Atmiņas (un) tehnoloģijas

Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 8. oktobrim skatāma Līgas Vēliņas un Armanda Andžes izstāde Vietas, kas eksistē un neeksistē vienlaikus un Armanda Andžes fotogrāfiju sērija 29 ainavas. Muzeja mājaslapā rakstīts: “Izsekojot fotogrāfijas medija attīstības posmus no analogās fotogrāfijas līdz virtuālajai realitātei, abus māksliniekus vieno padziļināta interese pārskatīt tēlotājmākslai tik raksturīgu žanru kā ainava – tās subjektīvās nozīmes transformāciju atmiņu kultūrā mūsdienās.” Izstādi pavadošajā tekstā šāds formulējums vairs neparādās, taču pēc lasītā uzreiz uzvirmo divi novērojumi – viens samērā negatīvs, otrs cerīgi pozitīvs, izstādē gan liekot piedzīvot vilšanos. Vispirms acīs krīt milzīgais uzsvars uz fotogrāfijas medija attīstību, un tas savukārt rada bažas par satura trūkumu, kā arī liek saskatīt Fotomuzeja orientāciju uz pagātni, vēsturi, pašu mediju, atraujoties no tagadnes. Ainavas žanra pārskatīšana savukārt atsauc atmiņā konceptuāli līdzīgas izstādes Latvijas kultūrtelpā, piemēram, izstāde Lietu klusā dzīve, kas 2021. gadā bija skatāma galerijā Māksla XO, bet Rīgas Fotogrāfijas biennāle Rīgas Mākslas telpā 2018. gadā aizsāka ciklu Ekrāna ēra, kur saistībā ar tehnoloģiju attīstību tiek apskatīts kāds žanrs – pašportrets, ainava, klusā daba. Ainavu žanram veltītajā izstādē Ekrāna ēra II: ainava mākslinieki piedāvāja savas interpretācijas, aicinot reflektēt par to, kā ekrāni un ierīces ir ietekmējuši ainavas uztveri, pimēram, vai vēl ir relevanti pašam doties skatīties, ja var pieredzēt no distances. Ainava kā žanrs Andžem un Vēliņai ir interesanta, lai runātu par atmiņām, taču uz refleksiju par ainavas vietu laikmetīgajā mākslā izstāde neaicina, galvenokārt tāpēc, ka nav skaidrs, kā šī izstāde iederas laikmetīgajā mākslā. Iepriekš minēto izstāžu gadījumā par kādu no klasiskajiem žanriem reflektē nevis divi, bet krietni vairāk mākslinieku. Tomēr arī šajā gadījumā komentārs par ainavu, pašu mākslinieku izvēli darboties šajā žanrā vai ainavas vietu laikmetīgajā kultūrā būtu tikai izstādi papildinošs. Manuprāt, ņemot vērā klimata krīzes klauvēšanu pie durvīm, fotogrāfijā arvien vairāk varētu sagaidīt ainavu. Būtu interesanti, kas par to sakāms māksliniekiem.

Lai gan, izejot no Fotomuzeja, ir sajūta, ka izstādēs bija visa kā tik daudz, saturiski tās ir visnotaļ tukšas. Muzeja vienā stāvā satiekas analogā fotogrāfija un virtuālā realitāte. Analogas melnbaltās fotogrāfijas rāda 12 portretus ar Aknīstes Veselības un sociālās aprūpes centra senioriem, un tās visas raksturo neveiklums – īpaši neveikli šķiet dubulportreti, kur redzami divi seniori pie pansionāta altāra, vai tie, kur visā augumā tverts kāds seniors ar ķirbi vai plīša rotaļlietu. Šajā stāvā trīs minūšu garumā skatāma 3D animācija un ir iespēja padzīvoties virtuālajā realitātē, nokļūstot vietā, kas neeksistē telpā, bet eksistē senioru atmiņās un balsīs. Izstādes otrajā stāvā redzamas Andžes 29 ainavas – sudraba želatīna kopijas, sudraba želatīna sausās plates, kolodija slapjās plates, 16 mm cilpa un grāmata, ko iepriekš prezentēja ISSP Galerijā.

Divu mākslinieku darbu izstādīšana nav sevišķi ierasta Fotomuzeja prakse, potenciāli tā varētu būt veiksmīga, taču šoreiz grūti saprast, vai un kā iecerēta abu mākslinieku apvienošana. Vai izstādes sekmīgumam pietiek, ka tiek izmantoti dažādiem vēsturiskajiem brīžiem raksturīgi mediji un aptuveni vienojoša tēma (atmiņas)? Abus māksliniekus vieno mēģinājums parādīt un atkārtoti ierakstīt to, kas zudis – Andžes gadījumā tās ir pārfotografētas arhīva fotogrāfijas, kas atkārtoti ieraksta to ainavu, kura vairs neeksistē, bet Vēliņas gadījumā atmiņu, kas pazustu līdz ar cilvēkiem, un vietu, ierakstīšana. Vai Vēliņas izstāde ir mēģinājums jautāt, vai neeksistējošās ainavas ir iespējams aizvietot? Vēliņas virtuālās realitātes darbs paredz skatītāja apsēšanos, uzliekot brilles, virtuālajā realitātē redzamu fotogrāfiju, kas stāv uz galda, izvēli, un tālāk seko kāda konkrēta seniora atmiņu stāsts. Tomēr vismaz kaut kādā mērā Vēliņas darbi neitralizē Andžes bažas par ainavu gaistošo raksturu – ainava vairs neeksistē, bet virtuālā realitāte to var uzburt. Un tomēr ir grūti ļauties vērtējumam par virtuālās realitātes ainavām, to, cik tās ir vajadzīgas, reālo ainavu aizstājošas, jo to novērtēt varētu paši seniori, kuriem atmiņas un saistītās ainavas ir svarīgas, nevis vienkārši skatītāji.

Abu mākslinieku darbi šķiet nekonkrēti, vispārīgi, un grūti notvert, kas māksliniekus atmiņu tēmā interesē. Kāpēc abiem tā ir svarīga? Darbi šķiet bezpersoniski, fokusēti uz mediju attīstību. Raidījumā gan Andže stāsta, ka viena no ainavām ir Siguldā, kur mākslinieks bērnībā daudz braukājis ar ragaviņām, bet tagad tās ainavas vairs neesot apbūves dēļ. Tomēr skatītājam, kas ierodas izstādē, tas paliek nezināms. Vēliņas ieskicētā tēma par dažādām atmiņu pasaulēm būtu auglīgi izvēršama diskusijā par to, kā atrašanās dažādās atmiņu pasaulēs ietekmē cilvēkus un viņu sadzīvošanu reālajā pasaulē, iekļaujot atmiņu politisko un sociālo raksturu, tomēr tādā virzienā skatītājs netiek vests. Piemēram, Uzvaras piemineklis turpina eksistēt – kaut vai tajā dienā, kad policijas brigādes apsargā iežogoto tukšumu, vai ikdienā, kad garāmbraucēji autobusā tagad aiz loga redzamo salīdzina ar to, kas bija iepriekš.

Kamēr domāju par izstādē redzēto, pārskatu dažādus jautājumus par atmiņu, iztēli, vietu, ainavu, tāpēc nejauši uzduros internetā izteiktam jautājumam, vai ir vārds, kas apzīmē atmiņu par vietu, kuras vairs nav. Tas viss sasaucas ar izstādē redzēto. Internetā izskan dažādas, bet, manuprāt, neapmierinošas versijas. Autors atrunā, ka “nostalģija” nav īstais vārds (un tiešām, nostalģija drīzāk akcentē izjūtu, nevis reālumu, turklāt ne obligāti attiecas uz vietu, kas neeksistē), tiek piedāvāts “fantoms”, kas arī šķiet asociatīvi pārāk piesaistīts sapnim vai murgam, kā arī komentāru sadaļā kāds piedāvā “chronophobia” (bailes no laika rituma), kas ir tik plašs un daudz ko aptverošs jēdziens, ka sasaiste ar uzdoto jautājumu šķiet visnotaļ vāja un pārmērīgi pastarpināta. Varētu teikt, ka mākslinieki izstādē piedāvā nevis konkrētu vārdu, bet subjektīvā un objektīvā atmiņu aspekta nepārraujamo saistību.

Vēliņas virtuālā realitāte rāda atmiņu subjektivitāti – tā ir instalācija, ko pieredzēt var tikai viens cilvēks iepretim, piemēram, fotogrāfijām, kas pieļauj skatītāju daudzskaitlību un dažādus, taču nebūtiski atšķirīgus skatpunktus. Vienlaikus atmiņas tiek objektivizētas, proti, tās ir atmiņas, kuras tiek uzklausītas, nodotas citam ar valodas starpniecību; arī uzklausītās atmiņas kļūst objektivizētas, proti, pārtop vidēs, realitātēs, kuras nepastāv “pa īstam”, bet kaut kādā veidā tomēr pastāv. No citas puses, mēģināts parādīt atmiņu kolektivitāti – ja atmiņas pastāv kolektīvam par kaut ko, kā vairs nav, mēs lielā mērā dzīvojam pasaulē, kurā tas tomēr ir. Tiktāl atmiņas ir saistītas ar nemirstīgumu, proti, tās var radīt nemirstīgumu. Ir teiciens, ka cilvēks eksistē tik ilgi, cik par viņu atceras dzīvie, vai citā formulējumā – cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr viņa vārds tiek izrunāts. Vēlme pēc nemirstības var pārrakstīt mūsu priekšstatus par īsto un neīsto – īstais būtu nevis reāli, fiziski klātesošs, bet citos subjektos klātesošs un pastāvošs atmiņu formā. Līdzīgi objektu, kuri fiziski pieder pagātnei, atcerēšanās no dzīviem cilvēkiem padara šos objektus dzīvus, tie turpina eksistēt.

Andžes darbiem dotais nosaukums 29 ainavas ir tikpat bezpersonisks kā pašas ainavas, kaut gan mākslinieka intence šķiet pamodināt visai personisku refleksiju. Vai veiksmīgāks nosaukums nebūtu Gaistošās ainavas? Intervijā Anže norāda: “29 ainavas nepārtraukti turpinās un pēc laika var kļūt par 35, 57 vai vienalga cik ainavām. Es mēģinu risināt cilvēka kā būtnes mijiedarbību ar ainavu, ainavas atstāto ietekmi uz cilvēces kolektīvo zemapziņu, cilvēka darbības sekas ainavā.” Pirmajā teikumā apgalvotais izstādē ir novērojams, un tas drīzāk pastiprina konceptuālo nabadzīgumu, kurā darbi ir visai nejauši un neveido kādu sekmīgu kopumu. Otrajā teikumā minētās lielās tēmas tā arī paliek izstādes aprakstā. Iespējams, skatītājam atvieglotu dzīvi un panāktu kādu iesaisti darbu nosaukumi, lokācijas nosaukšana vai vienkārši datums, lai varētu nojaust, kāda ir virzība. Vai vismaz dotu skatītājam kādu pavedienu, kādas attiecības ar ainavām veidot, un kaut kādu iesaisti.

Ja izstāde pievēršas tam, kāpēc mēs kaut ko atceramies un kaut ko aizmirstam, tad šķiet nepietiekami izstādi balstīt jautājumā, nesniedzot pat skici, atbildes vīziju. Varētu apelēt pie identitātes, pie psiholoģiskiem un psihoanalītiskiem faktoriem, pie laika, atmiņas ierobežotību utt. Izstādei, trūkstot uzsvaram, akcentam, paliek vien medijs. Labvēlīgā interpretācijā var domāt par cilvēka atmiņas un tehnoloģiju atmiņas līdzībām: vai mūsu atmiņa var kļūt pilna? Ko nozīmē, ka datoram, telefonam, cilvēkam un citām radībām ir atmiņa? Kas ir kopīgais, un kas ir atšķirīgais? Ja atmiņa ir viena no iztēles spējām, funkcijām, tad savukārt paveras interesants jautājums par to, ciktāl visi cilvēki ir spējīgi iztēloties, kā var iztēli padarīt par māksliniecisku, radošu, ciktāl iztēle ir brīva no konkrētām atmiņām, ciktāl konkrētas atmiņas ir brīvas no iztēles patvaļības? Izstādei, kura piedāvā tikai dažādu laikposmu tehnoloģiju kombināciju, ir risks saturiski un konceptuāli nest nepietiekamu noslogojumu – izstādē drīzāk ir atmiņu tehnoloģijas, nevis atmiņas un tehnoloģijas, proti, sakarīgā virzienā nevedot saturiski, paliek tikai tehnoloģijas, kas kaut ko mēģina vēstīt par atmiņām.