Fotomuzejs nav miris, tas pārvācas
29. decembrī Latvijas Fotogrāfijas muzejam būs pēdējā darba diena līdzšinējā mājvietā Mārstaļu ielā 8. Kopš Fotomuzeja dibināšanas 1993. gadā tas atradies šajā 16. gadsimta namā, kur 30 gadu laikā notikušas desmitiem izstāžu un notikumu. Patlaban varam teikt, ka viena būtiska ēra Fotomuzeja dzīvē ir beigusies.
Fotomuzeja pārcelšanās plāni izkanējuši jau sen, jo Mārstaļu ielas ēka ir privātīpašums un telpas ir sliktā tehniskā stāvoklī. Ir bijuši centieni pārvākties uz kaimiņu adresi Mārstaļu 6, apvienoties ar Rīgas Kino muzeju, iemājot Tabakas fabrikā, kad to būs atstājis JRT, taču pagaidām muzejs dodas uz pagaidu telpām Latvijas Mākslas akadēmijas ēkā Kronvalda bulvārī 4, kur vairs nebūs izstāžu telpu, tikai birojs un krājums. No darba tiks atlaisti daļa darbinieku. Zinot līdzīgu politisko lēmumu blaknes, nekur nav teikts, ka “pagaidu” beigās neizrādīsies vesela mūžība.
1994. gadā, būdams Andreja Granta skolnieks, Fotomuzejā piedalījos Annas 2 audzēkņu grupas izstādē. Tā bija pirmā izstāde manā mūžā, un es atceros, ka biju ārkārtīgi lepns par to. Muzejam ir nozīmīgas institūcijas statuss, un izstāde tā telpās tevi leģitimizē par nopietnu mākslinieku, vismaz tā es domāju. Gandrīz pēc ceturtdaļgadsimta 2018. gadā taisīju savu pirmo personālizstādi muzejā – retrospekciju Izstāde pēc izstādes par fotogrāfa skarbo likteni Latvijā, jo radošā darba mantojums ir smaga nasta, kas tā īsti nevienam nav vajadzīga. Mums trūkst kuratoru, kuri strādātu ar fotogrāfiju, trūkst kolekcionāru, kurus interesētu fotogrāfija, Fotomuzejs laikmetīgo mākslu nekolekcionē, bet citiem tā neliekas īsta māksla, u. tml. Kopš 2018. gada personālizstādes vairāki mani darbi nonākuši Latvijas Nacionālās mākslas muzeja un Zuzeum kolekcijā, bet Fotomuzejs ir aizgājis pagrīdē.
Latvijas Fotogrāfijas muzeju 1993. gadā izveidoja kā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāli; ideja par tādu muzeju radās vēl padomju laikos. Fotomuzejam ir bijuši trīs vadītāji. Vilnis Auziņš bija enerģisks organizators, taču viņa aktivitātes un tīklojums saistījās ar viņa paša paaudzi. 2000. gadu sākumā Latvijas fotogrāfijā arvien aktīvāk ienāca jaunā paaudze, kamēr Fotomuzejs lielākoties izstādīja kungus virs 50, kurus interesēja melnbalts piktoriālisms vai estētisks dokumentālisms. Bija periods, kad Fotomuzejs likās kā šauram lokam domāts padzīvojušu onkuļu klubiņš, kamēr laikmetīgās fotogrāfijas dzīve veidojās ārpus muzeja. Jaunu elpu iedeva Maira Dudareva, kura vadītājas amatā strādāja no 2008. līdz 2021. gadam. Intensīva izstāžu programma bezbudžeta apstākļos nozīmēja arī bieži vien apšaubāmas izstādes, taču netrūka arī vērtīgu un aizraujošu projektu. Fotomuzejs kļuva par vietu, kur regulāri varēja redzēt laikmetīgas ārvalstu autoru izstādes, kā arī vietējos jaunākās paaudzes fotogrāfus. Kopumā varēja teikt, ka Dudarevas gados Fotomuzejs piedalījās Latvijas fotogrāfijas pasaules veidošanā un attīstīšanā. 2021. gada rudenī par jauno direktori kļuva Baiba Tetere, kura pieteica jaunu kursu – atteikties no ambiciozām izstādēm par labu klusam darbam ar krājumu. Un patiesi – visu šo 30 gadu laikā muzejs nav ne uzrakstījis Latvijas fotogrāfijas vēsturi, ne izdevis kādu grāmatu, arī vēsturiskām izstādēm trūcis vēriena un visaptveroša uzstādījuma. Fotomuzejā vēsture beidzas ar 1941. gadu – tik tālu stiepjas Pētera Korsaka izveidotā pastāvīgā ekspozīcija par pirmskara fotogrāfijas tehnoloģijām Latvijā, kuru visus šos gadus neviens no vadītājiem nav atļāvies būtiski modificēt vai atjaunot. Latvijas fotogrāfijas vēsture ir izskaisīta pa dažādu katalogu un grāmatu ievadiem, taču muzejs un tā kolekcija parasti ir pamats vēsturiska naratīva veidošanai. Fotomuzejam ir plašs krājums, taču samērā fragmentēta pēckara fotomākslas kolekcija, nemaz nerunājot par mūsdienām. Laikmetīgā fotogrāfija tagad drīzāk ir LNMM, nevis LFM redzeslokā. Naudas, cilvēkresursu, stratēģijas, uzņēmības trūkums, fotogrāfijas reducēšana tikai līdz laikmeta dokumentam, vai RVKM filiāles statuss, kas reizēm ir drošības spilvens, bet reizēm sasien rokas un veicina stagnāciju – ir dzirdēti daudzi argumenti, kāpēc Fotomuzejā nav noticis viss tas, ko varētu gribēties.
Pašlaik par Fotomuzeja lielāko sasniegumu vēstures kontekstā varam minēt Strenču kolekcijas iekļaušanu UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā 2021. gadā. Ne velti Fotomuzeja dzīve Mārstaļu ielā noslēdzas ar izstādi, kas veltīta tieši šai kolekcijai. Strenči ir bijis muzeja jājamzirdziņš kopš 2004. gada, kad muzejs savā īpašumā ieguva Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekciju – 13 000 vienības ar priekšmetiem un platēm, kas uzņemtas no 1920. līdz 1950. gadam. Sarīkotas vismaz piecas izstādes, bet Orbītas izdotā grāmata Stikla Strenči tika atzinīgi novērtēta starptautiskos konkursos. Šobrīd muzejā varam skatīt izstādi par Strenču darbnīcas pieredzi portretu veidošanā. Par 30 eiro var arī pieteikties fotosesijai ar dažādiem Latvijas fotogrāfiem, piemēram, Reini Hofmani un Jāni Deinatu, kuri jūs nofotografēs uz gleznota ziemas ainavas fona, kas ir centrālais elements šajā izstādē. Izstāde zināmā mērā papildina pastāvīgo ekspozīciju, kur ir gan fotosalonu foni, gan informācija par šo salonu darbību starpkaru Latvijā. No vienas puses, ir stratēģiski droši un prātīgi noslēgt muzeja ēru Vecrīgas namā ar atgādinājumu par tā lielāko sasniegumu, bet, no otras puses, šāda izstāde, kas simboliski sasaucas ar paša muzeja senlaicīgo atmosfēru, aicina vienu no galvenajām fotoinstitūcijām uztvert kā aizejoša laikmeta drupas, uz kuru fona var vēl paspēt nofotografēties, pirms tās pārvērtušās par atmiņām.
Eiropā ir divu veidu fotomuzeji. Pirmie ir mantu glabātuves ar vecām kamerām un senām fotogrāfijām. Šādi muzeji vienkārši atrāda krājuma sastāvu, reizēm no artefaktiem konstruējot stāstu par fotogrāfiju kā tehnoloģisku un sociālu fenomenu, bet parasti ne kā mākslas praksi. Šādi muzeji ir, piemēram, Tallinā un Holsterbro, Dānijā. Otrie akcentu liek uz fotogrāfiju kā mākslas praksi un regulāri organizē grupu un personālizstādes, tādā veidā gan esot kontaktā ar plašāku sabiedrību, gan ietekmējot mākslas, arī fotogrāfijas, procesus. Šādi muzeji ir, piemēram, Helsinkos un Vintertūrē, Šveicē. Pavisam vienkāršojot, varam teikt, ka vieni muzeji koncentrējas uz objektiem un pagātni, otri – uz procesiem un nākotni. Latvijas Fotogrāfijas muzejs ir centies darboties visos virzienos, bet pēdējos gados tā fokuss ir neskaidrs. Laiks rādīs, kurp Fotomuzejs stūrēs nākamajā posmā.
