras pētnieks:
Tas, ko par to domā cilvēki, kuri atlasa fotogrāfijas izstādēm, muzejiem un izdevniecībām. Es turos pie uzskata, ka fotomāksla ir jaunas jēgas radīšana, strādājot ar saturu un formu.

Jurģis Peters, mākslinieks:
Domāju, ka mākslu var radīt jebkur, bet, ja par tādām plašākām vienojošām tēmām, tad iespējams tas varētu būt cilvēcīgumā un refleksijā par cilvēces stāvokli (human condition); tādā fotogrāfijā, kas rada nepastarpinātu un intīmu klātbūtnes sajūtu.

Daniela Zālīte, mākslas kritiķe:
Lai kaut kas pretendētu uz mākslas statusu, manuprāt, ir jābūt kādam novitātes elementam, jāsniedz kaut kas jauns, kas gan var izpausties ļoti dažādi. Fotogrāfijā māksla šobrīd ir tās fotosērijas, kurās izpildās vairākas prasības (bet šis saraksts ir nebeidzams, turklāt šie nav ne nepieciešamie, ne pietiekami nosacījumi, lai fotogrāfija būtu māksla). Šie kritēriji ir trīs: 1) estētiskā vērtība – tas nenozīmē “skaists”, “pievilcīgs” (tas var būt arī neglīts, baismu estētika), bet estētika kā stils, kas vieno fotosēriju; 2) naratīvs, kas ļauj saprast, kāpēc tieši šīs fotogrāfijas un ne citas; 3) grūti sasniedzamais līdzsvars starp subjektīvā un kolektīvā sintēzi darbā.

Arnis Balčus, fotogrāfs un FK redaktors:
Vēsturiski fotogrāfija mocījusies ar kompleksiem par tās nespēju būt gana abstraktai un tēlainai, lai atgādinātu mākslu, tāpēc tā centās (un bieži to dara joprojām) līdzināties citiem mākslas veidiem – sākotnēji glezniecībai (piktoriālisms ar ainavām, aktiem un portretiem), vēlāk instalācijām (neskaitāmās intepretācijas par fotogrāfijas materialitāti, nevis saturu), pēdējos gados vairāk kļūstot par komponenti laikmetīgās mākslas praksē. Taču fotogrāfijas spēks un unikalitāte ir tieši tās spējā būt brutāli reālistiskai, tiešai, ticamai, taču, lai tā atšķirtos no parastas dokumentācijas vai reportāžas, ir jājūt autora vīzija, rokraksts, izpildījums, uzstādījums. Ir grūti būt unikālam, bet māksla ir spēja ieraudzīt ģeniālo, neparasto, aizraujošo mūsu garlaicīgājā ikdienā.