Runā jaunais fotogrāfs: Elizabete Anna Jākobsone

Elizabete Anna Jākobsone (2000) ir no Jelgavas, kur vidusskolā mācījusies matemātikas klasē, bet patlaban studē Latvijas Kultūras akadēmijā Kultūras un mākslu studiju virzienā, kā arī strādā par sabiedrisko attiecību speciālisti un muzejpedagogu Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Ikdienā aizraujas ar kafijas dzeršanu un jaunu kafejnīcu apmeklēšanu. Šogad Elizabete uzsāka mācības arī ISSP programmā Attīstot fotogrāfijas valodu.

Kad un kā tu sāki fotografēt?

Fotografēt sāku aptuveni 15 gadu vecumā, kad mamma vietējā krāmu bodītē man nopirka pirmo analogo kameru. Uzņemt attēlus gan man paticis vienmēr, taču tai laikā aizmāršības un bezatbildības dēļ vecāki neuzticēja man “krutu” viedtālruni ar pietiekami labu kameru, tāpēc šī bija daudz lētāka alternatīva. Motivēja arī tas, ka vecākā māsa un viņas draugi fotografēja ar filmiņu un man ļoti patika rezultāts. Tikai 19 gadu vecumā pastiprinātāk sāku pievērsties arī digitālajai fotogrāfijai, kuras pamatus apguvu pāris mēnešu ilgos kursos pie profesionāla fotogrāfa. Pašlaik varētu teikt, ka fotografēju 50/50 – gan digitāli, gan analogi.

Ko tev nozīmē fotogrāfija?

Fotogrāfija man galvenokārt saistās ar vērošanu. Tiklīdz paņemu rokās kameru, mani pārņem zināma visatļautība – jūtos tā, it kā drīkstētu pietuvoties cilvēkiem, apkārtnei un notikumiem daudz tuvāk, tai pašā laikā arī izveidojot ērtu distanci, ko nodrošina “fotogrāfa” tituls. Kaut kādā mērā vērošanas aspekts attiecas uz to, kā uztveru dzīvi kopumā. Ja man prasītu par dzīves jēgu – uzskatu, ka man tā veidojas tieši vērošanas procesā. Esmu nejauši gadījusies šeit, uz Zemes, ar iespēju to pieredzēt, un fotogrāfija ir veids, kā apkārtesošo iemūžināt un padarīt par kaut ko paliekošu. Tajā pašā laikā tā ir nenoliedzami mainījusi to, kā es uztveru apkārtni. Mana redze ir pārvērtusies par divdimensionālu attēlu, kurā allaž zemapziņā meklēju interesantas kompozīcijas, gaismas un krāsas.

Liela daļa no tavām fotogrāfijām ir portreti. Kāpēc tā un kā veidojas tavas attiecības ar portretējamajiem cilvēkiem? 

Kopš sāku fotografēt, mani vienmēr piesaistījuši cilvēki – neatkarīgi no tā, vai fotogrāfija tapusi, to inscenējot, vai uzņemta momentā. Kādreiz pati ļoti kautrējos no kameras, jo šķita, ka esmu neglīta un nefotogēniska, tāpēc arī sāku veidot citu cilvēku portretus, jo vēlējos likt viņiem justies skaistiem. Man lielu gandarījumu sniedz, ja kāds pasaka, ka manis uzņemtais attēls viņiem cēlis pašapziņu. Tāpēc, uzņemot portretus, man ir būtiski vispirms iepazīt portretējamo, lai fotogrāfijā attēlotu viņu atbilstoši paša personībai. Bieži ir interesanti salīdzināt, kā es uztveru cilvēku pretstatā tam, kā viņš pats sevi redz vai grib redzēt. Kopumā teiktu, ka esmu diezgan sociāls cilvēks, man patīk atrasties citu klātbūtnē un mēģināt “ieurbties” viņu būtībā. Fotogrāfija ir veids, kā radīt sava veida intīmu saikni. Mēdzu teikt, ka iemīlos katrā cilvēkā, ko fotografēju. Šis apgalvojums gan reizēm samulsina tos, ko jau esmu nofotografējusi. Patiesībā es tiešām vismaz vairākas reizes nedēļā aizdomājos par gandrīz katru no šiem cilvēkiem. Ir arī cilvēki, kuros negribas vai ir bail iemīlēties, – tad es izvairos viņus fotografēt.

Kādu tehniku tu izmanto?

Pārsvarā tādu, kas pagadās pa rokai. Man mājās stāv kolekcija ar saplīsušām filmiņkamerām, ko gadiem ilgi solos aizvest uz remontu. Pēdējā laikā pārsvarā izmantoju LKA pasniedzēja dāvināto Zenit, kaut kādu pavisam vienkāršo Canon point-and-shoot filmiņkameru vai aizņemos no mammas Nikon digitālo spoguļkameru. Ja nav pa rokai kameras, uzņemu attēlus arī ar telefonu – pāris no manām mīļākajām bildēm tapušas tieši tā.

Kuru fotogrāfu darbi tevi ietekmējuši visvairāk? Kas tevi iedvesmo?

Patiesībā visvairāk mani iedvesmo personīgi pazīstami cilvēki, kuriem fotografēšana ir hobijs – īpaši, ja kaut kur abi esam paņēmuši līdzi kameras un fotografējam kopā. Tad es varu smelties iedvesmu pašā attēla tapšanas procesā, jo redzu, kā citādāk iespējams paskatīties uz to pašu ainu. Tā man nesen arī gadījās Parīzē, kur iepazinos ar fotogrāfu, kurš atlidojis ar to pašu reisu. Tā kā abi devāmies ceļojumā vieni, izdomājām kopīgi doties ielās pafotografēt pilsētas ainas. Es biju pārsteigta par to, cik bezbailīgi viņš spēja pietuvoties cilvēkiem uz ielas, un to, kā viņš spēja notvert tik īpatnējus leņķus. Līdzīgi mani iedvesmo arī mamma, māsa, labākā draudzene u. c. tuvinieki foto entuziasti. Vēl, protams, gūstu iedvesmu no mākslas, literatūras, kino, kā arī no cilvēkiem un personīgajiem pārdzīvojumiem.

Apraksti savu ideālo fotogrāfiju! 

Nedomāju, ka “ideāls” ir īpašības vārds, ko gluži varētu izmantot attiecībā uz fotogrāfiju, tomēr reizēm gan, skatoties uz kādu darbu, visu manu ķermeni pārņem fiziska saviļņojuma sajūta. Visvairāk šī sajūta izpaužas elkoņos, ceļgalos un deniņos. Kā zīmulis, kas novietots pilnīgi precīzi paralēli galda malai, šī “ideālā” fotogrāfija man atvieglo kādu iekšējo niezi un uz mirkli paceļ mani pāris centimetrus virs zemes.

Kā tu raksturotu jaunāko fotogrāfu paaudzi Latvijā?

Neuzskatu, ka esmu kompetentākais cilvēks, lai par ko tādu spriestu, kā arī man ir grūti izteikt vērtējumus par kaut ko, kas notiek pašlaik un tepat. Tomēr, iedomājoties jau vien savus ISSP kursabiedrus, esmu patīkami pārsteigta, redzot, cik atšķirīgi ir viņu rokraksti un tēmas. Ar nepacietību vēlos redzēt viņu turpmākos darbus.

Pastāsti, kādi ir tavi tālākie radošie plāni!

Lielākoties es dzīvoju pēc principa, ka cenšos pati nezināt savus nākamos soļus un ļaujos nejaušiem impulsiem. Tomēr esmu izvirzījusi mērķi – mēģināt iziet no komforta zonas un pazīstamajām tehnikām, kā arī vairāk ļauties eksperimentiem.