Postpadomju bērnības garšas

Linoleja gabals, uz kura nodrukāts ISSP galerijā līdz 26. septembrī skatāmās Zanes Priedes izstādes Marmoleum Real 2mm (kuratore Iveta Gabaliņa) pavadošais teksts, izstādes atklāšanas dienā ir apliets ar kādu dzērienu un samircis. Lasu tekstu un, kad esmu uzdūrusies formulējumam “deviņdesmitie joprojām ir šeit”, manī ieslēdzas audiālais pavadījums – grupas Buerak dziesma 90, kur skan šāds teksts: “Tu domāji, tālu aizgāji/ Bet līķi uz muguras nest nav viegli/ (..)/ Deviņdesmitie nekur nav aizgājuši/ Tie ir aiz muguras/ Iet ar melnu svītru.”¹⁾Oriģināltekstā: “Ты думал, ушёл далеко/ Но, труп на спине нести не легко/ (..)/ 90е никуда не ушли/ Они за спиной/ Идут чёрной полосой.” Materialitāte – īpaši linolejs – ir izstādes centrā kā telpiski (daļa sienas ir klāta ar linoleju, izstādes scenogrāfs Aleksejs Beļeckis), tā konceptuāli, un priecē, ka materialitātes koncepts ir iznests sasaistē ar realitāti, nevis ierasti sapņaini, poētiski, lai arī fotosērija ir ne tik daudz par vēsturi (iedomāti objektīvais), kā par atmiņu (atklāti subjektīvais). Tieši kāda linoleja nosaukums (cik gan īsts var būt kaut kas, kā nosaukumā ir jāuzsver tā īstums?) ir kļuvis par izstādes nosaukumu un, atsaucoties uz postpadomju laiku – 90. gadu estētiku, kontekstiem un priekšmetiem –, izstāde aktualizē tādas tēmas kā bērnība, izlikšanās un imitācija, identitāte un tās attiecības ar lietām, toreiz un tagad u. tml. Izstādes darbi rezonē gan ar to, ka izstādē redzētais ir arī dzīvē, ikdienā redzētais un pieredzētais, bet fakts, ka lietas nes simbolisko slodzi, veido un pauž cilvēka identitāti, gaumi, sociālo statusu, šķiet, nostiprinājies vēl vairāk. Priedes izstādes gadījumā pašas fotogrāfijas vēsta to, ka lietas nav tikai funkcionāli objekti – fotogrāfijās ikdienas priekšmeti un ēdieni ir iznesti ārpus to ierastās vides un netiek reprezentēti situācijās, kurās tie pilda savas funkcijas. Recenzijā galvenokārt pievēršos ēdiena lomai Priedes fotogrāfijās. Ēdiens ir viens no tiešākajiem kanāliem, kas sasaista materiālo pasauli ar atmiņu un ved uz atcerēšanos, bet, kamēr par kaut ko atceras – šajā gadījumā, par 90. gadiem –, tas ir arī dzīvs.

Priedes fotogrāfijas ir košas – skatiens no bērnības, nevis atbilstība realitātei un tam, kā vairums atminas postpadomju laiku. Reklāmiski košajā estētikā postpadomju pasauli raksturojošie elementi pārtop par pievilcīgām ainām. Pārspīlējums var kalpot kā notušēšana, paslēpšanas veids – pārspīlēti pārdomāts apģērbs var slēpt dzīves brukšanu un izmisumu, ārēji signalizējot, ka man ir gana labi, lai es varētu saģērbties. Pārspīlēti uzsvērts pozitīvisms, krāsainība, košums vedina domāt par idealizētu pasauli, kurā mēģināts maskēt postpadomju reālijas – deficītu un pelēcību. Priede postpadomju estētikai pieiet no materialitātes aspekta – paša materiāla un materiālās labklājības puses. Bērna acīm raugoties, pastāv krāsas un materiāli, ar kuriem spēlēties, pagaidām nenojaušot to politisko dimensiju, nemaz nenojaušot, ka varētu būt citādāk, ka citur ir citādāk un ka lietas, ar kurām uzaug, veido identitāti. Postpadomju pasaule netiek ne slavēta, ne pelta, bet, ja jāizvēlas viens, drīzāk pelta, norādot uz solītās labklājības iluzoro, imitējošo iedabu, lai arī reklāmiskā estētika vērš ainas iekārojamas. Varbūt izstāde pauž arī citu vēstījumu – tas, kas ir skaisti iepakots, košs un krāsains, var kļūt iekārojams, estētikai uzvarot ētiku. Gribētos teikt, ka postpadomju pasaule tiek atainota veselīgā veidā, proti, netiek noliegta saikne un ietekme no tās, tieši pretēji – veselīgi tiek atzīts, ka jau no bērna kājas tas ir iespaidojis un veidojis, kļuvis un palicis par daļu no indivīda. Padomju laika estētikai, īpaši materialitātei, veltīta izstāde Krimplēnmānija bija skatāma 2022. gadā Nacionālajā vēstures muzejā – šajā izstādē gan tieši mode un konkrētais apģērbu materiāls kļūst par galveno varoni, taču, līdzīgi kā Priedes izstādē, arī ar krimplēnu tiek runāts par ilgām pēc… daudz kā, bet tostarp košuma, statusa, viegluma un materiāla, kurš neburzās²⁾http://lnvm.lv/?p=19492 Šeit pieejams niansētāks apraksts tam, kāda loma krimplēnam bija padomju valstīs. .

Izstādē skatāmas vienpadsmit Priedes fotogrāfijas. Tās ir košas, tikpat košos rāmjos, tās rāda tuvinājumā, palielinājumā hiperbolizētus padomju laikam raksturīgus ēdienus (septiņās no vienpadsmit fotogrāfijām ir ēdiens – lielākas un mazākas barankas, prjaņiki, desu maizes, ābolu kūkas, rupjmaize, smaidīgo sejiņu cepumi – ēdieni, kuri, starp citu, aizvien nopērkami), ikdienas priekšmetus (ziepes, caurules, ķemme, uzlīmes, žāvēšanai izkarināti krāsaini plastmasas maisiņi, krāsaini krītiņi, betons, baloni) un materiālus, kas reprezentē fonu vai virsmu (rūtainas vaskadrānas, debesis, koka imitācijas u. tml.).

Ņemot vērā iespaidīgo ēdiena klātesamību izstādes fotogrāfijās, šķiet, ka tam nepieciešams papildu izvērsums. No vienas puses, tas atspoguļo autores samērā plašo ēdiena komercfoto veikumu, kas apskatāms viņas mājaslapā, un izstādes darbu estētika skaidrojama kā izvēle darboties jau ierastajā estētikā. No otras puses, ēdiens reklāmā nekad nav tikai produkts, bet situācija un apstākļi, kam jāizskatās iekārojamiem. Tas savukārt rada riskus, ka veids, kā kaut kas tiek atainots, prevalē pār to, kas tiek atainots un piedāvāts. Vairums cilvēku 90. gadus neatzītu par krāsainiem un košiem, tādiem, pēc kuriem ilgojas. Bet, ja 90. gadi tiks reprezentēti košā un krāsainā estētikā, reklāmiski izceļot bērnības garšas, neiekārojamais kļūst iekārojams. Rolāns Barts esejas “Ceļā uz mūsdienu pārtikas patēriņa psihosocioloģiju” noslēgumā, lai ilustrētu to, ka ēdiens aizvien vairāk pārtop par situāciju, pievēršas tam, kā mainījusies kafijas loma reklāmas ietekmē. Kafija izsenis uzskatīta par nervu sistēmas stimulantu, taču mūsdienu reklāma šo aspektu ne gluži eksplicīti noliedz, tomēr saista ar pauzi, atpūtu vai pat relaksāciju³⁾Barthes R. Toward a Psychosociology of Contemporary Food Consumption // Food and Culture. (eds. Carole Counihan, Penny Van Esterik). Routledge, 2012. P. 26. . Barts skaidro, ka kafija vairs ne tik daudz ir viela, bet gan apstākļi, situācija. Tādējādi ēdiens kļūst par norādi uz situāciju, apstākļiem, piemēram, atpūtas laiku⁴⁾Turpat. . Vai ēdieni un dzērieni mūsdienās dematerializējas aizvien vairāk? Tie nes simbolisko slodzi, liecina par situāciju vai turību, bet arī uzjundī atmiņas – vēsturiskas un subjektīvas. Priedes fotogrāfijās ēdiens tiek rādīts tā hiperbolizētā materialitātē, lai uzrādītu materialitātes ietekmi uz nemateriālo, tas ir, identitāti un atmiņu.

Ēdiens ir viens no materialitātes aspektiem, kas mūs savstarpēji tuvina – ēdiena kopīga gatavošana un kopīgas maltītes – un šķir, piemēram, tradicionālie etniskie ēdieni, ekonomisku iemeslu dēļ nepieejamie ēdieni u. tml. Ēdiens fotogrāfijās ieņem realitātei netipiskus izmērus un figurē tā materialitātē, nevis barošanas funkcijā. Gandrīz visā literatūrā ēdiena un atmiņu ziņā par spilgtāko piemēru uzskata Prusta madlēnas kūciņu, kas viņam atsauca atmiņā bērnību, savukārt sarunas par mīļākajiem ēdieniem nereti noved pie bērnības ēdieniem. Ēdiens ir tā materialitāte, kas var atgriezt bērnībā un imitēt bērnības izjūtas. Fotogrāfijās redzamie ēdieni pārsvarā ir saldumi, kas reprezentē bērnību (un enerģiju?) līdzās baloniem, krītiņiem un spilgtajām krāsām. Taču arī tajās fotogrāfijās, kurās ēdiens nav priekšplānā, tas tomēr kompozīcijā ir ielavījies un atradis tur vietu – grozs, kurš balstās uz rozā bezē cepuma, kompozīcija, kuras fons veidots no cepumu kvadrātiņiem, un, visbeidzot, stikla bloks (asociācijas – televizors, baseins vai interjera, parasti kāpņu telpu, elements padomju ēkās), kurš balstās uz divām cepumu kaudzītēm, bet tā virspusi rotā rozā kūciņa.

Izstādē redzamās fotogrāfijas reprezentē pasauli bērna acīm; tas ir mēģinājums atcerēties, bet vienlaikus mēģinājums salikt no jauna, pārkārtot, izmainīt pagājušo, konstruēt to, kā nebija, bet kam vajadzēja būt. Izstādē redzamās fotogrāfijas ir klusās dabas skulptūras – pašas Priedes formulējums. Lai arī mākslinieces bērnības atmiņas ir atmiņas par labu bērnību, kurā ir košas krāsas, viņa atzīmē, ka ikdienā bija plāna sviesta kārtiņa un desas šķēle. Līdz ar to varētu apgalvot, ka fotogrāfijā ir izdzīvota cita realitāte, kurā viss ir pārbagātībā un bez taupītas, tieši tik, cik gribas, un varbūt pat vēl vairāk. Šajā realitātē izstāde Marmoleum Real 2mm ir Priedes pirmā personālizstāde, tāpēc jāpiebilst, ka izstāde rada patīkamu estētisku sātu – ne par daudz, ne par maz –, bet Priedes pieteikums fotomākslā ir spēcīgs un dauzsološs.