Dīvaini un seksīgi – Ballens un skaista fotogrāfija Tallinas Fotografiska
Patlaban Tallinas Fotografiska muzejā skatāmas trīs izstādes. Galvenā no tām – Rodžera Ballena World According to Roger Ballen (Pasaule Rodžera Ballena skatījumā).
Tallinas Fotografiska muzejs tika atklāts 2019. gadā, un tā bija pirmā Stokholmā bāzētā muzeja filiāle, tagad Fotografiska ir arī Berlīnē, Ņujorkā un Šanhajā. Muzejs atrodas Telliskivi radošajā kvartālā – Tallinas bijušajā rūpniecības kompleksā, kur tagad darbojas dažādas galerijas, veikaliņi, radošie uzņēmumi un restorāni. Fotografiska vizītkarte ir iemājot ēkās ar neparastu vēsturi un izvēlēties tādus arhitektoniskos risinājumus, kas saglabā un akcentē ēkas daudzslāņaino vēsturisko mantojumu. Tallinas muzeja pirmais stāvs ar kaļķakmens sienām un lielajiem logiem ir lielisks industriālās arhitektūras paraugs, kuram virsū padomju laikā tika uzcelti trīs stāvi no sarkaniem ķieģeļiem. Pielāgojot ēku muzejam, raupjā industruālā identitāte tika saglabāta, un, līdzīgi kā ar pārējiem Fotografiska muzejiem, arī Tallinā ēkai ir nozīmīga loma apmeklējuma pieredzē. Ēkas pēdējā stāvā ir restorāns ar Michelin zaļo zvaigzni, ko dod par gastronomiju un ilgtspējību. Darba dienās tas strādā tikai vakaros, taču runā, ka no tā paveras glīta panorāma uz pilsētu.
Fotografiska Tallinā skatamā igauņu fotogrāfa Tomasa Volkmana retrospekcija Pastful Blast un Krievijā dzimušas Vācijā dzīvojošas Elizavetes Porodinas izstāde Un/Masked ir tipisks Fotografiska piedāvājums – dekoratīvi, tehniski perfekti, glamūrīgi krāšņi, skaisti un seksīgi. Tā ir fotogrāfija, kuru mēs ļoti reti redzēsim laikmetīgās mākslas vai dokumentālās fotogrāfijas kontekstā, jo tā priekšplānā izvirza vizuālu baudu, nevis politiskus, sociālus vai kritiskus vēstījumus. Volkmana darbus vislabāk raksturo apzīmējums “fashion editorial photography” – standarta parametriem atbilstošu modeļu portreti, krāšņas drag queen ballītes, vietējās slavenības. Seksuālizēto darbu saturs un estētika atgādina kaut ko no pagātnes – 90. gadu modes foto, Helmūtu Ņūtonu (Helmut Newton) un Herbu Ricu (Herb Ritts). Komercfoto auru pastiprina fakts, ka darbiem blakus ir cenu zīmes, ka tos var nopirkt – vidēji 1500–2500 EUR par darbu. Savukārt Elizavetes Porodinas izstāde ir vēl krāšņāka un sapņaināka, to varētu saukt par fantāzijas fotogrāfiju. Attēlos galvenokārt redzamas jaunas, glītas sievietes košos tērpos ar sudraba un kristāla rotām un drēbēm. Estētika atgādina kaut ko starp 20. gadu salonu “krāsu” portretfotogrāfiju (kad melnbaltos attēlus tonēja) un Sāras Mūnas (Sarah Moon) gleznieciski gaisīgajiem krāsu darbiem. Tā kā attēlos redzamās sievietes izskatās kā fejas no pasaku pasaules, nevaru neiedomāties, ka šie attēli varētu būt tikpat labi radīti ar kādu mākslīgā intelekta rīku, izmantojot promptu “beautiful sexy girl with crystal dress in empty night club”.
Rodžera Ballena pasaule ir šībrīža Fotografiska izstāžu klāsta nagla. Amerikā dzimušā, bet Dienvidāfrikā dzīvojošā fotogrāfa Rodžera Ballena (Roger Ballen, 1950) darbi, kuru centrā parasti ir cilvēki ar iedzimtām slimībām vai fiziskām nepilnībām, izceļas ar savu īpatnējo, mistisko, savdabīgo vizuālo valodu. Mēdz teikt, ka sastapšanās ar Ballena fotogrāfijām ir kā ceļojums uz apziņas tālākajiem nostūriem. Ballens fotografē krīpus, un arī viņu attēlu motīvi un estētika ir creepy. Ballens ir pasaulslavens, un viņa darbi bieži skatāmi dažādos prestižos muzejos, arī Fotografiska Stokholmā pirms 10 gadiem jau vienu retrospekciju viņam sarīkoja, un varētu jautāt – ko vēl? 2017. gadā Arlas fotofestivālā Ballens bija okupējis kādu pamestu ēku un tur iekārtojis ekspozīju The House of Ballenesque. Viņš apzīmēja ēkas sienas ar šaušalīgiem zīmējumiem, izvietoja vecas, pussaplēstas mēbeles, kustīgus objektus, kā arī, protams, savas fotogrāfijas. Pieredzi izstādē varēja salīdzināt ar iešanu cauri spoku kambarim lunaparkā – bailīgi, dīvaini, komiski, absurdi. Uzburtā atmosfēra skatītāju tuvināja fotogrāfijās redzamajai pasaulei, ko mēdz dēvēt par sirreālu un irracionālu. Tallinas muzejā skatāmā izstāde tiecas darīt ko līdzīgu, jo līdzās fotogrāfijām ir vairāki objekti un zīmējumi, tomēr šeit viss, kā jau muzeja telpās, ir pieklājīgi un izstāde neliekas pietiekami creepy. Sākums gan ir daudzsološs – pirmais, ko redzam ienākot izstādē, ir sēdoša Ballena vaska figūra ar kameru rokās, kas rotē uz riņķi, it kā fotografējot visu sev apkārt. Tiem, kas pazīstami ar Ballena daiļradi, attēli pie sienām liksies jau redzēti. Jo tālāk izstādē, jo vairāk dīvainu instalācijas objektu, kuriem, kā jau tas pienākas, nav precīza skaidrojuma. Uz gultas sprāguša suņa izbāzenis droši vien ir visgroteskākais darbs, bet pārējie tomēr drīzāk liekas komiski, nevis baisi. Emociju ziņā pieredze Fotografiska ir kā atblāzma no savulaik Arlā redzētā, bet to var saprast – gribot negribot ložņāšana pa vecu ēku ar žurkām ir baisāka pieredze nekā pastaiga pa jaunu, smalku muzeju. Pārsteigumu drīzāk raisa it kā starp citu izliktas dažas necilas krāsu fotogrāfijas ar vidēm un uzstādījumiem. Ballens visu savu dzīvi bijis uzticīgs analogai menbaltai fotogrāfijai un intervijās nav slēpis viedokli, ka krāsu fotogrāfija sakropļo realitāti un tai pietrūkst mākslinieciskās abstrakcijas. Krāsains Ballens – tas gan ir dīvaini! Youtube var atrast interviju, kur viņš atklāj, ka roka paslīdējusi, jo Leica viņam piešķīrusi kameru, ar kuru var uzņemt krāsu foto un video, un viņš bijis satriekts par izcilo kvalitāti. Instalāciju, video un krāsu fotogrāfiju veidošana viņam ļaujot justies kā multimediju māksliniekam, un tas droši vien ir solis uz priekšu ārpus ierastās teritorijas – melnbaltās fotogrāfijas, kur, šķiet, viss jau ir izdarīts.
Ballena izstāde Fotografiska atšķaida citos stāvos skatāmo šablonisko dekoratīvismu, tās dēļ ir vērts aizbraukt uz Tallinu. Fakts, ka Ballens ne pirmo reizi tiek izrādīts muzejā, kura biznesa koncepts pamatā balstās uz sex sells, nozīmē, ka weird shit sells too. Izstāde Tallinā skatāma vēl tikai līdz 26. janvārim.
