Neglītskaisti. Larss Tūnbjērks Dubultos
Pirms vairāk nekā desmit gadiem redzēju zviedru fotogrāfa Larsa Tūnbjērka grāmatu Vinter (Steidl, 2007), kurā viņš, izmantojot tiešo zibspuldzi, bija iemūžinājis dažādas ikdienas banalitātes gada tumšajā laikā. Grāmata bija par ziemas vientulību un monotonitāti. Toreiz viņš iedvesmoja manu estētisko izvēli lietot zibspuldzi projektā Uzvaras parks, kas arī vēlāk tika izdots grāmatā (2016). Tūnbjērka Vinter vairāk runā par individuālu pieredzi un vientulību, bet mans Uzvaras parks ir vairāk sociāli ievirzīts, izceļot kolektīvās atmiņas, identitātes un vēstures jautājumus. Kaut kādā mērā pateicoties tieši Tūnbjērkam, kopš tā laika tieša un jaudīga zibspuldze kļuvusi par neatņemamu instrumentu manā arsenālā, jo tā palīdz artikulēt to, kā es redzu un jūtu pasauli.
Larss Tūnbjērks dzimis 1956. gadā Zviedrijas mazpilsētā Burosā, kas vēlāk kļuva par viņa iedvesmas avotu, jo tā ar savu vienmuļo sakārtotību un mietpilsoniskajiem ikdienas rituāliem simbolizēja tipisku Zviedrijas nekurieni. Burosa viņa darbos kļuva par metaforu mūsdienu Zviedrijas un visas Rietumu sabiedrības pieredzei – kā cilvēki cenšas piepildīt savas dzīves ar jēgu un skaistumu šķietami neizteiksmīgā vidē. Viņa fotogrāfijās spilgtas krāsas, precīza kompozīcija un zibspuldzes radītās detaļas piešķir vienkāršām ainām dziļāku nozīmi, ieraugot un izgaismojot ikdienas dzīves absurditāti, banalitāti un poētiku. Tūnbjērks strādāja ar tēmām, kas saistītas ar atsvešinātību, globalizāciju un patērētājkultūru, kā arī ar cilvēka mēģinājumiem atrast jēgu un burvību ikdienišķajā. Turklāt viņš nav tipisks zviedru fotogrāfs, jo zviedru fotogrāfijas tradīcija, kuru pārstāv Kristers Strēmholms, Anderss Petersens un neskaitāmie viņu sekotāji, sakņojas humānismā, intimitātē un dziļā empātijā pret fotografētajiem cilvēkiem. Un tā ierasti ir melnbalti graudaina. Tūnbjērks izmanto krāsas, humoru un ironiju, un viņa darbi rada atsvešinājuma sajūtu, kas kontrastē ar emocionālo tuvību citu kolēģu darbos. Tūnbjērka iedvesmas avoti un domubiedri jāmeklē citās valstīs, lielākoties amerikāņu un britu fotogrāfijā (Stīvens Šors, Viljams Eglstons un Martins Parrs). Jau atkal domāju, ka arī manos darbos nereti redzami cilvēki, kas šķiet atrauti no savas vides, no citiem vai pat paši no sevis. Mēs abi pievēršam uzmanību ainavām un telpām, kas atspoguļo sabiedrības sociālo un ekonomisko stāvokli. Šīs publiskās (visbiežāk) vai privātās (retāk) telpas bieži vien ir tukšas vai arī kontrastē ar savu utilitāro funkciju, radot distancētu un dažkārt absurdi sirreālu atmosfēru. Kaut kādā mērā mēs ar Larsu runājam vienā valodā.
Patlaban mākslas stacijā Dubulti skatāma Tūnbjērka izstāde Skaistais neglītajā un nejaukais šķietami skaistajā. Lai arī tajā varam redzēt vairākas sērijas, tostarp Birojs un Es mīlu Burosu, izstādes kodols ir 90. gados uzņemtie attēli Liepājas Karostā. Skatoties šos attēlus, kļūst skaidrs, kāpēc izstādei ir šāds jocīgs nosaukums. Fotogrāfijas ir skaistas un groteskas vienlaikus. Groteskas, jo noplukušās padomju blokmājas un grausti šeit darbojas kā degradācijas un nabadzības simboli. Skaisti, jo cilvēki ir kolorīti, cilvēcīgi, atvērti. Taču jocīgāka par nosaukumu ir apziņa, ka, lai arī Karosta ir mainījusies, šādus attēlus joprojām varam iegūt citos Latvijas nostūros, tikai neesmu vairs drošs, ka cilvēki tagad tik vaļsirdīgi pozēs uz postažas fona. Diemžēl kopš 2015. gada Tunbjērks vairs nav starp mums, lai pajautātu, kā viņam toreiz gāja Latvijā, taču mana pēdējo gadu pieredze Latvijas nabadzīgākajos nostūros ir raiba – sākot ar labsirdību un beidzot ar “pis nahuj!”. Nevar ignorēt faktu, ka laikmets ir mainījies un mūsdienu sociālo tīklu un digitālās kultūras ietekmē uz cilvēkiem ir pieaudzis spiediens saglabāt savu tēlu un vidi perfekti kontrolētu un retušētu. Tagad fotogrāfija vairs nav tikai mākslas forma vai dokumentāla liecība – tā bieži ir instruments pašizpausmei, ar kuru tiek konstruēts noteikts tēls sabiedrībā, un tas var stipri atšķirties no īstenības. Šajā kontekstā Tūnbjērka darbi iegūst vēl lielāku nozīmi – tie ir atgādinājums par fotogrāfijas spēju būt patiesai, nefiltrētai un cilvēciskai, kas mūsdienās jau ir retums. Skaistais un neglītais iet roku rokā, un šī pretruna nav jāuztver kā trūkums, bet gan kā dzīves patiesā būtība, un, to pieņemot, mēs sākam dziļāk apzināties arī paši sevi. Tūnbjērka darbi aicina uz šo pieņemšanu, parādot, ka pasaule savā sarežģītībā un disharmonijā ir tieši tāda, kādai tai būtu jābūt, lai mēs tajā atrastu gan piepildījumu, gan skaistumu, gan arī varētu saprast, ko darīt, lai būtu citādi.
Izstāde Dubultos vēl apskatāma līdz 26. janvārim.
