Dāmas, vecmāmiņas un citas. Intervija ar Daliju Mikonīti

Vēl līdz 25. septembrim Kauņas Fotogrāfijas galerijā apskatāma Mildas Drazdauskaites izstāde Dāmas, vecmāmiņas un visas citas. Viņa ir maz pazīstama un pētīta lietuviešu fotogrāfe, kas strādājusi mainīgos vēsturiskos apstākļos, klasiskās humānistiskās fotogrāfijas un konceptuālisma krustpunktā. Šī liminitāte ir gan viņas spēks, gan klupšanas akmens. Ar Drazdauskaites arhīvu strādā un šo izstādi kūrē Dalija Mikonīte (Dalia Mikonyte), māksliniece, fotogrāfe un pētniece. Viņas darbu centrā ir intīmā telpa un laiks, personiskā pieredze, sievietes identitāte un tās reprezentācija, zīmes un realitāte, feminisms. Dalijas interese balansē starp vēsturi un laikmetīgo mākslu, teoriju un sajūtām.

Kā jūs iepazināties ar Mildas Drazdauskaites foto arhīvu?

Mani vienmēr ir interesējusi sieviešu daiļrade, mākslinieces un fotogrāfes. No 2020. gada es strādāju Lietuvas Fotogrāfu asociācijas arhīvā, mans galvenais pienākums ir rūpēties par arhīvu — digitalizēt, aprakstīt, mērīt un atjaunot līgumus ar autoriem vai viņu mantiniekiem. Mani uzrunāja tas, ka Lietuvas fotogrāfijas vēsturē nav daudz mākslinieču sieviešu, mēs zinām tikai dažas — Violetu Bubelīti, Snieguoli Mičelkevičuiti, Irēnu Giedraitieni… Es strādāju ar viņu sudraba želatīna drukas darbiem. Milda Drazdauskaite piesaistīja manu uzmanību, jo zināju dažus smieklīgus stāstus par viņu no savas bijušās kolēģes Palmiras Barkuvienes, kura ilgus gadus strādāja arhīvā. Arhīvā bija pietiekami daudz Mildas darbu iespieddarbu, bet es piezvanīju viņas dēlam, un viņš apsolīja atnest vēl kaut ko.

Kāda līdz šim ir bijusi jūsu pieredze, strādājot ar Drazdauskaites arhīvu?

Visi arhīva materiāli, kas jau bija Lietuvas Fotogrāfu asociācijas rīcībā, kā arī tas, ko vēlāk man atnesa Mildas dēls Matass Judickas, bija aizraujošs, tāpēc nolēmu izveidot grāmatu. Īpašu iespaidu uz mani atstāja Mildas personīgie albumi — tajos ir tik daudz kodīga humora un dzēlīgas degsmes! Mēs ar Laimu Kreivīti izdevām Mildas Drazdauskaites grāmatu Fotogrāfija atmiņai (Photograph fot the Memory), kas iznāca 2023. gadā. Adomas Narkevičs un Laima Kreivīte grāmatai uzrakstīja lieliskus tekstus, es pievienoju arī interviju ar Mildas tuvu draugu un kolēģi — fotogrāfu Gintaru Zinkeviču. Es patiešām ticu, ka Mildas Drazdauskaites darbos ir liels kritikas un kuratora pētniecības potenciāls. Viņas fotogrāfijas, tāpat kā viņas kolēģu Algirda Šeškus, Alfonsa Budvīša, Vītauta Balčīša, Gintara Zinkeviča darbi, būtu jāskatās un vairāk jāpēta laikmetīgās mākslas un fotogrāfijas kontekstā. Ar nepacietību gaidu, kad ieraudzīšu Mildas atspulgu jaunās paaudzes mākslas kritiķu un kuratoru spogulī.

Kā jūs kopumā vērtētu fotogrāfijas vēstures rakstīšanas procesus Lietuvā? Vai joprojām ir daudz nezināmā un neapzinātā?

Nedomāju, ka Lietuvas fotogrāfijas vēsturē ir daudz nezināma un neatzīta, taču vienmēr ir iespējams aktualizēt kaut ko tādu, ko iepriekšējie kuratori vai kritiķi vienkārši palaiduši garām vai nav uzskatījuši par svarīgu. Mani skumdina, ka mums ir tik daudz labu mākslinieku, bet kuratori un kultūras atašeji iepazīstina tikai ar dažiem, kas jau ir labi pazīstami pasaulē. Lūdzu, ieviesiet galerijās un biennālēs kaut ko jaunu — visi jau zina visus labi zināmos. 

Milda savā laikā bija pazīstama — 1978. gadā viņa sāka piedalīties izstādēs un strādāt Lietuvas Fotogrāfu asociācijā, daži viņas darbi aizceļoja uz vairākām Eiropas galerijām, pat Antanas Sutkus viņai uzticēja savu fotogrāfiju izgatavošanu.

Kopumā Lietuvas fotogrāfijas vēstures rakstīšanas process manā skatījumā ir dinamisks un daudzveidīgs. Lietuvas Fotogrāfu asociācija veic lielu darbu, organizējot izstādes, izdodot gadagrāmatu un žurnālu Fotogrāfija, izstāžu katalogus, monogrāfijas, albumus, sadarbojoties ar starptautiskiem kuratoriem un pārstāvot Lietuvas fotogrāfus. Savas pastāvēšanas laikā Lietuvas Fotogrāfu asociācija ir uzkrājusi vērtīgu, vienu no lielākajām fotogrāfiju kolekcijām Lietuvā, kas kopš 2019. gada tiek aktīvi digitalizēta, aprakstīta un publicēta. Tā ir atvērta jauniem pētījumiem, atklājumiem un nepārtraukti tiek papildināta.

Izstādes aprakstā minētas “fotogrāfijas atmiņai”. Vai šo terminu lieto pati Milda?

Jā, tā ir viņas lietota frāze. Kā izteicies Gintars Zinkevičus — “Fotogrāfija atmiņai” gan lietuviski skan jauki, gan tas ir loģiski fotogrāfiskā nozīmē. Es šo Mildas attieksmi interpretēju tā, ka tā nav pārāk lielas nozīmes piešķiršana tam, kurš fotografē, jo visi, kas pozē, vienlīdz piedalās fotogrāfiju radīšanā atmiņām. Drazdauskaites izvēle fotografēt “fotogrāfijas atmiņai” liecina par auto/ironisku un konceptuālu pieeju fotogrāfijai — tas ir veids, kā pārvarēt modeļu pretestību un neuzsvērt fotogrāfa autorību. Mildas darbiem raksturīga acīmredzama pozēšana, modeļu fantāzija par skaistāku dzīvi, izceļot ikdienas dzīves absurdumu, disonansi starp to, kādas viņas ir, un to, kādas viņas vēlas izskatīties. Izstāde Kauņas galerijā atskatās uz Drazdauskaites iemīļotajiem tēliem — dāmām un vecmāmiņām, un visiem pārējiem, kas pozē viņām līdzās.

Vai ir kas līdzīgs jūsu un Mildas radošajā darbībā?

Man gribas ticēt, ka ir. Milda fotografēja atmiņai, fotografēja savu tuvo vidi — tātad es varu atrast zināmu līdzību ar saviem darbiem. Arī mani projekti ir ļoti personiski. Es arhivēju sev tuvo vidi un reflektēju par savu dzīvi, pētot sajūtu, atmiņas un arhivēšanas formas un struktūras. Es arī joprojām veidoju personīgos albumus daudzu gadu garumā — sākot ar 2004. gadu, tātad jau 20 gadus.

Kas jūs iedvesmo?

Galvenokārt mana intensīvā personīgā dzīve — dažkārt pelēka, dažkārt krāsaina. Mani motivē citu kultūras cilvēku mērķtiecība un neatlaidība, nepieciešamība saglabāt kvalitāti pat diezgan nelabvēlīgas kultūrpolitikas vai vienkārši vides apstākļos. Uzskatu, ka māksliniekam/kuratoram patiešām ir jāatrod prieks radošā darba procesā, jo rezultāti un atgriezeniskā saite gandrīz nekad nesniedz pietiekamu gandarījumu. Es uzskatu, ka ikviens būtu daudz iedvesmotāks, ja darbotos lēnāk un ilgāk. Tāds patlaban ir mans mērķis.

Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi mūsdienu fotogrāfiem?

Es domāju, ka lielākajai daļai cilvēku nākas saskarties ar motivācijas trūkumu un tumšākiem dzīves periodiem neatkarīgi no tā, vai jūtaties kā mākslinieks vai ne. Man šķiet, ka visgrūtākais ir ļoti intensīva, kultūras piepildīta dzīve, kas vārās uz nabadzības robežas — kultūras un mākslas darbinieki ir ļoti slikti atalgoti, jāstrādā vairākos dažādos darbos un projektos, kultūras nozares finansējumā ir tiešām daudz nepilnību.

Pie kā jūs strādājat pašlaik?

Es tikko izdevu savu otro grāmatu projektam Migle. Šī projekta izstāde bija skatāma Viļņā un Stokholmā. Migle ir par draudzību, kas ilgst vairāk nekā 20 gadus un kurai ir literāra izpausme — ar roku rakstītas vēstules. Izstādei Migle es veidoju vēstuļu kontaktdrukas — fotogrammas. Šāda veida analogās kontaktdrukas veidošana ir tuva vēstules rakstīšanai ar roku — gan fotogrāfija, gan papīra virsmas tiek skartas tieši. Saistībā ar projektu tika izveidots arī analogās fotogrāfijas cikls — fotografēts dubultā ekspozīcijā, tādējādi pārklājoties man un Miglei dažādos laikos un pilsētās. Grāmata faktiski noslēdz šo projektu — ar dubulteksponētām pastkartēm, salocītām vēstulēm un Marijas Martinaitites tekstu, kā arī Līnas Simutītes interviju ar Migli un mani. Esmu priecīga, ka prezentēšu savu grāmatu un uzstāšos ar lekciju starptautiskajā fotogrāfijas simpozijā NIDA. Tikšanās ar fotogrāfiju šogad septembrī. Vēl šogad turpināšu sadarbību ar mākslinieku Adomu Žudi, komponisti Mariju Jociutu un rakstnieci Linu Simutīti mūsu jaunajā projektā Mājas astronomija. Mana tagadne, pagātne un nākotne ir redzama tīmekļa vietnē daliamikonyte.lt un Instagram @daliamikonyte.