Ivo Briedis: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Ja jāstāsta par fotogrāfijas nozīmi cilvēku dzīvē, un šajā gadījumā tā ir mana dzīve, tad man drīzāk jārunā nevis par kādu konkrētu bildi, bet par fotogrāfiju kā procesu – attēlu iegūšanu. Fotogrāfija, kas iedvesmo tad nozīmē darbību, kurā es fiksēju pilsētu, kas mani iedvesmo, un lielākoties tā ir Rīga. Es skatos uz Rīgu un fotografēju kaut ko, kas šajā brīdī man šķiet uzmanības vērts, to, kas iedvesmo, lai gan nav saprotams, uz ko. Varbūt tikai uz īsu apstāšanos, piebremzēšanu, dažreiz uz apgriešanos ap savu asi. Tie pārsvarā ir sīkumi, kuriem citudien esi skrējis garām un droši vien skriesi arī rīt, reizēm tie ir kakti, kuros nekad neesi bijis un laikam jau nekad vairs nebūsi. Tātad ir jānobildē. Tad tā fotogrāfija paliek. Un bieži vien uzreiz tiek aizmirsta, tomēr tevī paliek tās vietas nospiedums. Arī laika – laikmeta un laika apstākļu. Pilsēta tevī iekopējas ar visu savu troksni vai klusumu, siltumu vai aukstumu. Kā skatiens. Vaibsts. Rieva. Rēta. Žests. Mājiens. Pilsēta kā persona. Un Rīga ir sieviete. Kāds itālis man teica, ka lepna dāma. Viņš to tā saredz. Piekrītu. Vērīgs. Dāma ir diskrēta, pa tiešo neko nestāsta, šī personība ir jāvēro, jāatšifrē. Nekad nevar zināt, kad, kā, kur tā uzrunās.
Es nestaigāju ar fotoaparātu, man ir tikai telefons, toties tas vienmēr ir kabatā. Kad darbi nesokas, lietas neiet, tad pašam ir jāiet laukā un jāpablandās, jāpapļāpā ar pilsētu. Dāma ir zinoša, daudz pieredzējusi, nav jauna. Mums aizvien vēl nav noformulētas attiecības, taču ticamākais, ka tā ir mātes un dēla formula. Ja ir Zemes māte, ir Vēju māte un Jūras māte, tad jābūt arī Pilsētas jeb Rīgas mātei, un šī saka, ka nekas nav jāizdomā no jauna, viss jau ir bijis un to taču var redzēt. Arī to, ka tu pats reiz būsi daļa no šīs redzamās ainavas. Kāds štruntiņš, kas, šķiet, nav uzmanības vērts. Nodrupis mūra stūris. Pazaudēta rotaļlieta. Krūma ēna. Vai vienkārši vēja pūsma, gaisā paceltie putekļi. Fotogrāfijas man to rāda. Kad tās uzpeld no aizmirstības un jau iedvesmo pašas. Tad tās ir liecība par ko tādu, kas eksistē par spīti tam, ka, iespējams, jau ir zudis, vai par spīti tam, ka tu reiz spēji piebremzēt. Būtībā tās fotogrāfijas atgādina tev par tevi pašu. Tās parasti ir bildes, kurās nav cilvēku. Cilvēki jau ir cita tēma. Citas fotogrāfijas.
