Kailums kā burkāns Berlīnē
Septembra vidū Berlīnes Mitte rajonā atklāja fotogrāfijas muzeju Fotografiska. Šī ir ceturtā filiāle zviedru privātājam muzejam, kurš 2010. gadā darbību sāka Stokholmā, bet 2019. gadā atvēra muzejus Tallinā un Ņujorkā. Ideja par muzeju Londonā tika atcelta kovida dēļ, bet jaunākais pirms dažām dienām atklāts Šanhajā. Fotografiska ir muzejs gan visai nosacīti, jo tam nav pastāvīgas kolekcijas vai vēsturisku ekspozīciju, programmu veido lielākoties slavenu fotogrāfu darbu personālizstādes vai grupu izstādes par aktuālām tēmām. Visi Fotografiska muzeji atrodas vēsturiski neparastās ēkās, neatņemama sastāvdaļa ir smalks restorāns (Berlīnē trīs nedēļas pēc muzeja atklāšanas gan tas vēl nebija sācis darboties).
Skatoties Google kartē Berlīnes Fotografiska vērtējumu, nevar nepamanīt zemo reitingu – tikai 3,6 balles. Galvenokārt cilvēki atsaucas uz dārgo biļešu cenu (14–16 EUR atkarībā no nedēļas dienas) salīdzinājumā ar citiem Berlīnes muzejiem (ap 10 EUR). Taču, nonākot uz vietas, patīkami pārsteidz arhitektūra – muzejs iekārtots 1906. gadā būvētā ekā, kurā pēc Berlīnes mūra krišanas bija mākslinieku skvots līdz pat 2012. gadam – mākslas telpā Tacheles atradās izstāžu zāle, mākslinieku darbnīcas, performanču centrs, kino, kafejnīca un skulptūru dārzs. Muzeja trepju telpās un foajē saglabātas ar grafiti nopūstās sienas, kas bija šīs vietas vizītkarte, kā arī plakāti no savulaik notikušajiem pasākumiem.
Fotografiska atklāta ar trīs izstādēm, kur visas autores ir sievietes – Berlīnē dzīvojošās dienvidāfrikas mākslinieces Kendisas Breicas (Candice Breitz) video instalācija Whiteface, kas runā par rasismu un pieticīgākā scenogrāfijā pērn bija skatāma festivālā Survival Kit Rīgā, amerikāņu mākslinieces Džulianas Haksteiblas (Juliana Huxtable) multimediālo ekspozīciju USSYPHILIA, kas runā par seksuālitāti, dzimumu un rasi, kā arī lielu grupas izstādi Nude, kuras centrā ir ķermenis.
Vēsturiski ķermenis ir ticis aplūkots no patriarhālās perspektīvas. Grieķu un romiešu kultūrā dominēja vīrieša ķermenis, jo vīrietis noteica sabiedrības normas, kultūru un arī estētiskās vērtības. Romantisma laikmetā sieviete tika idealizēta un mistificēta un tai bija maz sakara ar reālo dzīvi, bet 19. gadsimta mākslā tā bieži tika attēlota kā prostitūta, mīļākā vai vienkārši vieglas uzvedības sieviete. Parādoties fotogrāfijai, piktoriālisms apjūsmoja sievietes ķermeņa formas un daudzos gadījumos pat nerādīja tās galvu, bet vēlāk reklāma, mediji un izklaides industrija sievietes ķermeni aktīvi objektificēja un monetizēja. Tikai līdz ar aktīvāku feministu kustību 60. gados arī fotogrāfijā parādījās darbi, kas izaicināja sievietes tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus. Vienā no izstādes Nude tekstiem feminisma pētniece Frensīca Borcello raksta, ka fotogrāfija feministēm bija saistoša tādēļ, ka, salīdzinājumā ar glezniecību, tas bija jauns medijs un attiecīgi vīrieši to bija kontrolējuši stipri īsāku laiku. Arī Latvijā vēsturiski mākslinieks un fotogrāfs ir bijis vīrietis un arī noteicis to, kā sieviete ir attēlota. Tikai pēdējās desmitgadēs šī situācija ir mainījusies un netrūkst darbu, kur pašas sievietes ir autores darbiem par sievietēm. Latvijas Mākslas akadēmijā studē krietni vairāk sieviešu nekā vīriešu, arī Latvijas institucionālo mākslas vidi lielākoties veido sievietes. Varētu apgalvot, ka šie apstākļi ir labvēlīgi patriarhālā modeļa izskaušanai.
Berlīnes izstādei iesildījos LNMM nesen skatāmajā izstādē Tikai neraudi. Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā, kur galvenokārt bija sastopami trīs mākslinieciskie piegājieni – runāt par sievietes lomu sabiedrībā caur pārspīlējumiem, stāstīt par savu personisko pieredzi vai vienkārši atrādīt tipiskākos sievietes atspoguļojumus tēlotājmākslā. Tikai daži darbi aktīvi centās lauzt stereotipus vai skatījumus, lielākā daļa atrādīja un apcerēja jau ierastās dzimumu lomas, piemēram, sieviete kā māte. Kails ķermenis bija tikai vienā fotodarbā – Andas Magones dubultportretu sērijā Dvīnes, un tas bija viens no izstādes spēcīgākajiem darbiem, jo caur personisko pieredzi – novecojot, mainot dzimumu, slimojot ar krūts vēzi – runāja par dzimuma identitātes un veselības jautājumiem. Ja Rietumos tiek uzskatīts, ka apzināti feministiski darbi parādās 70. gados, tad izstāde Tikai neraudi apliecināja, ka pie mums tas ir kaut kas gaužām jauns un rets, jo tikai daži, lielākoties pēdējā desmitgadē tapuši darbi, radīti kā feministiski lozungi. Pārējos darbus vieno tikai autoru un darbos redzamo personāžu dzimums. Taču – vai ar to pietiek, lai izaicinātu patriarhālo skatījumu? Sievietes mākslā mēdz atražot patriarhālus modeļus gluži tāpat kā vīrieši reizēm mēdz radīt feministiskus darbus.
Izstādē Nude ir skatāmi 30 sieviešu fotogrāfu darbi. Protams, dominē pārstāves no G7 valstīm, taču ir pa dalībniecei arī no Austrumeiropas, Dienvidamerikas, Āfrikas, Āzijas, Tuvajiem Austrumiem un Austrālijas. Izstādē pie katra darba ir anotācija. Tās lasot, kādā brīdī sāk likties, ka tās ir rakstījis mākslīgais intelekts, jo vairums tapušas pēc viena šablona: “Šis darbs, kura centrā ir …, pēta attiecības starp … un… , un uzdod jautājumus par tādām tēmām, kā …, … un… .”
Izstāde ir iekārtota vienā no Fotografiska stāviem, darbu ir daudz, daudzi ir tikai fragmenti no plašākas sērijas, ne visi veiksmīgi izdzīvo šādā kaleidoskopā. “Tas ir mēģinājums no jauna definēt reprezentācijas robežas, rosinot revolūciju, kas svin dažādību, izaicina ierastās normas un dod spēku gan māksliniekam, gan auditorijai,” vēsta kuratoru ievadvārdi. Par dažādību šeit tomēr nevarētu sūdzēties. Ir sērijas, kuras varētu dēvēt par personiskām dienasgrāmtām – poētiskas etīdes no banālās ikdienas, kas tiecas atklāt sieviešu iekšējo emocionālo pasauli (Sakiko Nomura, Lina Šeinijusa, Denīze Ariana Pereza). Ir darbi par resnumu (Marī Halda), novecošanos (Elinora Karuči) un ķermeņa dažādību (Lotte van Rālte), kas izaicina tradicionālās skaistuma normas un dzimuma stereotipus. Ar pārspīlētu sievietes seksualizāciju mākslinieces runā par tradicionālām dzimumu lomām un to atspoguļošanu medijos un kultūrā (Arvīda Bistrēma, Bodī Šola, Džoanna Lea), bet dažas autores vīrišķo skatienu padara par sievietes, respektīvi, seksuālizējot vīriešu kailķermeņus un apgriežot dzimumu lomas (Dana Skragss, Monika Makdonalda). Taču uzmanību visvairāk saista darbi ar neparastākām tēmām un politiskiem vēstījumiem. Nigēriešu māksliniece Ženeviva Akena izmanto perfektu kailķermeni, lai radītu performancei līdzīgu sēriju par vardarbību pret sievietēm. Savam darbam viņa ir iedvesmojusas no Elvīras Orlandīni dzīvesstāsta – jaunā sieviete 1947. gadā tika izvarota un brutāli nogalināta kādā itāļu ciematā. Akena šajā sērijā kaila klejo pa mežu, iemiesojot Orlandīni garu. Japāņu fotogrāfe Momo Okabes piedāvā portretus ar sievietēm un vīriešiem dzimuma maiņas procesā. Vizuāli košas krāsas, izaicinošans pozas, it īpaši transpersonām ar bārdu, vagīnu un bez krūtīm. Attēlu uztveri paspilgtina informācija, ka divi no varoņiem ir bijuši fotogrāfes mīļākie. Ķīniešu māksliniece Juši Lī, izmantojot klasiskās glezniecības kompozīcijas, rada monumentālas fotogrāfijas ar ainām, kurās autore un vēl kāda meitene apģērbtas atrodas istabā un pie baseina, ko ieskauj kaili vīrieši. Šādā veidā viņa apgriež otrādi vīrišķo skatienu, taču pati kļūst arī par darbu sastāvdaļu. Šos attēlus papildina kailu vīriešu portreti, kas sarunāti Tinder aplikācijā. Māksliniece ekspluatē tos un parāda viņus ievainojamus, kā to ierasti dara paši vīrieši šādās fotosērijās.
Mēdz teikt, ka nevar fotografēt kailu sievieti, ja vien tas nav politisks steitments, un šo varētu vispārināt kā teju jau akceptētu vispārpieņemtu normu Rietumu mākslas vidē kopumā. Ne velti lielajos muzejos un prestižās galerijās, kas nosaka mākslas vides ekosistēmu, vīrieša radīti akti ar sievietes ķermeni jau ir retums, pat Helmūta Ņūtona muzeja darbība Berlīnē no mūsdienu skatpunkta tiek vērtēta pretrunīgi, un ir jau bijuši protesti (varbūt tieši tādēļ tagad muzejā tiek rādīti viņa sievas darbi). Atšķirībā no Latvijas Vakareiropas mākslas vidi kontrolē vīrieši, arī Fotografiska vadība un izstādes kuratori ir vīrieši. Fotografiska reizēm mēdz pārmest, ka tā fotogrāfiju iepako “vieglā valodā”, lai varētu pārdot pēc iespējas vairāk biļešu. Visu Fotografiska muzeju programmās visbiežāk redzam drošas likmes – slavenības vai ejošas tēmas, kur kailums ir viena no tām, līdzās dabai un dzīvniekiem. Attiecīgi, ja jau sex sells, kas šajā gadījumā ir erotiskas dabas materiāls, bet vīriešiem šādus darbus radīt ir problemātiski, kāpēc gan to neizdarīt ar sieviešu rokām. Protams, var tikai minēt, vai Berlīnes filiālei izvēle startēt tikai ar sieviešu autorēm ir šķīsta misija dot sievietēm vairāk ētera vai arī statēģisks aprēķins ar politkorektu biļeti ienākt kreisi liberārajā woke citadelē Berlīnē. Fotografiska mākslinieciskā progamma tiek vadīta no Stokholmas, ilgākā laika posmā redzēsim, kāda būs muzeja izstāžu politika Berlīnē. Tikmēr varam paskatītes uz statistiku Tallinas Fotografiska, kur no pēdējām 25 personālizstādēm deviņām autores ir bijušas sievietes, Stokholmā – tikai septiņām.
