TUR_telpā tiks atklāta Luīzes Rukšānes personālizstāde Locījuma vietas
2024. gada 18. janvārī plkst. 18:00 tiks atklāta Luīzes Rukšānes personālizstāde Locījuma vietas, kas būs pirmā no trim ziemas sērijas Pārejošā mūžība (Eternal ephemerals) izstādēm TUR_telpā, Tallinas ielas kvartālā.
Otrajā ziemas sēriju ciklā TUR_telpa ir aicinājusi trīs māksliniekus veidot personālizstādes, kurās katrs no tiem aplūkos unikālo mākslas telpu un interpretēs tēmu Pārejošā mūžība. Pirmajā no trim izstādēm ar nosaukumu Locījuma vietas būs skatāmi mākslinieces Luīzes Rukšānes darbi. Tā tiks atklāta 18. janvārī plkst. 18:00 un būs apskatāma līdz 17. februārim.
Izstādē Locījuma vietas Rukšāne pēta attiecības ar savu vecmāmiņu. Vecākās paaudzes neaizstājamo vērtību un skrienošā laika radīto īslaicīguma sajūtu. Tās ir bažas, ko atpazīs liela daļa – par attiecību trauslumu ar gados vecākiem cilvēkiem un steidzamības sajūtu uzdot tiem visus būtiskos jautājumus; izzināt no kurienes nākam un kā esam audzināti. Gan iespējams jautros stāstus, gan arī to, par ko runāt ir grūti. Rukšāne, neapšaubāmi, jūt, ka dzīvē aizvien ir kaut kas neatrisināts, viņa ilgojas pēc tā, lai būtu drosme īstenot šīs sarunas, kas brīžam ir neērtas vai kurām šķietami nekad nav piemērots brīdis. Turklāt viņas interese sniedzas vēl tālāk – pie vispārējās gudrības, ko var sniegt vecākā paaudze. Tā ir dziļi personiska, taču tajā pašā laikā – daudziem tik pazīstama.
Luīze Rukšāne veido realitātes atspoguļojumam pietuvinātus grafīta zīmējumus, kas izstādīti gan personālizstādēs, gan grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Izstādei TUR_telpā viņa smeļas iedvesmu no vecmāmiņas sūtītājām fotogrāfijām, kas uzņemtas ar planšetdatoru no viņas mājas sliekšņa. Fotogrāfijās fiksēti gan laikapstākļi, gan citi pagalma notikumi. Rukšāne izmanto fotogrāfijas, kas tikušas pievienotas ikdienas saziņā ģimenes grupas sarakstē, lai tādā veidā attēlotu savas personīgās attiecības ar vecmāmiņu. Māksliniece transformē vecmāmiņas komunikāciju caur savu personīgo interpretāciju, un digitālie momentuzņēmumi kļūst par zīmējumiem, kuros tiek iegūts kaut kas jauns, bet neizbēgami – kaut kas tiek arī zaudēts. Pirmajā acumirklī šie zīmējumi savā būtībā varētu šķist nevainīgi, taču tiem piemīt arī tumšāka noskaņa, kas norāda uz pāreju no paaudzes paaudzē.
Ar tekstilmateriālu, kas piederējis kādai jau mirušai sievietei, Rukšāne radījusi mākslas darbus, kas piekārti pie griestiem sešu līdz septiņu metru augstumā. Katrā no šiem darbiem viņa veikusi nelielas “piezīmes”, materiālā iešujot tajā pamanītās burzījumu vietas. Māksliniece apbrīno un novērtē paaudzi, kura rūpējas par savu materiālo īpašumu, un ir kā pretstats 21. gadsimta paaudzei, kas visu šķietami lieko bez vilcināšanās spēj atmest kā nevajadzīgu. Izceļot audumā atstātās pēdas, Rukšāne pieķeras atmiņām, kas glabājas laika nospiestajās līnijās. Tās atspoguļo paaudzes izzūdošās vērtības, ko mums nevajadzētu pilnībā pazaudēt. Māksliniece arī atzīst, ka jaunajai paaudzei, iespējams, nāksies pārveidot pagātnes mantojumu, līdzīgi kā viņa ir pārveidojusi auduma funkcionalitāti.
Izstādes, kuras kurators ir Edvards Shautens, ietvaros tiks īstenoti vairāki pasākumi, kas saistīti ar tēmām, kuras aplūko māksliniece Luīze Rukšāne. Pirmais būs konceptuāls mākslinieku sarunu koncerts, kurā mūziķi – Roberts Flaics un Līga Griķe – atsauksies uz Rukšānes izstādi un veidos unikālu muzikālu programmu, kas būs klausāma 24. janvārī TUR_telpā. Locījuma vietas ir pirmā no trim izstādēm ziemas sērijā Pārejošā mūžība, kurai sekos Kaspara Groševa un Dzeldes Mierkalnes personālizstādes.
