Runā jaunais fotogrāfs: Poļina Sirojegina
Poļina Sirojegina (2001) ir otrā kursa studente ISSP Skolā un strādā pie sava noslēguma projekta. Viņa uzsākusi arī darbu pie pirmās fotogrāmatas, kas balstīta arhīva fotogrāfijās. Poļina pēta attiecības ar ķermeni un prātu, runā par neaizsargāto un juteklisko. Viņai patīk strādāt ar bērniem un jauniešiem, veidot pieņemošu un drošu vidi, būt ārpus mājas un meklēt piedzīvojumus, saskarties ar nesaprotamo un līdz šim neizpētīto. Viņa mācās pieņemt neprognozējamību un kultivēt uzticēšanos pasaulei.
Kā tu sāki fotografēt?
2016. gadā sāku apmeklēt jauniešu fotoklubu Rīgā. Vecāki pamanīja manu interesi un uzdāvināja digitālo spoguļkameru, bet 2019. gadā nopirku analogo point and shoot kameru Pentax zoom 105-R. Atceros, ka pirmo fotogrāfiju uzņēmu, nakšņojot pie draudzenes Ķengaragā. Stāvēju virs viņas ar kameru un mēģināju uztaisīt kadru atmiņām.
2020. gadā nopirku Canon AE-1 kameru, joprojām fotografēju pārsvarā tikai ar šo kameru. Man ar to saistās daudz sentimentālu atmiņu.
Šķiet, ka es aizsargājos ar nosaukumiem un datumiem. Domāju, ka sāku fotografēt tāpēc, ka daudz pamanu, un tā ir bijis kopš agras bērnības. Viss, ko pamanu, mani aizkustina. Radošums man ir nepieciešams kā refleksijas un dokumentēšanas process, bez tā man ir sarežģīti saprast sevi un savu lomu šajā pasaulē. Bet man ir svarīgi saprast gan vienu, gan otru. Mani ļoti saista formas, jēgas, simboli, zemteksti un sakritības. Visi “sīkumi” man šķiet neticami svarīgi, bet viss “lielais” – jau pasaules pamanīts. Fotoklubā 2016. gadā satiku domubiedrus un uzreiz gribēju palikt šajā lokā. Mēs beidzot runājām par “mazo” un nepamanīto, par sajūtām un estētiku, par personīgo un par to, cik reizēm ir svarīgi ar to dalīties. Tā bija droša un iekļaujoša vide, kas man palīdzēja veidoties kā personībai un vēlāk kā māksliniecei.
Ko tev nozīmē fotogāfija?
Tā ir manas mīlestības izpausme. Iespēja būt momentā, nevērtējot šo brīdi kā labu vai sliktu (izslēgt racionālo). Runāt (vizuālā) valodā, kuru saprotu labāk. Fotogrāfija apliecina, ka joprojām esmu dzīva – ne tikai dzīva, bet arī atvērta pasaulei –, kā arī to, ka potenciāli pilnīgi viss var būt svarīgs.
Vai izmanto tikai analogo tehniku? Kāpēc?
Ja līdzekļi atļauj – jā. Man patīk, kā analogais fotoprocess parāda dzīves haotiskumu un daudzslāņainību. Es ļoti mīlu šo procesu, dažreiz daudz vairāk par rezultātu. Uzņemto kadru nodzīvoju mirklī, un attīstītās filmas skatīšanās brīdī jūtos jau citādi, es it kā varu paskatīties uz notikumu pagātnē un redzēt, kādas sajūtas tas manī izraisa šobrīd.
Pateicoties fotogrāfijai, manā dzīvē ir kustība. Vai otrādi. Mūsu attiecībās ir līdzsvars. Iziet no mājas, nopirkt filmiņu, parunāt ar foto veikala darbinieku, ielikt filmiņu kamerā, tad nodzīvot dzīvi uz 36 kadriem, ietīt filmiņu atpakaļ, iemest mugursomā, atcerēties pēc mēneša un aiznest attīstīšanai, aizmirst paņemt negatīvus un atnākt pakaļ pēc pusgada. Tā visa ir fiziska pieredze. Jebkura fiziska pieredze rada jaunas emocijas, līdz ar to radošumu. Daļēji tā ir analogā procesa specifika.
Man patīk, ka analogā kamera pati neko neizdomā un tehniski labs kadrs ir liels darbs un amatniecība. Ar laiku sāku novērtēt ierobežoto kadru skaitu, tas zināmā mērā atbrīvo. Palaižu vaļā vēlmi kontrolēt un būt ideālai, neprasu sev būt veiksmīgai un saprotamai. Galvenais, ka man bijis brīdis, kurā esmu nolēmusi uzņemt kadru. Tas nozīmē, ka joprojām redzu un jūtu.
Kas tevi iedvesmo?
Mani drīzāk iedvesmo nevis rezultāts, bet veids, kā fotogrāfs strādā. Ļoti mīlu savdabību, vienkāršību, personīgu pieeju. Pēdējā laikā daudz domāju par Līnas Šeiniusas (Lina Scheynius) fotogrāfijām. Viņas stāstījuma valoda man ir tuva.
Apzināti nemeklēju iedvesmu citu fotogrāfu darbos. Bet ja tas notiek nejauši, piemēram, kā ar Līnu, tad iedziļinos un jūtu, ka man ir svarīgi iepazīties ar fotogrāfa arhīvu, lasīt intervijas. Sāku analizēt pašu “kontakta” fenomenu. Ar to es domāju sajūtu, ka saprotu cita fotogrāfa sajūtu pasauli. Tas, protams, ir naivs pieņēmums, ka es kaut ko saprotu par kādu – drīzāk saprotu kaut ko par sevi, redzu daļu no sevis citos cilvēkos. Šādi esmu iepazinusi Līnu Šeiniusu, Justīni Kurlandu (Justine Kurland), Luo Jangu (Luo Yang).
Manas attiecības ar fotogrāfiju ietekmējuši arī Milāna Rudenko, Aleksandra Murzina, Aleksejs Mališevs, Janīna Valērija Bahvalova, Anastasija Sirotska, Alise Īlena, Inesa Verjeilevegena (Ines Verheyleweghen), Valentina Pimanova, Marta, Raya un Anna Černiševa, kas dokumentējusi mani darbībā. Daniela Donošaite kā bezgalīgs atbalsts un pirmais cilvēks, kuru sāku dokumentēt. Mamma, kas veidoja fotoalbumus, rūpējas par atmiņām un slavināja katru mirkli.
Kas ir galvenās kvalitātes, kuras mēģini panākt savos darbos?
Vēlos kultivēt jutekliskumu. Gribu būt godīga un neaizsargāta, jo vēlos dzīvot pasaulē, kur nav bīstami “novilkt miziņu” un nav bīstami būt pašai. Man svarīgi fotogrāfijā parādīt katra cilvēka pieredzes daudzveidības pieņemšanu.
Visvērtīgākie ir brīži, kad saprotu, ka nebaidos no dzīves visās tās izpausmēs un atrodu veidu, kā radošo procesu ieviest ikdienā. Kad nebaidos, tas parādās manos darbos. Esmu piedzīvojusi pašcenzūru, un tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Bijuši brīži, kad es kaut ko nefotografēju, jo domāju, ko citi domās. Tā ir kā toksiska balss galvā, bet arī fiktīva. Tagad cenšos neizteikt spriedumus un nesteigties ar kritiku.
Negribu steigties. Gribu apstāties un ieelpot. Mēģinu palaist vaļā visus šos vārdus un domas. Atvērt acis, skatīties, un nofotografēt to, ko gribu.
Kā tu redzi jaunāko fotogrāfu paaudzi Latvijā un savu vietu tajā?
Latvijā ir daudz jūtošu cilvēku, kuriem ir, ko teikt, un es ļoti priecājos, kad mūsu ceļi krustojas.
Man vienmēr bija sajūta, ka Latvijas fotokopienā esmu vērotāja no malas, kas apbrīno un klusi iemīlas visā, ko redz. Nedaloties un neizejot no komforta zonas ir sarežģīti sajust piederību, tāpēc šobrīd palēnām sāku pati sevi uztvert kā daļu no kaut kā lielāka.
Man patīk otrdienās nākt uz ISSP Skolu un redzēt savu klasesbiedru darbus. Katru reizi domāju, ka pēc absolvēšanas man ļoti pietrūks šī rituāla. Divu gadu laikā man bijusi privilēģija vērot cilvēku transformāciju caur viņu fotogrāfijas prizmu.
Esmu pateicīga visiem, kas apvieno dzīvi ar radošumu. Jo dzīve nav nemaz tik viegla un vēlmē redzēt apkārt skaistas un aizkustinošas lietas jūtu lielu spēku.
Ko tu vēlies sasniegt fotogrāfijā?
Atstāt vieglumu savās attiecībās ar fotogrāfiju – tā ir mana prioritāte. Tiklīdz sāku izturēties pārāk nopietni un prasīgi pret sevi, viss brūk. Spiediens, kaut kāda perfekcionisma pēcgarša, es no tā ļoti baidos.
Apzināti izvēlēties neapzināto un intuitīvo pieeju – tas ir vienīgais veids, kā man patīk tas, ko es daru.
Es gribētu turpināt strādāt pie saviem personīgajiem projektiem. Piemēram, šobrīd strādāju pie savas pirmās fotogrāmatas, kurā vēlos apvienot piezīmes no manas personīgas dienasgrāmatas un fotogrāfiju.
Mani galvenie atslēgvārdi ir: ievainojamība, maigums, uzticēšanās, pieņemšana. Šajā dzīves posmā runāšu un fotografēšu to, par ko uztraucos un rūpējos.
