Runā jaunais fotogrāfs: Arturs Astašovs

Arturs Astašovs (2003) dzimis un dzīvo Latvijā, bet piecus gadus pavadījis Losandželosā. Patlaban strādā par video producenta asistentu. Sadarbojies ar dažādiem Latvijas medijiem, piedāvājot savas fotogrāfijas no dažādām protestu akcijām. “Man patīk fotografēt visu svarīgo, skaisto un neparasto, ” saka Arturs.

Kad un kāpēc tu sāki fotografēt?

Fotografēt es sāku 2017. gada sākumā. Vidusskolā mums bija fotogrāfijas stunda – tā mani ļoti iedvesmoja iegādāties kameru un sākt fotografēt arvien vairāk. Pirms tam biju daudz fotografējis ar telefonu – visu, kas likās interesants un uzmanību saistošs. Fotogrāfijā man patīk parādīt lietas, kuras es redzu, kuras mani interesē. Tikpat svarīgi arī parādīt to, kas, manuprāt, ieinteresētu citus, kas būtu svarīgs, ietekmētu vai attēlotu mūsu sabiedrību.

Kāda fotogrāfija tevi interesē?

Mani piesaista ļoti daudzi un dažādi fotogrāfijas veidi un žanri, daudzus no tiem jau esmu arī izmēģinājis. Esmu fotografējis ainavas, portretus, ielu fotogrāfiju, zvaigznes naktī un vēl, un vēl.

Pagaidām nevaru īsti definēt, ko konkrēti es gribētu fotografēt. Viss ir interesants! Ļoti patīk iemūžināt koncertus, veidot interesantus portretus, arī ķert mirkļus ielās. Šajos fotogrāfijas veidos es noteikti gribētu attīstīt savu izteiksmi. Galvenokārt savās fotogrāfijās gribu iemūžināt lietas, kas liek domāt – par sevi pašu vai par citiem.

Pastāsti, kādi līdz šim ir bijuši tavi lielākie piedzīvojumi vai pārsteigumi fotografējot?

Viens no lielākajiem piedzīvojumiem bija fotografēt bezpajumtniekus Losandželosā. Tur tā ir liela krīze, un mani joprojām pārsteidz, kā tik bagātā pilsētā var būt tik daudz bezpajumtnieku. Tas kontrasts, kad kāds guļ netīrumos tieši zem debesskrāpja, man lika daudz par ko domāt, daudz ko sajust. Tāpēc arī uzsāku savu pirmo projektu, sēriju The Hopeless, kurā parādīju, kā dzīvo Losandželosas “hobos”.

Otrs lielākais piedzīvojums noteikti bija fotografēt karu Ukrainā. Es aizbraucu tur 2022. gada beigās, aptuveni 300. kara dienā. Tā ir bezgalīgi šausmīga lieta, un arī to gribēju iemūžināt savās fotogrāfijās. Lai parādītu citiem, cik traģiska ir dzīve mūsu kaimiņiem, kā arī to, cik briesmīgus noziegumus citi mūsu kaimiņi nodara.

Kādas vietas Ukrainā tu apmeklēji? Zināms, ka arī preses pārstāvji un fotogrāfi nav pasargāti šajā karā, vai nebaidījies riskēt ar savu veselību, dzīvību?

Ukrainā es biju Ļvivā, Kijivā, Harkivā, Nikopolē un Zaporižjā. Pati tuvākā frontei ir Nikopole: tā ir līdzīga Krustpilij, kur vienā upes krastā ir Krustpils, bet otrā – Jēkabpils, tikai tur vienā krastā ir Ukraina, bet otrā – krievu karaspēks. Tur arī bija vissliktākā situācija – sagrautas mājas, iznīcināti ceļi un visu laiku kauc tās sirēnas. Par sevi es daudz nebaidījos, jo tur cilvēki dzīvo šādos apstākļos jau vairākus gadus. Domāju, ka divās nedēļās es diez vai nokļūšu kādā tik kritiskā situācijā. Paveicās. Ļoti gribētu atgriezties, jo tur dzīvo arī daži mani draugi, un noteikti gribētu apmeklēt arī vēl citas vietas.

Cik liela nozīme ir tehnikai, ar kuru strādā?

Līdz šim esmu fotografējis tikai ar digitālām kamerām, lielākoties lētākām, domātām iesācējiem. Lielu nozīmi tehnikai es nepievēršu, tomēr nesen iegādājos profesionālu kameru, kas atklās man daudz vairāk iespēju. Nevaru sagaidīt, kad varēšu to visu izmēģināt.

Kas tevi iedvesmo? Vai ir kādi fotogrāfi, kurus tu sauktu par autoritātēm?

Ir daudz fotogrāfu, kuri mani iedvesmo. Vēl vairāk ir fotogrāfu, kuri vienkārši ļoti labi dara to, ko viņi dara. Tiem arī ir interesanti sekot un macīties kaut ko jaunu. Visvairāk ietekmējies esmu no  Anrī Kartjē-Bresona (Henry Cartier-Bresson), Roberta Kapas, Roberta Duano (Robert Doisneau), Edvarda Kolvera (Edward Colver), Donalda Makkulina (Don McCullin), Eliota Irvita (Elliott Erwitt). No 21. gadsimta fotogrāfiem mani iedvesmo Jevgenijs Maloletka (Evgeniy Maloletka), Mstislavs Černovs (Mstyslav Chernov), Mihails Palinčaks (Mykhaylo Palinchak), Leslija Žanga (Leslie Zhang). Instagram ir profils @_greenkyle, kura fotogrāfijas mani ļoti uzrunā. Nereti iedvesmojos arī no glezniecības.

Kāda tev šķiet jaunākā fotogrāfu paaudze Latvijā?

Es redzu daudz talantīgu cilvēku, ar ietekmēm gan no Rietumu, gan Austrumu kultūras. Mūsu sabiedrība ir diezgan sadalīta starp cilvēkiem, kas simpatizē Austrumu valstīm un kultūrai, un cilvēkiem, kuriem patīk Rietumi. Ietekmes no Austrumu jaunajām vēsmām un Rietumu vecā mantojuma, manuprāt, ir redzamas arī fotogrāfijās: subjektos, stilos, vēstījumos un saturā. Man patīk, ka mūsu valstī daudz cilvēku nodarbojas ar fotogrāfiju un ka viņi nav tikai no Rīgas. Manuprāt, mūsu jaunākajai fotogrāfu paaudzei ir liels potenciāls.