Sofija Anna Kozlova: Fotogrāfija, kas iedvesmo

Ludvigs Vitgenšteins ir viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta filozofiem, tik ievērojams, ka viņš jāpamana divreiz. Iespējams, tāpēc pieņemts runāt par diviem Vitgenšteiniem: Agrīno Vitgenšteinu un Vēlīno Vitgenšteinu. Ludvigs Vitgenšteins ir (1) piedāvājis loģiski valodisku metafizikas sistēmu, kurā pasauli veido fakti, kam ir loģiska izteikumu forma, (2) noliedzis loģiski valodisku metafizisku sistēmu iespējamību, (3) piedalījies Pirmajā pasaules karā, (4) bijis absolūti neciešams, (5) izgudrojis jauna dizaina durvju rokturi un radiatorus, (6) pilnīgi kļūdījies (vai arī tapis pilnīgi pārprasts) savos uzskatos par matemātiku, (7) pateicis daudz slavenu un nesaprotamu domu graudu, piemēram, “pasaule ir viss, kas gadās” vai – filozofijas mērķis ir “parādīt mušai izeju no mušu ķeramā trauka”, vai “par ko nevar runāt, par to jāklusē”.

Ludvigs Vitgenšteins vienmēr sev līdzi ir vedis fotoalbumu, kurā glabājis radinieku, mīļāko domātāju, mākslinieku un ievērojamu akadēmiķu fotogrāfijas. Taču pēdējā fotogrāfija šajā albumā neattēlo nevienu, precīzāk – attēlo abstrakciju. Tajā redzama persona, sieviete – pēc skata, Vitgenšteina – pēc skata, tomēr ne līdz galam tāda, kā kāda no viņa četrām māsām vai tantēm un māsīcām. Tika atklāts, ka fotogrāfija nav vis viena cilvēka portrets, bet četru Vitgenšteinu ģimenes atvašu – Ludviga, Grēteles, Hermīnes un Helēnas – kopportrets. Ciešāk ieskatoties, pētnieki pamanīja, ka fotogrāfijā redzamā persona, piemēram, ir ģērbusies vairākās nesakarīgi apjoztās drēbju kārtās, īpaši izceļas trīs pērļu virtenes. Turklāt personai aiz muguras vīd galvas statnis, lai precīzi novietotu portretējamā seju.¹⁾Conant, J. Family Resemblance, Composite Photography, and Unity of Concept: Goethe, Galton, Wittgenstein. https://wab.uib.no/ojs/index.php/agora-wab/article/view/3148 Pēdējais fotoalbumā ir Ludviga Vitgenšteina oda arvien atšķirīgajam vitgenšteiniskumam un vienlaikus ilustrācija vienai no Vitgenšteina nozīmīgākajām un ietekmīgākajām filozofiskajām idejām: ģimeniskās līdzības principam.

Kompozītfotogrāfijas (composite photography) metodi 19. gadsimta 80. gados atklāja angļu polimats – antropologs, ģeogrāfs, statistiķis, meteorologs – Sers Frānsiss Goltons (Sir Francis Galton). Goltons bija arī ievērojams kartogrāfs, pirmās meteoroloģiskās kartes un ciltskoka idejas autors, pirkstu nospiedumu identificēšanas aizsācējs. Viņš arī vēlējās kartēt cilvēkus cauri laikam un telpai, norādot uz dažādām cilvēku grupām kopīgo. Goltons kartēja ebrejus, ģēnijus, noziedzniekus, pacientus, cenšoties pietuvoties to īpašajai būtībai. Tā viņš kļuva par pirmo eigēniķi un aizsāka nozari, kas novedusi pie bioloģiskā rasisma, normatīvi patoloģizējošas sabiedrības, tautu, marginalizētu grupu un vairākumam nepieņemamu indivīdu nevajadzīgas nāves.

Goltona metode balstās uz fotogrāfiju slāņošanu, pakāpeniski uzņemot atlasītā profila cilvēku attēlus vienā un tajā pašā, īpaši iezīmētā vietā uz fotoplates. Katra fotogrāfija tiek fiksēta ar nepietiekamu apgaismojumu, lai, slāņiem saplūstot, izveidotos vidējais vai kopīgās iezīmes raksturojošs portrets. Piemēram, ja kadram izvēlētās vietas gaismas daudzums paredz 80 sekunžu ekspozīciju un paredzēts slāņot astoņas fotogrāfijas, katra no tām tiks fotografēta 10 sekundes, lai kopā fotoplate tiktu eksponēta tieši 80 sekundes. Pārējā laikā, kamēr tiek nomainīti attēli, kameras objektīvs tiek aizsegts ar vāciņu.²⁾Golton, F. ‘Composite portraits made by combining those of many different persons into a single figure.’ Nature 18, 1878, 97-100. https://galton.org/essays/1870-1879/galton-1878-nature-composite.pdf 1883. gada lekcijā Goltons piesaka šo metodi kā ideāltipu, abstrakciju un konceptu empīrisku atvedināšanu un attēlošanu.³⁾Uz šo Goltona ideju vēlāk atsaucas arī Freids. Patiešām ideāltipu, jo viens no Goltona pirmajiem secinājumiem bija, ka cilvēku portreti, kļūstot aptuvenāki, kļūst arvien skaistāki – kā Platona idejas.

Vitgenšteina pieeja atšķiras no Goltona gan tehniski, gan filozofiski. Pirmkārt, Vitgenšteins uzņēmumus veido, nevis pārfotografējot atsevišķus portretus, bet pa taisno. Kopā ar savu draugu fotogrāfu Moricu Nēru (Moritz Nähr) Vitgenšteins inženiertehniski dizainē foto uzņemšanas vidi, fiksējot vietu, kur jānovietojas portretējamajam cilvēkam. Vitgenšteina fotogrāfija top, viņa māsām un viņam pašam citam pēc cita nostājoties kameras priekšā un iestiprinot galvu paredzētajā vietā. Otrkārt, ciktāl runa ir par fotogrāfiju filozofisko pusi, Vitgenšteins nemēģina tuvoties abstraktai būtībai. Līdzībās viņš saskata nevis abstraktu identitāti, bet neizsmeļamu atšķirīgumu, tā nonākot pie ģimeniskās līdzības principa. Ģimeniskā līdzība apraksta fundamentālu mūsu valodiskās pasaules pieredzes īpašību – vārdi neizsaka lietas, tie neattiecas uz konkrētām definīcijām vai abstraktiem konceptiem, bet gan plašāku jēdzienu tīklojumu. Filozofiskajos pētījumos Vitgenšteins atsaucas uz spēles piemēru, uzrādot, ka mums nav vienota priekšstata par spēli, nav spēles definīcijas, jo katras spēles būtība ir pietiekami atšķirīga. Tieši to atklāj ģimeniskā līdzība – mūs neveido abstrakta ģimenes esence, visiem viens dzimtas deguns vai acu krāsa, ģimeniskums ir īpašību tīklojums ar savstarpējiem pārklājumiem.

Arī manis izvēlētā fotogrāfija ir tikai viens piemērs fotogrāfiju ģimenei, kas visas mani vienlīdz iedvesmo. Fotogrāfijās attēloti man mīļie cilvēki, manas divkājainās mājas, ko pametu, tikai lai atkal varētu atgriezties. Ļoti bieži šajās fotogrāfijās ir vasara, bet citreiz tumši dzīvoklīši un virtuvītes. Šis uzņēmums tapis 2017. gada 24. jūnijā, dienā, kas man katru gadu ir mīļākā diena. Fotogrāfija uzņemta Krāslavas novada Ūdrīšu pagasta Meža strazdos, mājās, kas ir kļuvušas par manām, kaut arī man tur nepieder pat viena nagla. Togad es Jāņu rītā uzsitu zilu zodu. Togad mēs ar draugiem braucām ar Vitebskas nakts autobusu, es sajaucu pieturas, un mēs gājām dziedādami līdz rītam, kad aizmigām siena šķūnī. Taču tam, vai tas tiešām notika togad, vairs nav lielas nozīmes, jo viss, kas plaukst Jāņu vakarā, kļūst par vēsturi un tradīciju. Fotogrāfijā redzama daļiņa manas ģimenes – gan ģenētiskās, gan emocionālās. Kad uz to skatos, es redzu sevī katru no viņiem kā mazu līdzībiņu un jūtu viņus pulcējamies ap mani varenā elpā, kas balsīs loka mežu galus un pūš mūsu dzīvību lielāku un laimīgāku. Iespējams, nav nekā tāda, kas mūs vieno, bet mēs esam bars, un nemaz nav svarīgi, ka mums ir dažādi deguni, mati un uzskati.