10 minūtes ar Lindseju Sīrsu un Kītu Sārdžentu

Lindseja Sīrsa (Lindsay Seers) un Kīts Sārdžents (Keith Sargent) ir mākslinieku pāris no Kentas Anglijā. Kopīgus darbus viņi veido no 2012. gada. Strādā ar dažādiem medijiem un formātiem, veido lielformāta instalācijas. Viņu darbi izstādīti Dānijas Nacionālajā galerijā, Venēcijas Mākslas biennālē (2015), Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma Somijā, Teita triennālē Lielbritānijā, Taipejas Laikmetīgās mākslas muzejā Taivānā un citur.

Šogad Sīrsa un Sārdžents piedalās Rīgas Fotogrāfijas biennālē. Viņu izstāde Vamp(yre) Reality līdz 2. jūnijam apskatāma Rīgas Mākslas telpas Intro telpā. “Darbi atklājas to tapšanas gaitā kā performancē. Viena lieta noved pie nākamās. Pilnībā tas aptverams vienīgi izstāžu zālē, darba nepārtrauktās evolūcijas pieturas punktā, ” vēsta izstādes apraksts.

Kāda ir izstādes Vamp(yre) Reality galvenā ideja? Kā tā radās?

Fotogrāfijā ir kaut kas vampīrisks. Tā ir iesaldēta laikā (vampīrs var dzīvot mūžīgi), bet vienlaikus arī neesoša (nav redzama spogulī). Mūsu darbu ietekmējusi Džeinas Fišeres grāmata Vampīrs tekstā (Jean Fisher, The Vampire In The Text).

Rīgas Mākslas telpas izstādes nosaukumam pavediens bija vārdu spēle. Mākslīgā intelekta programma pārslēdzās uz aizturētu ekrānu, kamēr tā apstrādāja mutes kustības, kas vēstīja REVAMPING REALITY. Tas bija tuvu vārdam “vampīrs”, tāpēc to arī turpinājām.

Runājošās fotogrāfijas gandrīz visas ir no fotoalbuma, ko atradām Rīgā. Visi attēlos redzamie cilvēki ir dzīvojuši pirms trim vai pat vairāk paaudzēm.

Otrs vampīrisma aspekts bija tas, ka mēs darbojamies kā cilvēks–kamera. Tas sākās ap 1994. gadu, kad es izmantoju savu mutes dobumu kā camera obscura un dažādas aptumšojošas teltis un maisiņus, kamēr noriju attēlu. Fotogrāfijas uz krāsainā papīra kļuva sarkanas, gaismai ieplūstot manā ķermenī caur vaigiem. Bildes burtiski iekrāsojās ar asinīm.

Šīs mutes fotogrāfijas atrodas izstāžu zāles aizmugurē aiz caurspīdīga aizkara.

Izstādes aprakstā teikts, ka Anrī Bergsona darbi caurvij jūsu praksi kā metode. Minēts arī, ka jūs novedat fotogrāfiju līdz robežstāvokļiem. Vai šīs izstādes skatītājiem ir jābūt kaut kā īpaši sagatavotiem?

Bergsons mūs ir ļoti ietekmējis, jo mūs interesē apziņa. Esam pārliecināti par Bergsona domas sarežģītību. Viņš bija viens no slavenākajiem cilvēkiem pasaulē, un uz viņa lekcijām pulcējās masas. Taču viņš tika izsmiets un aizmirsts. Radošā evolūcija nenotika. Filozofija ir mūsu darbu dzinējspēks. Tomēr Bergsons bija skeptisks attiecībā uz fotogrāfiju. Savā grāmatā Matērija un atmiņa viņš saka – lai cik daudz fotogrāfiju jūs uzņemtu Parīzē, jūs nekad to neiepazīsit tā, kā staigājot pa Parīzi, sajūtot tās gaisu, sajūtot, kas ir Parīze. Viņš ir arī vienīgais filozofs, kurš patiešām sniedz padomus, kā cilvēkā vairot apziņu.

Rīgas Fotogrāfijas biennāles tēma šogad ir cilvēka būtība un attēla loma 21. gadsimta izaicinājumu priekšā. Kādi, jūsuprāt, ir šā gadsimta lielākie izaicinājumi?

Attēlu apjoms ir neprātīgs. Cilvēki jau sen ir manipulējuši ar attēliem, kas ir novedis pie slepkavībām, ieslodzījumiem un vajāšanām. Taču līdz ar algoritmu rašanos mēs esam iesprostoti ierobežojumos, ko rada programmas, kuras būtībā ir sarakstījuši cilvēki, un tas attīstās, bet bīstamā veidā. Problēma ir tā, ka mēs esam dzīvnieki un cilts. Mēs viegli sagremojam nepatiesas ziņas bez pierādījumiem. Pašlaik saistībā ar visiem kariem notiek tas, ka ieroču rūpniecība vēlas nopelnīt miljoniem dolāru, lai vairotu miljardieru bagātību, kamēr citur valda verdzība un nabadzība.

Jūs strādājat ar dažādiem medijiem un objektiem. Kāda loma jūsu darbā ir fotogrāfijai?

Objekti bieži vien ir saistīti ar lielām teātrālām struktūrām un plašu skaņas celiņu ar daudzām filmām, dūmu mašīnām un pārvietojamu apgaismojumu. Taču šīs struktūras norāda uz izrādi, kurā mēs joprojām dzīvojam. Mūsu darbos ir ironija un brehtiskie elementi. Attēlā nav absolūtas patiesības. Taču tas slavens ar to, ka tika iekļauts likumā kā pierādījums tiesā. Daudzi neticēja, ka tas ir pamatoti.

Kādas ir jūsu domas par AI ienākšanu mākslās un fotogrāfijā? Vai izmantojat to savā darbā?

Jā, mēs esam ļoti saistīti ar AI un algoritmiem, taču ar zināmām šausmām. Beigās, iespējams, visu izlems viņi paši. Nav zināms, vai būs atspēriens un cilvēki nevēlēsies būt (algo)ritma vergi, bet gan pieņemt savus individuālos lēmumus. Pat veidojot šo tekstu, mani kaitina AI, kas iesaka vārdus, kas uzrakstīti nepareizi.

Kādi ir bijuši jūsu pēdējā laika lielākie pārsteigumi vai atklājumi fotogrāfijā?

Apmeklējām Okupācijas muzeju. Nebijām pazīstami ar Baltijas valstu vēsturi, bet fotogrāfijas un instalācijas, kurās izmantoti aktieri, lai padarītu lietas dzīvas, bija satriecošas. Muzeju ambīcijas pieaug.

Kādi ir jūsu tālākie radošie plāni?

Mēs strādājam pie jauniem darbiem ar saviem robotiem un konstrukcijām, taču cenšamies arī cīnīties par to, lai mākslinieki, kuriem aiz muguras nav komerciālas galerijas, saņemtu samaksu par darbu. Apvienotajā Karalistē mākslas finansējums mūsu lielākajās galerijās ir samazinājies. Mēs varam tikai skatīties uz Norvēģiju kā paraugu Eiropai. Apvienotās Karalistes galvenā kultūras finansējuma plūsma tiek futbolam un teātrim.