Kā nepazust mīluļu meklējumsludinājumos

Internets datu apjomā aug un aug, un, lai gan to precīzi izmērīt ir gandrīz vai neiespējami, var teikt, ka kopš 2016. gada esam iesoļojuši zetabaitu ērā un sen pārsnieguši – visdrīzāk pat daudzkāršojuši – triljonu gigabaitu tiešsaistes datu atzīmi.¹⁾Bonderud D. Zipping Past the Zettabyte Era: What’s Next for the Internet and Digital Technology? // https://now.northropgrumman.com/zipping-past-the-zettabyte-era-whats-next-for-the-internet [14.10.2020.] Interesanti – cik liela daļa no šiem datiem varētu būt kaķu video, suņu bildes un vēl kas cits ar mājdzīvniekiem? Pieticīgi rēķinot, vairāki miljardi gigabaitu noteikti. Kaķu barības Friskies ražotāji Purina savulaik uzdrīkstējās apgalvot, ka 15 % interneta plūsmas esot saistīti ar kaķiem²⁾Pēc Yang J. Grumpy Cat may be gone, but our obsession with internet cats will never die // https://edition.cnn.com/2015/04/02/opinions/yang-internet-cats/ [02.04.2015.] , savukārt kāda sadzīves tehnikas ražotāju Maytag pasūtīta aptauja secināja, ka trešdaļai saimnieku telefonos esot vairāk attēlu ar mājdzīvniekiem nekā ar cilvēkiem un ka gadā topot vairāk nekā 400 attēlu ar mīluļiem. Skaidrs ir viens – cilvēki jūsmo par mājdzīvniekiem un tas izpaužas arī vizuālās liecībās.

Kā semiotika un citas disciplīnas māca, pat šķietami neitrāla dokumentācija – “šis ir mans mājdzīvnieks, un vēlos to iemūžināt attēlā” –, var daudz ko pavēstīt. Kur nu vēl interpretācijām piesātinātāki gadījumi, kā mājdzīvnieki sociālo mediju saturā vai pat speciāli veidoti mājdzīvnieku profili pirmās personas formā. Esejā par dzīvnieku fotografēšanu Džūlija Rodenkirhena šajā sakarā norāda, ka mājdzīvnieki fotogrāfijās nereti vairāk vēstot nevis par sevi, bet par saimnieku. Atļaušos teikt, ka īpaši uzskatāmi tas izpaužas arī pazudušu mājdzīvnieku sludinājumos, ko rakstnieks Jānis Joņevs nesenākajā grāmatā Pazudis (Neputns, 2023) pieteicis kā jaunu skatienu un domu vērtu objektu.

Cilvēcīgi ir saprotami izmisīgie centieni izplatīt ziņu par pazudušu mīluli digitālajā vai pilsēvidē. Nonākot šādā situācijā, jautājumi par to, kā veidot paziņojumu un ko tas liecinās par saimnieku – piemēram, cik lieli ir sludinājuma burti, kāda informācija norādīta un izcelta, kāds attēls izmantots –, ir sekundāri attiecībā pret palīdzības lūgumu. Bet tas atklāj milzīgu implicītu izvēļu, domu gājienu un sociālu, kulturālu konvenciju klāstu, kas ir izcili pamanāms tad, kad var vienkopus redzēt un salīdzināt daudzus sludinājumus, kā tas arī ir Joņeva grāmatā.

Autors lasītājus vai šķirstītājus iepazīstina ar savu kolekciju – atlasītu, klasificētu, dažubrīd komentētu pazudušu dzīvnieku plakātu kopu teju divsimt lappušu apjomā. Daudz. Nenoliedzami, tas ir ikdienišķs apdzīvotās vides fenomens, kam “ir sava vieta ainavā” (164. lpp.). Katrs gan jau tos ir manījis – dažs varbūt pat ir empātiski reaģējis un palīdzējis meklēšanā vai vismaz izrādījis simbolisku atbalstu vai interesi, noplēsdams kontaktlapiņu, taču sliecos domāt, ka vairumam šādi sludinājumi, visdrīzāk, palikuši uztveres fonā un nav izraisījuši nekādu reakciju. Gan jau arī līdzjūtīgajiem plakātu vizualitāte un valodiskā specifika ir otršķirīga attiecībā pret lūgumu pēc palīdzības. Bet pietiek ar vienu Joņevu, lai tagad tos nevarētu nepamanīt un lai nevarētu neredzēt, ka patiesībā “tur ir ierakstīta pasaules vēsture” (4. lpp.).

Daži kontekstuāli apsvērumi. Pirmkārt, domājot par grāmatas attiecībām ar fotogrāfiju, tā savā ziņā iederas dzīvnieku fotogrāfijas žanrā, kas, starp citu, laiku pa laikam uzvirmo Latvijas mākslas pasaulē gan vietējo mākslinieku, gan viesu izpildījumā. Piemēram, 2022. gada rudenī ISSP Galerijā bija skatāma islandiešu mākslinieces Bjargejas Olafsdotiras izstādē Rófurass. Cilvēks ar asti, savukārt 2021. gada vasarā galerijā Alma – Vikas Ekstas izstāde Zvaigznīte. Nosaukt var arī vācieša Niko Baumgartena fotoizdevumu Kā dzīvo otra puse , ko atklāja 2015. gada Rīgas Fotomēneša ietvaros. Joņeva grāmata arī ir sava veida fotogrāmata, tikai tā “nav fotomākslas grāmata” (7. lpp.). Proti, tā izrāda fotogrāfijās dokumentēto fenomenu, nevis demonstrē fotogrāfa meistarību. Un tomēr nevar noliegt vairāku uztvērumu pievilcību – piemēram, grāmatas noslēdzošajās nodaļās Vieta un Laiks apkopotie attēli prasmīgi rāda pilnīgu ainu un to, kā sludinājumi sabalsojas ar apkārtējo vidi.

Otrkārt, pievēršoties grāmatas objektam – pazudušu dzīvnieku plakātiem –, vērts bilst, ka šis nav pirmais darbs, kur kas tāds apskatīts. 2002. gadā kanādiešu mākslinieks un ilustrators Īens Filipss izdeva grāmatu ar visnotaļ līdzīgu nosaukumu – Pazudis: pazudušu un atrastu dzīvnieku plakāti no visas pasaules. Izrādās, Joņevs nav vienīgais, kas pārstāv šo šauro kolekcionāru nišu. Abi autori ir vienisprātis, ka sludinājumos slēpjas liels dziļums un ka tie atklāj daudz par cilvēku un dzīvnieku savstarpējām attiecībām. Taču ir būtiski pamanīt arī atšķirības: varētu teikt, ka Filipss ir apkopojis un izcēlis sevišķi māksliniecisku plakātu piemērus, un, lai gan dažs labs attēls no Joņeva kolekcijas varētu itin labi izpelnīties vietu arī Filipsa grāmatā (teiksim, nodaļā Minimālisms redzamais), kolekcionēšanas dzinuļi atšķiras. Filipss akcentē plakātu estētisko pusi³⁾Armstrong R. Lost pets posters: The photocopied picture of a much-missed companion is not a thing of the past // https://www.independent.co.uk/life-style/health-and-families/features/lost-pets-posters-the-photocopied-picture-of-a-muchmissed-companion-is-not-a-thing-of-the-past-10099257.html [10.03.2015.] , Joņevs – to, ko tie stāsta. Filipss vērš uzmanību uz individuālu plakātu, Joņevs iet plašumā. Turklāt latviešu rakstnieks piedāvā arī izsmalcinātāku kategoriju sistēmu, ne tikai kā tikai iedalījumu pēc dzīvniekiem.

Treškārt, vērā ņemams ir arī paša Jāņa Joņeva radošais gājums. Pazudis ir rakstnieka ceturtā vai piektā grāmata atkarībā no tā, vai skaitām Slepenos svētkus (Liels un mazs, 2014), ko autors pats nereti nepiemin, atrunājoties, ka tur teksta neesot daudz. Tiesa gan, ko līdzīgu nu varētu teikt arī par Pazudis, liekot divreiz apdomāt, vai kvantitāte ir uzskaitāma darba kritērijs. Skaidrs, ka Joņeva daiļrades sakarā ir grūti apiet nemitīgo salīdzināšanos ar romānu Jelgava 94 (Mansards, 2013), bet pat šeit – kā rakstnieks pats atzīst – var atrast kopīgo: abas grāmatas sastāv no novērojumiem. Ar Decembri (Ascendum, 2022) ir vēl interesantāka kontinuitāte, ko ievērojusi arī Ieva Puķe: “Tāpat kā dokumentālajā detektīvromānā Decembris, kas iznāca pagājušogad, [Joņevs] padziļināti pētījis “svešos” tekstus. Ja Decembrī tās bija publikācijas 90. gadu presē, kur analizēta mistisku slepkavību sērija Rīgā, tad “kaķu grāmatā” – līdzcilvēku palīgā saucieni, meklējot aizklīdušus mājdzīvniekus vai arī īstos saimniekus noklīdušiem dzīvniekiem”. Izgaismojas tendence: Joņevs jau otro reizi sliecas būt sakārtotāja, komentētāja, kuratora lomas pusē, tādējādi drīzāk ļaujot citiem runāt viņa vietā. Jaunākajā veikumā tas ir it īpaši skaļi. Bet nav tā, ka grāmatā Joņeva nav – tieši pretēji, var novērtēt rakstnieka talantu sevi “ielikt” īstajās vietās, sapīt attēlus vienotā naratīvā, izvēlēties, kad pierakstīt kādu komentāru un dot kontekstu, kad ne, un vērst uzmanību uz to, kas citādi varbūt paliktu nepamanīts.

Apzinoties šos fona faktorus – dzīvnieku fotogrāfijas žanra tendences, līdzīga darba esamību, autora bibliogrāfiju –, uzvirmo jautājums: kā saprast Joņeva grāmatas Pazudis izdošanas notikumu? Vai tas ir tikai kārtējais meistarstiķis Latvijas literatūrā? Jo, domājot vēl fundamentālāk, kāda gan varētu būt jēga piedāvāt 15 kategorijās – fleksiblās, improvizētās un potenciāli citādās (7. lpp.), bet tomēr jēgpilnās – sakārtotu izlasi ar kaut ko tik maznozīmīgu kā pazudušu dzīvnieku sludinājumiem? Retoriski atbildot – kāpēc ne? Šķiet, ka grāmatas stiprā puse tieši mīt sava veida bezjēdzībā. Var vien nopriecāties par radošās brīvības demonstrāciju, kas mudina aizdomāties par kategorizēšanas kā tādas jēgu un to, kādu dziļumu mums varētu atklāt vēl citi ikdienas objekti, kas ierasti atstāti bez uzmanības.

Tiesa gan, šim stiķim ir cena – morālā nodeva. Būtiskāko autors atrunā darba ievadā: “Šī grāmata uz asarām ir būvēta. Kas mums atradums, citiem zudums. Kas izskatās jautri, īstenībā ir skumji.” (6. lpp.) Negribas bojāt rotaļīgo uzstādījumu, bet šo atziņu ir svarīgi paturēt prātā, lai nesanāktu, ka tikai smejamies par citu likstām un pavisam nopietni iecerētajiem mēģinājumiem vērsties pie sabiedrības, pat ja tas sanācis kaut kā neveikli un uzjautrinoši. Ar uzticēšanos atsevišķos jautājumos mūsu sabiedrībā jau tā sokas pagrūti⁴⁾Skat., piemēram: Aptauja: Masu medijiem uzticas un neuzticas līdzīga daļa Latvijas pilsoņu // https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/25.03.2023-aptauja-masu-medijiem-uzticas-un-neuzticas-lidziga-dala-latvijas-pilsonu.a502349/ [25.03.2023.]; Uzticēšanās valsts varas institūcijām Latvijā – zemāka nekā citās OECD valstīs // https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/27.10.2023-uzticesanas-valsts-varas-institucijam-latvija-zemaka-neka-citas-oecd-valstis.a529444/ , nav iemesla skepsi paplašināt arī uz līdzcilvēkiem. Un kā lai sagaidām vispusēju uzticēšanos, ja atbilde dažu palīdzības saucieniem ir smiekli? Bet taisnība vien ir: “Nenoskumstiet ļoti, daudzi atgriežas mājās, vecajās vai jaunajās. [..] Piedodiet, ja uzplēsu kādu senu rētu.” (206. lpp.)

Grāmatā ir redzamas arī citas morālās dilemmas sekas, proti, sludinājumos ir atklāti telefonu numuri. No vienas puses, skaidrs, ka paši saimnieki izvēlējās tos publiskot, tāpēc noklusēta vienošanās jau ir bijusi un neko pārmest nevar. Apsverams ir arī arguments, ka kolekcijas attēli izskatās autentiskāk, ja nav apstrādāti. Taču, no otras puses, manuprāt, būtu bijis pareizāk sludinājumu publicētājiem ļaut slēpties aiz anonimitātes plīvura. Lai gan (par laimi) šaubos, vai kāds informāciju izmantos ļauniem vai traucējošiem nolūkiem – krāpšanām vai mēģinājumiem kaut ko ietirgot pa telefonu –, iespēja pastāv. Uzjautrinošāka un pozitīvāk ietonēta, bet droši vien praksē ne mazāk kaitinoša ir ideja, uz ko arī Joņevs garāmejot norāda (140. lpp.):, proti, saimniekus varētu apzvanīt tagad, kad dažos gadījumos ir pagājuši pat vairāki gadi, lai saprastu, kā meklēšana beidzās, vai iegūtu pilno stāstu. Vārdu sakot, lai jau šis jautājums paliek uz grāmatas veidotāju sirdsapziņas.

Fotogrāmata vai ne, meistarstiķis vai ne, ētiska vai ne – ceru, ka Jāņa Joņeva grāmatai Pazudis labi veicas ar pazušanu no grāmatnīcu plauktiem, lai tā kādudien joka pēc tīmeklī varētu pavīdēt grāmatu sludinājumu grupās. Autoram zem noklīdušu dzīvnieku plakātu redzamās daļas ir izdevies atklāt diskursa aisbergu; uzsveru – atklāt, nevis pašam izdomāt. Tajos sludinājumos kaut kas patiešām ir, ko apstiprina arī fakts, ka tos apcerējuši vēl citi. Un tomēr Pazudis vienlaikus ir un paliek Joņeva grāmata, kurā autors nav miris un nav neitrāls, distancēts vērotājs, pat ja sākotnēji savu vārdu gribēja “aizbīdīt projām”. Sludinājumi pakārtojas rakstnieka vēstījumam, bet tas nav pārmetums – tā ir neizbēgamība.

Starp citu, ja nu kāds joprojām ir nokaunējies par to, cik daudz sanāk fotografēt savu mājdzīvnieku, tad mierinu, ka tā justies noteikti nevajag – patiesībā tas pat var noderēt. Vadoties pēc grāmatā īsi atstāstītā pārspīlēti skarbā viedokļa, ka “tas, kurš nav simtkārt nofotografējis savu kaķi, ir pelnījis to pazaudēt” (106. lpp.), aicinu drošības labad apdrošināties. Arī internetā pagaidām vietas pietiek, turklāt šajā vidē pagaidām nelūkojas arī Joņeva kolekcionējošā acs.