Es balsoju par realitāti

Man reizēm jautā, vai esmu fotogrāfs vai mākslinieks. Nodarbojos ar fotogrāfiju, reizēm mans darbs īpaši neatšķiras no fotožurnālista darba – fotografēju kaut ko dabā eksistējošu bez īpašas iejaukšanās. Reizēm pat fotografēju tos pašus notikumus, kurus preses fotogrāfi – dažādus publiskos kolektīvos rituālus. Taču es neesmu fotožurnālists un manus darbus grūti nosaukt par fotoreportāžām. Ja gleznotājs uzjauc krāsas pa savam, tad es izmantoju dažādus fotogrāfiskos kodus (kompozīcija, zibspuldze, krāsu gamma u. c.), lai fotogrāfijās ietvertu savu personisko pasaules redzējumu, un šādu skatījumu, kas ir tālu no tā, kā realitāti uztver mūsu acs, vairs nevar uzskatīt par neitrālu. Arī izvēlētiem motīviem, fotogrāfiju atlasei un interpretācijai bieži vien ir maz sakara ar oriģinālo kontekstu, jo es tam radu jaunas nozīmes. Es izmantoju realitāti kā izteiksmes līdzekli, lai paustu savas domas, emocijas un kritisko nostāju.

Fotogrāfijai mēdz pārmest burtiskumu, jo māksla paģēr runāt par problēmu caur puķēm, tiešums tiek saistīts ar banalitāti. Vēsturiski fotogrāfiju uztvēra kā dokumentālu rīku, kas vienkārši ataino realitāti, un tāpēc tā bieži tika uzskatīta par mazāk māksliniecisku nekā glezniecība vai citas vizuālās mākslas formas. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā daudzi fotogrāfi centās atdarināt glezniecības stilus un tehnikas, lai piešķirtu saviem darbiem lielāku māksliniecisku vērtību. Piktoriālisms ir viens no spilgtākajiem piemēriem – fotogrāfi izmantoja mīkstu fokusu, manipulēja ar negatīviem un dažādiem kopēšanas procesiem, lai darbi izskatītos pēc gleznām. Šāda pieeja bija mēģinājums pārvarēt aizspriedumus pret fotogrāfijas burtiskumu un pierādīt, ka fotogrāfija var būt māksla. Šajā pieejā balstīta arī teju visa padomju perioda Latvijas fotomāksla. Tomēr laika gaitā fotogrāfija ir novērtējusi savu potenciālu un spējas atainot realitāti ar precizitāti un autentiskumu, kas nav pieejama citiem mākslas veidiem. Vokers Evanss, Anrī Kartjē-Bresons, Nena Goldina vai tepat Andrejs Grants un Māra Brašmane ir pierādījuši, ka ikdienas dzīves dokumentēšana var būt māksla pati par sevi. Patlaban LNMM skatāmajā izstādē Iekāres vārdā dominē fotogrāfija, jo tās tiešums rada spēcīgu emocionālu reakciju un empātiju. Reāli cilvēki un situācijas piesaista skatītāja uzmanību un veicina dziļāku emocionālo saikni.

Tas, ko mēs fotogrāfijā saucam par mākslu, mēdz mainīties atkarībā no aktuālās ideoloģiskās un institucionālās konjunktūras, taču fotogrāfija kā laikmeta dokuments ir droša likme fotogrāfiska attēla ilgdzīvošanai. Fotogrāfija ir nenovērtējams rīks vēstures dokumentēšanā, tas pamatā ir primārais iemesls, kāpēc to kolekcionē arhīvi un muzeji. Fotogrāfijas, kas ietago laiku, vietas un personas, ļauj mums atskatīties pagātnē ar lielāku precizitāti un detalizāciju nekā jebkurš cits medijs. Fotogrāfijas ir daļa no kultūras mantojuma, ko mēs nododam nākamajām paaudzēm. LNMM pastāvīgajā ekpozīcijā Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991 fotogrāfi ir galvenie, kas iezīmē laikmetu – tikai pēc viņu fotogrāfijām varam nojaust, ka ārpus mākslinieka darbnīcas notiek pārmaiņu laikmets, atmoda, PSRS sabrukšana. No pārējiem māksliniekiem par to reflektēja retais, un arī mūsdienu Latvijas māksla turas pie apolitiskuma tradīcijas.

Reizēm domāju, ka tam, ko daru, ir daudz kopīga ar pētniecisko žurnālistiku. Tāpat kā pētnieciskais žurnālists, es bieži pievēršos tēmām, kurās ir kāda sociāla, politiska vai vēsturiska problēma, kas paliek ārpus tradicionālo mediju redzesloka. Arī es šīs tēmas ietvaros vācu materiālu konkrētā vietā un laikā, lai pēc tam veidotu savus argumentus un naratīvu. Tās nav ziņas, bet viedoklis, interpretācija, citiem vārdiem – mākslinieciskais uzstādījums. Un, līdzīgi kā žurnālisti, es mēdzu izcelt neērtas patiesības un pievērst uzmanību jautājumiem, kas prasa sabiedrības uzmanību un rīcību. Tas ir kā parādīt spoguli tautai, kurā tā ierauga savu kailo pakaļu, taču skaudras patiesības atklāšana bieži vien var izsaukt noliegumu – daudzi negrib sastapties ar realitāti, jo tas viņiem liek domāt par viņu pašu rīcību un atbildību. Mēs taču redzam neskaitāmus piemērus, kur problēmu atspoguļošanā vaino žurnālistus, nevis problēmu cēloņus, tas pats ir ar fotogrāfiem – man ne reizi vien ir pārmesta motīvu izvēle, vai tā būtu iela vai mākslas ekspertu komisijas, sakot – klau, kāpēc tas jārāda? Manu darbu diskreditē ar diskusijām par to, vai šādiem attēliem vispār ir jāpastāv! Ētiskie apsvērumi, datu regulas un privātuma likumi bieži tiek izmantoti kā aizsargs pret šādām patiesībām, kuras var tikt uzskatītas par draudiem esošajai kārtībai vai sabiedrības komforta zonai. Vēsturē netrūkst piemēru, kad fotogrāfi un žurnālisti, dokumentējot nabadzību, rasismu, homofobiju, vardarbību un citas problēmas, palīdz radīt spiedienu uz varas iestādēm, lai rosinātu pozitīvas pārmaiņas. Tātad runa nav tikai par kritiku un provokāciju, bet gan par pārmaiņām un attīstību. Latvijas medijos dominē fast food tipa saturs, kas piedāvā vienveidīgu, ātru, viegli sagremojamu informāciju, bet mākslā – dekoratīvisms un eskeipisms, kas gaužām reti nonāk konfliktā ar skatītāja pasaules uztveri. Var jau saprast – jo skaudrāka sociālā realitāte, jo vairāk no mākslas sagaidām izklaidi un estētisku baudu, tātad, atslēgšanos no depresīvās realitātes. Par savu grāmatu Nākotne pieder nākotnes cilvēkiem (2021), kas dokumentē dzīvi Latvijā pēc dižķibeles 2009.–2013. gadā, taču pretendē uz vispārinājumu par Latvijas pretrunīgo (lasi – provinciālo) identitāti, es parasti saku – šī grāmata vienmēr būs arī par mūsu nākotni, ja vien mēs neesam gatavi saskarties ar realitāti tagad un tikt galā ar saviem sūdiem. Tikai tad varam iet tālāk. Viss pārējais – kārtējās vēlēšanas, laimes lāči vai attīstības vīzijas – ir tikai esošā status quo eifēmismi.

Mūsdienu Latvijas vizuālā māksla ir konformistiska, tikai ar dažiem izņēmumiem. Neērtie jautājumi netiek projicēti ārpus mākslinieka iekšējā pārdzīvojuma. Es nebūšu tik kategotisks kā Armands Puče, kurš savulaik visu radošo inteliģenci pasludināja par dirsā līdējiem varai (jebkurai konkrētā brīdī valdošai), taču atļaušos konstatēt faktu, ka kopumā Latvijas māksla patlaban ir ērta varai, proti, atbalsta un apkalpo pastāvošo ideoloģisko, politisko, sociālo un ekonomisko konjuktūru un neizaicina sabiedrisko mieru. Pradoksāli, ka tieši fotogrāfi, kas strādā ar skaudro realitāti, ir kļuvuši par nonkonformistiem. Un es to izjūtu arī uz savas ādas – jo tuvāk, padziļinatāk, niansētāk pietuvojos kaut kādām patiesībām, kas apdraud ierasto lietu kārtību, jo lielāks autsaiders kļūstu. Taču realitāte ir mans skābeklis, un fotogrāfija man palīdz pārstrādāt un izprast pasauli, kurā dzīvoju. Citiem vārdiem, fotogrāfija piešķir jēgu šai visnotaļ haotiskajai, brutālajai un nožēlojamajai pasaulei. Lai arī esmu reālists (citi teiktu – ciniķis), fotogrāfija man dod cerību un ticību pārmaiņām. Es jums parādu sūdus – nevis lai radītu bezcerības sajūtu, bet gan lai izraisītu izpratni un empātiju pret sevi, līdzcilvēkiem, konkrēto vietu vai pasauli kopumā. Mani darbi ir ne tikai nežēlīgas atklāsmes, bet arī zāles pret apātiju un vienaldzību, kas var padarīt šo pasauli kaut kripatiņu labāku.