Pirmās šķiras problēmas
Šobrīd Londonas Fotogrāfijas galerijā skatāma Deutsche Börse fotogrāfijas fonda balvas izstāde. Šo balvu jau kopš 1997. gada reizi gadā pasniedz kādam Eiropas fotogrāfam par izcilu izstādi vai publikāciju, un tā tiek uzskatīta par prestižāko apbalvojumu fotogrāfijā Eiropā, katrā ziņā balvas fonds – 30 tūksošu mārciņu uzvarētājam – ir iespaidīgāks par Tērnera balvu, kuras ieguvējs saņem “tikai” 25 tūkstošus. Uzvarētājs tiks nosaukts 15. maijā – mēnesi pirms izstādes noslēguma.
Šogad balvai nominēti četri autori, un zīmīgi, ka divi no tiem – par grāmatām. Tas atgādina, ka grāmata var būt tikpat nozīmīgs un autentisks medijs kā izstāde. Tieši fotogrāfijas nozarē pastāv daudz konkursu un izstāžu grāmatām vai to maketiem, piemēram, Paris Photo/Aperture balva, Dummy Award vai Arlas fotogrāmatu konkurss, kurā pērn izcēlās latviešu grāmatas. Fotogrāmata var būt gan kolekcionējams mākslas darbs, gan demokrātisks medijs, kas padara attēlus pieejamākus plašākai auditorijai. Turklāt tādā valstī kā Latvija, kur foto institūcijas ir vājas un nevar nodrošināt darbu iegādi vai saglabāšanu, grāmata var kļūt par svarīgu un reizēm pat vienīgo instrumentu, lai saglabātu kultūras un mākslas mantojumu.
Fotogrāfijas balvas izstāde ir iekārtota divos galerijas stāvos – katrā pa diviem autoriem. Pirmais iespaids – viss ļoti kārtīgi sakārtots, pareizi, piezemēti, klasiski, neambiciozi. Amerikānis Rahims Fortūns (Rahim Fortune) ir nominēts par grāmatu Hardtrack, kurā melnbaltās fotogrāfijās iemūžinājis afroamerikāņu kultūras tradīcijas un ģimenes stāstus, pētot migrāciju Teksasā un citos ASV dienvidu štatos. Fotogrāfijas galerijā grāmatu izdodas atrast tikai pagrabā veikalā, sērija šeit tomēr piedāvāta izstādes veidā. Var saprast, jo grāmata ir necila – standarta salikums, vienkāršs auduma iesējums. Droši vien autors vēlējies, lai dizains nekādi nenomāktu pašas fotogrāfijas. Taču skaidrs, ka izstādē tādu nevar izlikt, to izkonkurētu jebkuras fotogrāfijas, pat balvas izstādes katalogs liekas lielāks mākslinieciskais izaicinājums par šo.
Dienvidāfrikas fotogrāfs Lindokule Sobekva (Lindokuhle Sobekwa) nominēts par grāmatu I carry her photo with me, ko var uzskatīt par ģimenes albumu. Pašu grāmatu gan neatrast ne izstādē, ne galerijas veikalā, taču izstādē darbi izvietoti pēc kolāžas principa – dažādos augstumos, noformējumos un izmēros. Melnbalti portreti, fotogrāfijas ar zīmējumiem, dienasgrāmatas projekcijas tiecas pastāstīt ne vien par fotogrāfa ģimeni, bet arī aktualizēt tēmas par nabadzību, sociālo sašķeltību un koloniālā mantojuma sekām Dienvidāfrikā.
Fotogrāfe no Peru Tara Krajnaka (Tarrah Krajnak) izmanto kameru kā izpētes rīku, apvienojot inscenētu pašportretu un performanci, jaucot robežas starp teātri, pētījumu un pašrefleksiju. Izstādes aprakstā tiek teikts, ka viņa izaicina dzimuma, rases un šķiru hierarhiskās struktūras, taču to var ievērot tikai vienā sērijā – pašportetos, kur viņa parodē amerikāņu fotogrāfa Edvarda Vestona (1886–1958) uzņemtos aktus. Pārējie cikli ar akmeņiem rokās vai cianotipijas paliek kaut kur starp dekoratīvismu un neizdibināmu psiholoģisku pārdzīvojumu.
Spāņu fotogrāfe Kristīne De Midela (Christina De Middel) nominēta par pērn Arlas festivālā skatāmo izstādi Journey to the center, kas pievēršas migrantu ceļam no Meksikas uz Kalifornijas pierobežas pilsētu Felisitiju, ko mēdz dēvēt par pasaules centru. De Midela izmanto ekspertīzes pieeju, proti, kolekcionējot ne tikai cilvēku portretus, bet arī dažādus objektus, ko atradusi tuksnesī – ķemmi, kārtis, šķēres u. c. Viņa izmanto arī Taro kārtis un arhīvu materiālus, lai sarežģītu naratīvu un šī nenoteiktība sasauktos ar dzīves reālijām. Arlā viņas izstāde bija iespaidīga – tā aizņēma lielas baznīcas telpas, šeit, protams, viņas kvota ir puse no salīdzinoši nelielās telpas galerijā, un tas vairs nav tas.
Šī izstāde, kurā visi četri autori pēta migrācijas, kopienas, piederības un vēsturiskās traumas tēmas caur Latīņamerikas, Āfrikas un afroamerikāņu pieredzi, raisa pārdomas par globālās mākslas telpas konjunktūrām. Nav šaubu, ka izstādes darbi ir dziļi personiski, politiski nozīmīgi un mākslinieciski augstvērīgi, taču man ir grūtības ar tiem identificēties, jo es tajos neatrodu sevi, atsauces uz savu reģionu, tā kultūras telpu, vēsturi vai aktualitātēm. Sanāk, ka mūsu “problēma” joprojām ir Vakareiropas valstu koloniālais mantojums, nelegālā imigrācija Amerikā un aparteīda sekas Dienvidāfrikā. Protams, lielās varas kompensē sava koloniālisma un netaisnības politikas sekas, taču tas notiek, balstoties viņu pašu vēsturiskajā atmiņā un prioritātēs, atstājot malā citus pasaules reģionus, kuru vēsture arī ir traģiska, komplicēta un alkst uzmanības. Tas ir īpaši redzami attiecībā uz postpadomju telpu, kuras pieredze joprojām reti iekļaujas globālajā mākslas diskursā. Arī tagad, kad karš Ukrainā vēl nav beidzies un tuvējais reģions joprojām dzīvo spriedzē un neziņā, Ukraina mākslas pasaulē jau ir vakardienas ziņas. Jā, pirms pāris gadiem Ukraina dominēja fotofestivālos un gadatirgos, taču tagad ir apmēram tā, kā pirms kara – tas ir kaut kas margināls. Bet kuru mēs interesējam? Vai mūsu reģiona pēdējais paverdzinātājs būtu gatavs kultūras revīzijai? Ja koloniālo impēriju pēcteči patlaban aktīvi pārskata savu vēsturi un mēģina veidot jaunu naratīvu, tad Krievijas gadījumā šādas refleksijas īsti nav bijis arī pirms kara. Sanāk paradokss – kamēr Rietumu pasaule cenšas kaut cik dekolonizēt savu kultūru un atzīt pagātnes grēkus, Austrumeiropai un bijušajām padomju republikām jāgaida, kad Krievijas muzeji un galerijas nonāks līdz vēlmei par nepieciešamību risināt savas imperiālisma sekas. Tas šķiet tikpat nereālistiski kā kāda Latvijas autora dalība šīs balvas finālā. Tomēr vēl tikai pirms gada utopiski bija arī runāt par Oskaru filmai no Latvijas.
