Izdomātās realitātes. Intervija ar Deividu Beitu
No 27. septembra līdz 26. oktobrim Tartu, Pallas galerijā skatāma britu fotogrāfa un plaši pazīstamā fotogrāfijas vēsturnieka un teorētiķa Deivida Beita (David Bate) fotogrāfiju izstāde Modern Times. Savās grāmatās, piemēram, Photography: The Key Concepts (2009), Photography as Critical Practice: Notes on Otherness (2020), Beits skata fotogrāfiju no dažādiem – sociālā, vēsturiskā, estētiskā u. tml. – aspektiem. Patlaban Beits ir fotogrāfijas profesors Vestminsteras universitātē Londonā.
Izstādi veido divas sērijas. Projekts Machinic Unconscious jeb Mašīniskā bezapziņa pievēršas Covid 19 mājsēdes pieredzes sekām, dzīvojot ar salauztu digitālo ekrānu, kas simbolizē sašķeltas sociālās attiecības un vēlmi pēc saiknes. SOT, kas ir Singapūras pie Temzas akronīms (no angļu val.), ataino nesen pārbūvēto Londonas dienvidu rajonu, pretstatot Singapūras ideālu kā “fona” ideālo modeli jaunajai Londonai.
Pastāstiet par savu jauno izstādi! Kāpēc vienkopus izstādītas divas fotogrāfiju sērijas?
Abas sērijas atspoguļo personisku skatījumu uz mainīgo dinamiku starp ikdienas dzīves tehnoloģijām un fotogrāfiju. Izmantojot fotokolāžu un montāžu, abi projekti iemieso atšķirīgas pieejas sociālās telpas idejām, jaunajai tā dēvētajai “tīkla sabiedrībai” un līdzīgi arī jaunajām “heterotopiskajām” pilsētvides pārbūvēm Londonā. Domāt par attēliem un telpu kā par kolāžu nav tikai metafora, bet gan burtiska personiskās un sabiedriskās dzīves krustpunktu pieredze. Sociālais laiks un ekrāna laiks saduras jaunās izdomātās realitātēs.
2011. gadā Tallinā tapa jūsu fotogrāfiju sērija Zona, tagad izstāde Tartu. Kas vēl jūs saista ar Igauniju, ja neskaita bieži pieminēto interesi par Andreja Tarkovska filmu, kas uzņemta Tallinā? Vai jūsu redzeslokā ir nonākušas arī citas Baltijas valstis?
Tallinā es strādāju par viesprofesoru, tāpēc tur regulāri viesojos. Tur esmu veidojis vairākus projektus, ne tikai Zone, bet arī Shopping Complex, Institutional Spaces un Touristicus par tūristu pieplūdumu. Šķita, ka pietiekami labi izjūtu šo vietu, lai tur radītu darbus. Kopš tā laika esmu piedalījies ISSP vasaras skolā Rīgā un pēc tam arī vairākkārt viesojies un piedalījies apmaiņas programmās Viļņas Mākslas akadēmijā, bet nekad neesmu šais pilsētās bijis tik ilgi, lai tur veidotu kādu fotogrāfisku vai cita veida projektu. Tomēr mana pieredze Baltijas valstīs ar studentiem, personālu, mākslu un kultūru ir bijusi tiešām svarīga, ciktāl es to saprotu caur savu “angļu” jūtīgumu!
Daudzas no jūsu grāmatām ir fotogrāfijas studentu grāmatplauktos. Kuri autori, grāmatas, teorijas ir veidojuši jūsu fotogrāfisko domāšanu?
Būtu grūti visus uzskaitīt, jo viņu ir tik daudz, bet Rolāns Barts un Jūlija Kristeva man bija svarīgi kā rakstnieki, ne tikai kā teorētiķi. Es gandrīz nemaz nepievērsu uzmanību tam, ko daudzi (ne visi) fotogrāfi saka par saviem darbiem, jo gribējās atrast pašam savu ceļu attēlos. Esmu no paaudzes, kurā teorijas lasīšana “paralēli” fotogrāfijai (nevis par fotogrāfiju) bija ļoti svarīga, tāpēc pārsvarā lasīju socioloģiju, filozofiju, kritisko psihoanalīzi un ar mūsdienu kultūru saistītas tēmas. Ar interesi (un skepsi) lasīju Žaka Ransjēra darbus. Pašlaik mani interesē laika koncepcijas. Ransjēra nesen izdotā grāmata Modern Times, kas atsaucas uz Čārlija Čaplina lielisko 20. gadsimta sākuma filmu ar tādu pašu nosaukumu, acīmredzami iespaidojusi manas izstādes nosaukumu, lai gan tās saturs ir pavisam cits. Mani interesē arī jaunais feminisma kritikas vilnis, kas ir īpaši jūtīgs pret “afektīvo” teoriju, bet tas vēl nav atstājis iespaidu uz fotogrāfijas teoriju.
Jūsu darbs apvieno gan teoriju, gan praksi. Kā jūs līdzsvarojat teorētisko un radošo pusi, personīgi nodarbojoties ar fotogrāfiju?
Bieži vien ir grūti atrast laiku, lai “sabalansētu” šīs aktivitātes. Varbūt tāpēc mani mūsdienās interesē laiks! Runājot par teoriju, es uzskatu, ka, ja esi “izlasījis” teoriju, tad fotografējot par to nav apzināti jādomā, tā kaut kā parādīsies darbā, ja esi patiešām ar to nodarbojies. Ziniet, kad jūs sākat patiešām domāt par to, kā kaut ko darīt, piemēram, kā ēst ar kociņiem, jūs uzreiz aizmirstat, kā to darīt, tas tiek sajaukts! Es ļoti piekrītu tam, ko Viljams Henrijs Fokss Talbots teica fotogrāfijas pirmsākumos: fotogrāfiem patiešām ir jāmācās skatīties uz savām fotogrāfijām pēc tam, kad tās ir uzņemtas. Arī Valters Benjamins, protams, teica kaut ko līdzīgu, ka “nākotnes analfabēti” būs tie, kas nespēs inteliģenti “lasīt” fotogrāfiju.
Kas ir jūsu lielākais pārsteigums fotogrāfijā pēdējā laikā?
Mani nemitīgi pārsteidz, kā tehnoloģijas var atbalstīt tādas inovācijas, kādas es redzu visapkārt, ko rada daži cilvēki, izmantojot vecās fotogrāfijas jaunos veidos, vai jaunas fotogrāfijas, kas nav bijušas tam paredzētas. Tās ir labas ziņas nākotnei, ja vien tās nesagraus mākslas institūciju vērtību žonglieri vai sūdzību un aizvainojumu pilnā sociālo mediju kultūra. Ļoti aizraujoši ir arī redzēt jaunos darbus, kas nāk no dažādām Āzijas un Āfrikas daļām.
Kādas, jūsuprāt, būs galvenās tendences fotogrāfijā pēc 50, 100 gadiem?
Viens no, iespējams, pārsteidzošajiem faktiem ir tas, ka, neraugoties uz visu tā saukto mediju “konverģenci”, kad ar lielāko daļu kameru var veidot nekustīgus un kustīgus attēlus, aizraušanās ar nekustīgiem attēliem joprojām ir pastāvīga. Tā vien šķiet, ka ir kaut kas tāds, kas saistīts ar sastingumu, nekustīgumu, ko cilvēku kultūra vēlas saglabāt neatkarīgi no tā, vai nākotnē to sauksim par fotogrāfiju. Šeit, Tartu, es uzstājos ar dažām lekcijām, un viena no tām bija par virtuālo fotogrāfiju, citādi sauktu par CGI – datorģenerētiem attēliem. Šai jomai, kas saistīta ar attēlu ģenerēšanu no datora, bija pievērsta uzmanība, izmantojot programmatūru Chat GPT un citas uz valodu balstītas ģeneratīvo attēlu programmatūras, taču šī joma, visticamāk, attīstīsies, jo tā jau ir daļa no spēļu industrijas (spēļu fotogrāfi) un produktu ģenerēšanas komerciālajā fotogrāfijā. Arī mākslinieki izmanto šīs metodes. Papildus šai pasaules “spēlēšanai”, MI virtuālo attēlveidošanas sistēmu izaugsmei, kas jau darbojas mūsu telefonu kamerās, ir grūti nojaust, kāds būs šo jauno formu “saturs”.
Kādi ir jūsu radošie plāni?
Lielākajā daļā manu vizuālo darbu mani ir interesējis “dialektiskais tēls” (Valters Benjamins), taču tematika gadu gaitā ir mainījusies – no seksuālās atšķirības, no sociālajām atšķirībām, kultūru un subjektīvajām atšķirībām līdz telpas un laika konfliktiem. Mani mazliet vairāk interesē stāstījuma formas, iespējams, fotogrāmatas dēļ, ko šobrīd uzskatu par svarīgāku formu nekā izstādes. Tad jau redzēsim!