Gusts Ābele: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Piezīme: šis īsais raksts būs vispirms par vietām, kas iedvesmojušas, tad par fotogrāfiju, kas iedvesmojusi, un, pāri visam, par draudzību, kas turpina iedvesmot.
Man vienmēr paticis domāt, ka pārlieku nepieķeros vietām, jo dzīves laikā esmu mitinājies septiņos mājokļos, turklāt ilgākus laika posmus pavadījis arī krustmātes dzīvoklī un vecmāmiņas lauku mājā, taču ikreiz, kad draud jauna pārvākšanās, pieķeru sevi neadekvātā histērijā, it kā jebkuras pārmaiņas būtu ļaunuma vēstnesis.
Mēs ar Kristu viens par otra eksistenci zinām jau gandrīz piecpadsmit gadus, jo kādu brīdi mācījāmies vienā skolā, bet pazīstami esam uz pusi mazāk – kopš satikāmies jauniešu centra franču valodas kursos. Pirmo reizi kārtīgāk parunājām, kad 2020. gada vasarā uzaicināju viņu piedalīties seriāla veidošanā, savukārt labi draugi esam nu jau teju četrus gadus, jo 2021. gada pavasarī viņa uz pāris mēnešiem meklēja dzīvokļa biedru, bet cita mana draudzene meklēja vietu, kur padzīvot, kamēr viņas mājinieki slimoja ar Covid. Es viņas iepazīstināju un kļuvu šajā dzīvoklī par regulāru viesi, jo mana draudzene Kristas Blaumaņa ielas komūnā uzkavējās ilgāk nekā iecerētās divas nedēļas.
Pirms Blaumaņa ielas bija vēl divas komūnas – Žurkas Avotu ielā un milzīgs dzīvoklis Jeruzalemes ielā, kur filmējām minēto seriālu un kur tagad ir ieperinājusies Satori redakcija. Blaumaņa ielai sekoja Brīvības iela, Brīvības ielai – Matīsa iela. Pēc Matīsa ielas nāca Place Eleven (nevis uzņēmējdarbības centrs, bet dzīvoklis Miera ielā). Krista joprojām dzīvo Miera ielā, tikai dažas mājas tālāk, un ik pa laikam ieminas, ka gribētu dzīvot viena, ka viņai ir apnikusi dzīve komūnā, taču, liekas, nekur negrasās pārvākties.
Reizēm man šķiet, ka neskaitāmajiem dzīvokļiem, kurus Krista mūsu nemaz ne tik ilgās draudzības laikā ir īrējusi un kuros esmu baudījis daudz kafijas tašu un skatījies daudz filmu, esmu pieķēries pat vairāk nekā ģimenes augsto griestu apartamentiem centrā, kurus tīņu gados dikti apraudāju, kad vienus nomainīja nākamie. Allaž esmu skeptiski noskaņots pret ezotēriskajām enerģijām, kas vietām tiek piedēvētas, jo esmu pārliecināts, ka atmosfēru veido cilvēki un notikumi (un gaisma, kā tad bez gaismas).
Manuprāt, atmosfēra ir t. s. x faktors visās mākslās, jo tā jebkuru darbu ir spējīga novest līdz izcilībai, un mūsdienās, kad katrs, kuram nav slinkums, ik pa laikam kaut ko uzbildē ar telefonu un nereti ar notvertajiem mirkļiem dalās sociālajos tīklos, fotogrāfijas mākslā šis faktors ir īpaši nozīmīgs, jo, šķiet, tieši tas (līdztekus veiksmīgai kompozīcijai un trāpīgām gaismu spēlēm) šķir vienkāršu attēlu no mākslas. Uzskatu, ka Kristas Kaufmanes (2001) talants ir analogajā fotogrāfijā iekapsulēt vietas atmosfēru, piešķirot mirklim glezniecisku vērtību kā impresionisma gleznā un ar detaļu palīdzību padarot ainu tik autentisku, it kā tajā būtu iespējams fiziski iekāpt un paviesoties, bet reizē izceļot to ārpus laika, tādējādi radot iespaidu, ka, ja kadrā kā svešķermeņi nebūtu iesprukuši mūsdienu sadzīves elementi, mēs būtu kļuvuši par lieciniekiem dekadences laikmeta bohēmai.
Lai gan izvērstajā ievadā galvenokārt apcerēju vietas un ap tām apaugušo nostalģijas slāni, droši vien atbilstoši būtu minēt trīsvienību, kurā cilvēkiem piebiedrojas lietas un vietas. Cilvēki, lietas un vietas kā mūsu dzīves un laika liecinieki. Laikam nekaunēšos tā sentimenta, kas kalpojis par ieganstu šim tekstam, jo arī rakstu sērijas nosaukumā ietvertā iedvesma tomēr ir radoša patosa jēdziens, kas pieļauj šādu patētiku. Un, ja domāju, kas mani iedvesmo, īpaši radošam darbam, tad nekur tālu prom no sevis netieku – tie ir mani cilvēki, manas lietas un manas vietas. Blaumaņa ielas dzīvoklis, tajā satiktie cilvēki un piedzīvotie notikumi mani iedvesmojuši otrajam romānam. Vienubrīd pat domāju, ka daļēji neattīstījusies fotogrāfija, kurā attēlota grīda blakus Kristas gultai Blaumaņa ielā un neskaitāmie nieciņi, kas glabā stāstus par mūsu pārdzīvojumiem, būs uz grāmatas vāka.
Laikam tā ir mana visu laiku mīļākā fotogrāfija – sākot ar anonīmajām, tikai dažiem pazīstamajām rokām, kas lej preskannā brūvēto kafiju vīna glāzē, gandrīz iztukšoto limonādes pudeli, leoparda raksta segas pārvalku un aiz naktsgaldiņa kājas aizslēpto vīna pudeli, turpinot ar saules staru rotaļām uz spilvena un grīdas, Kristas drauga maku ēnā, viegli mirguļojošajām glāzēm un sarkano briļļu futrāli un beidzot ar nagu lakas pudelītēm, sejas masku un gredzenu jūru šķīvītī. Vienā kadrā tik daudz kā atpazīstama, bet reizē – universāla. No fotogrāfijas elpo rīts, var just liegu vējiņu plūstam iekšā pa logu, dzirdēt mašīnas kratāmies pa bruģi. Var iztēloties, kas noticis iepriekšējā vakarā. Var iztēloties, kas slēpjas tur, kur attēls nav attīstījies.
Blaumaņa rīts ir viena no daudzām fotogrāfijām, kurās iemūžināta Blaumaņa iela un citi dzīvokļi, taču savā nepabeigtībā, zināmajā noslēpumainībā un haotiskajā harmonijā tā man šķiet visvilinošākā. Tā atgādina, ka pārmaiņas nav ļaunuma vēstnesis, taču ir labi, ja, pirms tās notikušas, iemūžināti ir arī cilvēki, lietas un, protams, vietas, kādas tās bija tad. P. S. Kristas pirmā fotoizstāde Rīgas Modes ar senioriem pilsētvidē pērn bija skatāma kafejnīcā-grāmatnīcā Robert’s Books un vēlreiz būs aplūkojama Raiņa un Aspazijas vasarnīcā.
