Bakstīt vai nebakstīt foto
Patlaban galerijā Māksla XO ir skatāma Jāņa Deinata izstāde Masas – liela izmēra darbi, kuros pamatā var redzēt cilvēku pūļus dažādos saviesīgos pasākumos ārtelpā. Pirmais, ko ieraugām ienākot, ir tieši pretī uz kolonnas uzlīmēta A4 lapa, uz kuras lieliem burtiem rakstīts: “Lūgums darbus ar rokām neaiztikt!”
Pērn Rīgas Fotomēneša projektā Mākslīgā intelekta Latvija, kura ietvaros mēneša laikā iekārtoju 31 izstādi, ievēroju, ka apmeklētāji regulāri pieskaras fotogrāfijām – iebaksta ar pirkstu, lai uz kaut ko norādītu. Ņemot vērā, ka darbi nav aizsargāti ar stiklu, katra šāda darbība uz fotogrāfijas atstāj pirkstu nospiedumus – tauku, netīrumu un ādas šūnu maisījumu, kas, atkarībā no roku tīrības un fotopapīra specifikas, ir vairāk vai mazāk redzams arī ar neapbruņotu aci. Katru dienu nāca ievērojams skaits cilvēku, un manu prātu, cita starpā, nodarbināja jautājums – kāpēc izstādēs cilvēki pieskaras fotogrāfijām? Gleznās taču pirkstu nebāž. Arī pieskarties instalācijām vai keramikai nav pieņemts, bet minētajās fotoizstādēs reizēm attēlus bakstīja pat paši fotogrāfi. Fotomēneša izstāžu darbu dzīves cikls bija viena diena, tāpēc nepārdzīvoju par nospeķotajiem darbiem, taču Deinata izstādē lielie darbi maksā 8000 EUR, dārga ir arī to pašizmaksa, ja potenciālam pircējam būtu jāpārdrukā svaigs darbs bez apmeklētāju atstātajiem pleķīšiem.
Ir pieņemts, ka parasti mākslas darbus izstādēs nevar aptaustīt, jo tādā veidā darbs tiek bojāts. Netīrumi no pirkstiem var izraisīt ķīmiskas un fiziskas izmaiņas skartajā virsmā, piemēram, konkrētā vieta var pastiprināti piesaistīt putekļus, kļūt duļķaina, tumšāka. Skābe no rokām var paātrināt metālu koroziju, bet siltums var sabojāt rāmju krāsojumu. Muzejos pat mēdz būt sensori vai norobežojumi, lai apmeklētāju atstātu drošā distancē no darbiem, tomēr austriešu fotogrāfa Stefana Drašana (Stefan Drashan) fotogrāfijas ar cilvēkiem muzejos atklāj, ka ne visi šos ierobežojumus respektē (noteikti, ka mūsu muzeju un galeriju darbiniekiem arī būtu šādi stāsti). Viņa sērijā People Touching Artworks (Cilvēki aiztiek mākslas darbus) mēs redzam, kā Eiropas muzeju apmeklētāji pieskaras gleznām, skulptūrām, instalācijām – lai nofotografētos, kaut ko norādītu, reizēm pieduras netīšām, kāds pat ar mērlenti nomēra darba izmēru. Viņš iepriekš arī izveidojis sēriju ar muzejos guļošajiem apmeklētājiem vai kuriozas fotogrāfijas par to, kā cilvēki aplūko mākslas darbus. Viņa darbi pierāda, ka cilvēki aiztiek ne tikai fotogrāfijas, mēs nevaram apgalvot, ka skatītājs pieskaras fotogrāfijai, jo to vērtē zemāk par citiem mākslas žanriem.
17. gadsimtā Francijas Karaliskās akadēmijas salonu apmeklētāji drīkstēja darbus turēt rokās vai pieskarties tiem, jo tika pieņemts, ka tādā veidā var tos labāk novērtēt. Ap to pašu laiku Ašmoleana Mākslas un arheoloģijas muzeja Oksfordā un Britu muzeja Londonā apmeklētāji drīkstēja izstādītos priekšmetus ņemt rokās, berzēt, kratīt un pat nogaršot. Kad 1793. gadā tika atklāts Luvras muzejs, darbu kopētāji drīkstēja pieskarties oriģināliem, lai iepazītu katru niansi, taču jau pavisam drīz vadība ieviesa ierobežojošus pasākumus, jo satraucās, ka tas var sabojāt darbus. Pieaugot apmeklētāju skaitam un laika gaitā – arī darbu vērtībai, aizliegums pieskarties kļuva arvien stingrāks. Daži pētnieki saista taustes zudumu muzeju telpās ar modernitāti, kas uzsver novērošanu, objektivitāti un kapitālisma vizuālo izpausmi, bieži asociējot tausti ar “primitīvām kultūrām” (Howes un Classen, 2014). Antropologs Deivids Hovs (2008) norāda, ka tauste tika atstāta novārtā, jo cilvēki mācījās būt par “muzeju apmeklētājiem”, pieņemot dažādas prestižas ķermeņa tehnikas, kas demonstrē “vajadzīgo kultūras kompetenci” – stāvēt pareizā attālumā no mākslas darba, staigāt pareizā solī un zināt, ko “just” (protams, bez pieskāriena). Tas radīja mākslas darbu kā objektu un palielināja attālumu starp vidējo muzeja apmeklētāju un mākslas darbu, neskatoties uz to, vai telpā bija kādi fiziski šķēršļi (stikla kaste, aukla) vai ne. Citi pētnieki taustes zudumu saista ar muzeju apmeklētāju sociālās klases maiņu – muzeji no ierobežotiem un elitāriem kļuva publiski pieejami, taču “augstākajai klasei vienmēr bija atļauja pieskarties, un viņu pieskāriens tika uzskatīts par saprātīgu un saudzējošu, bet gadījumos, kad zemākās klases varēja pieskarties muzeju kolekcijām, tas tika uzskatīts par nelaipnu un netīru” (Candlin, 2008: 9). “Cilvēki ir taukaini dzīvnieki. Kad viņi kaut kam pieskaras, viņi savāc tik daudz materiāla, cik atstāj. Nepieskaršanās atspoguļo rūpes par kopējo labumu,” intervijā The Guardian saka Dominiks Kordeljē, Luvras grafikas nodaļas vadītājs. Ar laiku muzeji gan sāka saprast, ka mākslas uztverē var tikt iesaistītas dažādas maņas un pieskaršanās ir daļa no kognitīvās attīstības. Šos procesus sekmējusi sociālās iekļaušanas politika un digitālais laikmets. “No piecām maņām tā sniedz visprecīzākās zināšanas par objektu. Tas palīdz mums iegaumēt un izraisa emocijas,” skaidro Kordeljē. “Neļaujot apmeklētājiem pieskarties, mēs liedzam viņiem iespēju mācīties, samazinot darbu līdz attēlam.” Pirms 30 gadiem Luvra atklāja taustes galeriju savā pastāvīgajā skulptūru kolekcijā, kas sākotnēji bija domāta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, taču laika gaitā iemantojusi plašu popularitāti. Līdzīgas iniciatīvas veidojuši arī Prado muzejs Madridē, Tate Britain Londonā u. c., kā arī daudzi pasaules zinātnes muzeji. Šāda pieredze, kas balstīta ne tikai redzē, bet arī taustē, dzirdē un pat smaržā, ne vien padara daudzveidīgāku un bagātāku pieredzi saskarsmē ar mākslu, bet dažiem, piemēram, neredzīgajiem, kļūst par vienīgo iespēju ar to sastapties.
Aprīļa sākumā Londonā bija skatāma fotoizstāde World Unseen, kur visus darbus varēja aptaustīt. Tajā varēja iepazīt dažādu slavenu fotogrāfu darbus, kas tika pielāgoti vājredzīgo un neredzīgo skatītāju uztverei – izdrukas ar papīra virsmā iestrādātiem reljefiem, audio apraksti, skaņu foni un jau pašos attēlos iekļauti teksti Braila rakstā. Izstādi organizēja Canon, kas tiecas padarīt fotogrāfiju pieejamu plašākai sabiedrībai, jo, kā viņi apgalvo, uz pasaules ir vismaz 2,2 miljardi cilvēku ar redzes problēmām.
Vairums cilvēku saskarsme ar fotogrāfiju ir balstīta taktilā pieredzē – katru dienu telefonā mēs bakstām bildes, lai kaut ko redzētu tuvāk, tiktu pie nākamās. Arī pieredze, kas jau kļuvusi par pagātni – ģimenes albumu šķirstīšana vai izdrukātu fotogrāfiju aplūkošana – nozīmēja būt ciešā saskarē ar fotogrāfijām. Tātad, cilvēks ikdienā sastopas ar daudz fotogrāfijām un parasti tas ir intīms process, kurā aktīvi izmantojam mūsu sensoriālos receptorus pirkstos. Iemesls, kāpēc Deinata izstādē cilvēki gribētu pieskarties attēliem, ir sejas. Daudzās bildēs ir desmitiem, šur tur pat simtiem cilvēku. Kāds varbūt atpazinis sevi, cits grib norādīt uz kādu jautru mizanscēnu. To jau novēroju Fotomēneša izstādē – cilvēki baksta sejas, tām ir magnētisks spēks. Pieskaroties šādām fotogrāfijām, apmeklētājs var intensificēt savas emocionālās reakcijas un izjust vēl lielāku saikni ar attēlā redzamo personu, dažiem tas var palīdzēt rosināt atmiņas par līdzīgām pieredzēm. Pieskaroties fotogrāfijām, mēs nonākam ciešākā saskarē ar tām, tā kļūst par interaktīvas mākslas pieredzi. Šis process arī labāk rosina domas un emocijas, un mēs kā skatītāji jūtamies vairāk iesaistīti. Sanāk, ka pieskarties nozīmē būt tuvāk darbam, to labāk izprast, taču, ja šāda tuvība var maksāt daudzus tūkstošus, tad tomēr pret fotogrāfiju jāatiecas kā pret trauslu porcelānu muzejā.
Tradicionāli fotogrāfijas tiek uzskatītas par attēliem, kuru vizuālais saturs ietver kaut kādu informāciju – datus, bet šajā gadījumā tās var tikt uzskatītas arī par virsmām, uz kurām glabājas cilvēku biometriskie dati. Uz kurām fotogrāfijām cilvēki atstāj vairāk nospiedumu, kurā vietās? Kas ir šie skatītāji un kāda veida fotogrāfijas ar viņiem rezonē vairāk un kā šī informācija korelē ar citām viņu izvēlēm? Ja ar īpašu ierīci ievāktu uz attēliem atstātos pirkstu nospiedumus, mēs atklātu ne mazums interesantu faktu, taču tobrīd stātos spēkā atbildība, kas noteikta datu regulā. Vai izstādēs apgrābstītas fotogrāfijas galerijai vai muzejam arī būtu jāuzglabā ar īpašu rūpību, jo tās satur sensitīvus personas datus? Var sanākt jocīga situācija, kad fotogrāfijas saturu, piemēram, ainavu ar cilvēkiem, mēs interpretējam kā autora māksliniecisko pašizspausmi, uz kuru datu regula neattiecas, taču desmitiem apmeklētāju aptaustīta fotogrāfija kļūst par konfidenciālas informācijas banku, kas kādā brīdī var būt pat vērtīgāka par pašu fotogrāfiju. Tāpēc piedomājiet, kur jūs atstājat savus datus! Viela pārdomām šajā digitālajā laikmetā.
