Scēna. Fotogrāfs maina lomu

Veci ļaudis zvana, rokenrols ir miris, neesot vairs ne panku, ne kā. Jā, pie jums vairs nav, nenāk panki uz Osirisu vai jūsu midzeni, bet, kam ir ausis, tie dzird, un, kam ir acis, tie var pat no mājām ārā nevilkties, tiem parādīs Arnis Balčus. Latvijā ir radusies jauna alternatīvā subkultūra, kas sevi sauc par Scēnu. Tā sauc arī Balčus grāmatu, par kuru šeit mēģināšu izteikties.

Uzreiz atzīstos, ka mazgāju rokas nevainībā, jo neesmu eksperts ne fotogrāfijā, ne jaunatnes lietās. Esmu kādreiz ceļojis līdzīgos apgabalos un nu aplūkoju cita ceļotāja savākto materiālu. Kā cilvēks no malas, līdz galam nesaprotošs, bet nesaprast arī ir piedalīties.

Man no saviem subkultūras laikiem (deviņdesmitie!) ir varbūt kādas piecas fotogrāfijas. Tagad jaunajiem ir katram 200 selfiju, un vēl viņiem ir Balčus. Redzot Scēnu klātienē, arī esmu gribējis šos frīkus nofotografēt, esmu mēģinājis slepus ar telefonu, bet tur jau nekas nevar sanākt, un bail izskatīties pēc lūriķa. Bet Balčus var neslēpties, viņam ir liels aparāts. Tas ir viņa pirmais sasniegums – viņš ir iekļuvis cieši starp Scēnas dalībniekiem un nu var dokumentēt no iekšpuses. Viņš ir kļuvis par oficiālo lūriķi. Cik nu man ir gadījies ieklīst jauno alternatīvo grupu koncertos, parasti Balčus jau priekšā ar visu aparātu. Varu liecināt, ka viņš ir fotografējis, un nu varu apskatīt, kas ir sanācis. 

Grāmatas vāki, protams, melni, darināti no vegānas ādas. Aleksejs Muraško ir pacenties, ir atradis būtību. Paņemot rokās grāmatu, sajūta, kā apskaujot gurkstīgu ādas jaku. Melnajā vākā trīs šķēlumi, kas paver skatu uz sarkanu iekšpusi. Kas tas ir? Mēs pie tā nonāksim.

Grāmatā iekšā ir redzams tas it kā zināmais Balčus stils, ko Santa Hirša apsūdzējusi kā pārāk daudzus ietekmējošu. Es nemāku to tehniski aprakstīt. Apmēram – ar zibenspuldzi, plakani, bez ēnām, neestētiski, miesiski, tuvu, iekšā. Faktūras ir sajūtamas, un klātienes efekts ir panākts – šķirstīt grāmatu ir kā pamosties Depo tualetē, tā eksistenciāli uzmundrinoši. Jā, notikumu vietas ir zināmas Rīgas alternatīvās skatuves – Depo, Lastādija, Ādmiņu iela 4 – un vēl vairākas man nezināmas, bet līdzīgas. Urbāni spuraina vide, kur ļoti atsvaidzinoši iejaucas Fukušima ar savu ūdeņu ainaviskumu (134). Sižeti – galvenokārt Scēnas publiskā dzīve, koncerti, burziņi, iedzeršana. Nav tā, ka nekad neredzētas lietas. “As you are now so once were we.” Kā Džeimss Džoiss pamanījās savākt šī senā izteiciena autorību, tā, šķiet, katra nākamā paaudze atkal izspēlē vēl nesen bijušo kā pirmreizēju. Tur taču mēs visi esam bijuši. Uz ielas pirms koncerta, drusku uzvilkušies, uz nez ko sacerējušies (16), pīpēšanas vietas, kur var neuzsākt vai uzsākt komunikāciju (66, 120), pustukšais koncerts, kur nevar saņemties pirmais ārdīties (14), pilnais koncerts, kur var visu (166), kopienas anonīmā tuvība (39), dzērieni (daudz kur) un tad jau happy end (195, 206). Lai drīz atkal satiktos, atkal koncerts, atkal visi kopā, visi vientuļi.
Bet ir arī kaut kas cits.

Mainījusies dzimumu proporcija. Hei, agrāk meitenes pagrīdē bija retums. Tagad viņas šķiet pārņemam vadību. (Vai varbūt tā ir fotogrāfa veiktā atlase? Vai varbūt skatītāja, tas ir, mani spilgtākie iespaidi? Vai varbūt es vairs nespēju atšķirt dzimumus?)
Vēl. Pieaugusi stila intensitāte. Kādreiz bija pa skrandai, pa ķēdei. Sistēma visu apēda. Galvaskausi tagad ir uz H&M zeķēm. Saplēsti džinsi veikalu plauktos. Scēna ir vēl viens mēģinājums no tā izrauties. Vizuālais tēls izvirzās agresīvā priekšplānā, viņi ir vairāk redzami nekā dzirdami (to vēstīja arī 2023. gadā iznākusī Tīnas Ērenpreisas grāmata (Ne)modes). Viņi šķiet esam kā lelles, ko viscaur klāj grims, krāsojums, nepārvarama virskārta (194, 93). Bieži tiek lietota tieši maska (23, 118), dabas dotās sejas apzināta un pilnīga aizklāšana. Viņi grib rādīties, un reizē viņi grib slēpties, drošībā aiz savas maskas vairoga, neaizsniedzami vērotājam.

Kā tikt klāt, kā tikt dziļāk (ja vajag)? Te uzprasās viens jau atvērts ceļš. Tā ir rēta, tas ir iegriezums ādā, nobrāzums, virskārtas pāršķelšana. Muraško to jau uz vāka parāda, tāpēc tie sarkanie caurumi. Vienīgais ceļš, kā tikt iekšpusē, portāls uz Scēnas pasauli. Fotogrāfijās šāda trauma ir bieža (187, 218, 230, un, protams, 203, fotogrāfija, kas jau kļūst par ikonu, tas ir paaudzes portrets, neparādot modeļa seju). Bieži rētas ir pašu radītas (211, 222, 232), tā ir viņu koķetēšana ar nāvi, privātās sāpes un demonstratīvā ievainojamība. Skarbie rokeri ir izmiruši, palikuši pārjūtīgie.

Turpat arī mentālās traumas. Par to daudz vēsta grāmatā sastopamie Scēnas varoņu teksti. Šī ir man ļoti tuva daļa, grāmatā vajag taču arī, ko palasīt. Kāds dialogs sevišķi silda:
“ – Tu skola? – es tvaicenē – Es rigas terminaloģiju neparzinu – tvaika ielas institūtā – mentālajā slimnīca – Mana pilsēta saka ar 4. Līdz galam” (65).
Es līksms uzreiz varu atšifrēt šo pilsētu. Kur 4. autobusa galapunktā atrodas psihoneiroloģiskā slimnīca? Jelgavā. Diemžēl rīdzinieki joprojām iedomīgi, dialogs beidzas ar: “esmu traka, liec mani miera.” (65) Taču pabūšana Tvaika ielas institūtā nebūt nav slēpjams fakts, nē, arī tas tiek eksponēts: “visi tuse visi partijos a mums partijs tvaikene @garaa.ezma.” (169) Tvaicene ir nepakļaušanās un neiekļaušanās apliecinājums (210). Pierādījums tam īpašajam jūtīgumam. Vēl stingrāka zaudētāja pozīcija. Tas vienmēr bijis svarīgi – “I’m a loser”, nejaukt ar “I’m a poser”.
Un te nu draud lielākās briesmas.

No vienas puses varbūt tieši virspuse tomēr ir svarīgākais. Nevis tas, kāds es esmu, bet tas, kāds es vēlos būt. Nevis liktenis, daba, bet izvēle (226). Es esmu tas, ko es vēlos parādīt (un te nu fotogrāfs ļoti noder). Mans ķermenis nav trula gaļa, bet simbols (234).

No otras puses, visa šī krāsošanās, apkarināšanās un rādīšanās var izskatīties tieši kā pozēšana. Tā ir apsūdzība, kas draud aiz katra stūra. Apsūdz vecie – Scēna ir karnevāls! Sataisījušies par ķekatniekiem. Tas vēl būtu ok. Vecais perdelis ir obligāta jaunas parādības blakne. Taču apsūdzību pozēšanā uztur arī paši jaunie no iekšpuses. Cēsīs man teica, ka visa Rīgas Scēna esot pozeri. Arī tepat grāmatā redzam noteikumus un to pārkāpšanu (96).
Un, protams, ja jau fotogrāfs grib būt iekšā, tad apsūdzību saņem arī viņš. Atradu internetā, citēju:
“[balva] Zelta pozerfons;
[kandidāts] Balčus, daudz gadi
Par scēnas piesavināšanos un tās pārvēršanu fotosesijā, neieguldot neko, lai scēnu uzturētu, bet tikai nopelnītu uz tās rēķina.”
Jauki, vai ne? Vēl konflikti, vēl paradoksi.
Turpat kāds atbild apsūdzībai: “Esmu pilnīgi pārliecināts bez Arnīša par Scēnu nezinātu ne vairāk publikas kā viena troļuka pasažieri.”
Vēl labāk. Fotogrāfs ir “piesavinājies” materiālu, “pārvērš fotosesijā”, bet reizē padara to lielu. Fotogrāfa loma kļūst nepieredzēti svarīga, viņš nevis vēro un fiksē pasauli, bet to pārveido, varbūt pat rada. Vai tā būtu pārliecīga iejaukšanās?

Bet viņi taču grib būt redzami. Ievainojami, introverti, bet tomēr redzami. Ar mūsu paaudzei nepiemitušu atklātību kāds Scēnas dalībnieks atzīst: “Es vienkārši gribu justies īpašs.” (92) Fotogrāfs šeit ir identificēšanās instruments, eksponēšanās kļūst par rituālu, patiesības mirkli, kam vairs nav nekā kopīga ar pozēšanu. Esmu redzams, tātad eksistēju.

Grāmatas pielikumā ir Čiepu un fujaku katalogs, tur ir vārdi, vietas un datumi. Tas ļoti noder, padara grāmatu šķirstāmi pētāmā materiālā. Paturot prātā, ka ikkatrs tur ir īpašs.

Rezultāts ir tāds. Esiet tam gatavi, skaļie un skaistie. Vērotājs būs tas, kurš izveidos vēsturi. Ne jau karotājs, ne tas, kurš lēja asinis, bet tas, kurš šīs asinis izstāstīs.