10 minūtes ar Anniku Hāsu
No 6. jūnija līdz 30. septembrim Tallinā, galerijā Seek skatāma grupas izstāde Body jeb Ķermenis. Tajā apkopoti 23 mākslinieku laikmetīgi ķermeņa attēlojumi gan fotogrāfijā, gan video, kā arī dažas instalācijas. Māksliniekus iedvesmojusi personiska vai sociāla pieredze, kas saistīta ar ķermeni, ķermeņa apzināšanos, identitāti, tradīcijām, vērtībām utt. Izstādes kuratore ir portretu un dokumentālā fotogrāfe Annika Hāsa (Annika Haas). Savā radošajā darbībā viņa pievēršas dažādām sociālajām grupām un sabiedriski nozīmīgām tēmām.
Kāda bija galvenā izstādes ideja?
Izstādē Ķermenis apskatāmie darbi attiecas uz svarīgiem mūsdienu sabiedrības jautājumiem —par slimību stigmatizāciju, diskrimināciju ādas krāsas dēļ, dzimuma maiņu, ķermeņa pozitīvismu, kosmētisko ķirurģiju un skaistuma ideāliem. Vairāku fotosēriju autori skatītājiem ir atklājuši intīmus un personiskus stāstus par saviem ķermeņiem. Dažās sērijās attēlotas abstraktas ķermeņa ainavas, analizējot duālās attiecības starp ķermeni un telpu, ķermeni un laiku, ķermeni un valodu, ķermeni un prātu. Izstādes mērķis ir parādīt plašo pieeju ķermenim dažādu mākslinieku darbos un radīt diskusijas, kas palīdzētu izprast ar ķermeni saistītās vērtības un uztveri.
Vai rezultāts izdevās tāds, kā iecerējāt?
Izstādes mērķis ir izpētīt un parādīt, kāda ir ķermeņa reprezentācija caur dzimumu un seksualitāti, ko fotomāksliniekiem nozīmē ķermenis kā vēstījuma nodošanas līdzeklis. Ķermeņa reprezentācija ir kā kaujas lauks visā reprezentācijas vēsturē: politizētas, konceptualizētas, arvien kopīgākas un vienlaikus paradoksālas psiholoģiskās un mentālās attiecības ar cilvēka formu un identitāti, ko katrs konkrētais ķermenis nes sevī. Izstāde cenšas atklāt mūsdienu sabiedrībā svarīgas un sarežģītas tēmas, rosināt diskusiju. Ar mani kā kuratori jau ir bijušas intervijas, un žurnālisti ir uzdevuši labus jautājumus par ķermeni kā politiski sprādzienbīstamu tēmu. Tas nozīmē, ka jau ir rodas publiskas debates par ķermeņa tēmu. Bet es ceru, ka izstādē aplūkotās tēmas skatītājus uzrunā empātiski un palīdz viņiem izprast dažādu ķermeņu daudzveidību un ar tiem saistītos stāstus.
Izstāde ir atvērta jau no 6. jūnija. Kāda bijusi sabiedrības reakcija un viedoklis par izstādē aplūkotajiem jautājumiem?
Gretes Tuikenas darbs par anoreksiju mudinājis skatītājus stāstīt savus stāstus par savu ķermeņa pieredzi. Bija patīkami redzēt, ka skatītāji uzdrošinās atklāt savu pieredzi. Ir pozitīva un negatīva ķermeņa pieredze, bet kopumā skatītāji runā par sava ķermeņa pieņemšanu.
Vai ir kāds ķermeņa tēmas aspekts, kas ir īpaši aktuāls Igaunijas vai Baltijas valstu fotogrāfiem?
Mani pārsteidza tas, ka vairāk nekā puse mākslinieku, kas piedalījās atklātajā konkursā, joprojām rāda tikai formālas spēles ar ķermeni un nedomā par ķermeni plašāk, ne tikai par skaistumu vai neglītumu. Ķermenis taču ir atsevišķs medijs vai vēstījums! Mākslinieku darbi, kas pārstāvēti izstādē, to skaidri parāda. Viņiem ir svarīgi jautājumi, kas saistīti ar viņu identitāti, viņu ķermeņa pieredzi sociālā, kultūras un publiskā nozīmē.
Kā pietrūkst Baltijas fotogrāfijas ainavā?
Dažādu jomu fotogrāfi un fotomākslinieki ir pārāk nošķirti savās grupās. Taču izpausme ar foto mediju kopumā ir kļuvusi vienveidīga — bez laba mākslinieciskā līmeņa un jēgpilnas idejas mūsdienu vizuālajā daudzbalsībā nevar izcelties. Ikvienam, kurš vēlas izteikties par svarīgām tēmām, ir jāspēj fotogrāfijā radīt saikni dažādos līmeņos un stāstīt stāstus, kas uzrunā cilvēciskā veidā. Pārmērīgs elitārisms attālina gan auditoriju, gan citus tās pašas jomas dalībniekus.
Kas ir jūsu nesenākais atklājums fotogrāfijā?
Jo ilgāk nodarbojies ar fotogrāfiju, jo mazāk fotografē, vairāk domā un izproti apkārtējo pasauli.
Ko jums personīgi nozīmē fotogrāfija?
Fotogrāfija man ir veids, kā pieskarties tēmām, par kurām runājot, es palīdzu sabiedrībā panākt izmaiņas uz labo pusi. Patlaban mums ir nepieciešams pievērsties vides jautājumiem un attiecībām starp dažādām kopienām, lai radītu lielāku empātiju, rūpes un sapratni. Ir svarīgi atrast jaunus veidus un skatpunktus, kā runāt par sarežģītām tēmām. Dramatizēšana un šokēšana ir neefektīvi līdzekļi. Jāatrod nozīmes un mākslinieciskas figūras, kas palīdzētu radīt jaunas iespējas kopīgām vērtībām un izpratnei sarežģītās situācijās un attiecībās.
Kādi ir jūsu radošie plāni nākotnei?
Ir vairāki plāni. Sapratu, ka man vēl ir jāpilnveido sevi kuratora dabā, un aizgāju atkal studēt. Tagad esmu Igaunijas Mākslas akadēmijas vizuālās kultūras studiju maģistrantūras studente. Kā māksliniece joprojām stāstu stāstus, kas palīdz ieraudzīt sabiedrības marginālo grupu funkcionēšanu un atklāj esības nozīmes no citādības viedokļa. Kā Canon vēstniece es cenšos iepazīstināt plašāku auditoriju ar savām domām un tēmām fotogrāfijā.
