Berlīnes fotomēnesis – starp mākslīgo intelektu, haosu un pārlaicīgo

Martā Berlīnē norisinājās Eiropas fotogrāfijas mēnesis, kas notiek reizi divos gados un ir lielākais fotogrāfijas festivāls Vācijā. Festivāla programma parasti sastāv no vienas centrālās izstādes un virknes konkursa kārtībā programmā iekļauto izstāžu, šoreiz ap 100. Liela daļa izstāžu noslēdzās marta beigās, taču galvenā izstāde, kas notiek Mākslas akadēmijā pie Belevjū, vēl skatāma līdz 4. maijam.

Šogad Berlīnes fotomēneša devīze ir What stands between us (Kas ir starp mums), un tas ir mēģinājums reflektēt par pasauli, kas atrodas nepārtrauktā kustībā, nestabilitātē un pārmaiņās, atspoguļojot sabiedrības centienus orientēties šajā nedrošajā, sadrumstalotajā laikmetā. Šis lielais notikums ir kompilācija no pieteiktām un pieejamām izstādēm, no kurām daļa jau notiek labu laiku pirms festivāla atklāšanas, un nevis izsmalcināti programmēts kuratoru darbs, kur nav nejaušību un kompromisu, tāpēc programmā ir daudz izstāžu, kurām grūti atrast piesaisti festivāla tēmai. Tajā pašā laikā it kā jau jebkura kustība, radoša izpausme vai notikums nav atrauts no šā brīža nestabilā un nedrošā sociālpolitiskā fona, kas nozīmē, ka patiesībā zem šī tēmas iet jebkas.

Dienā, kad apmeklēju Berlīni, daļa izstāžu jau ir beigušās, taču to tāpat ir vairāk nekā Latvijā piecu gadu laikā. Var priecāties par bagātīgo programmu, tomēr tāds apjoms rada arī apjukumu, pie tam fotomēnesim ir nejēdzīga mājaslapa, kur nevar iegūt kopainu. Izvēlos Argentīniešu izcelsmes Marinas Monako izstādi par jauniešiem Neue Welle (Jaunais vilnis), kas izvietota fotolaboratorijas Aperture Film Lab priekštelpā. Tas ir tipisks dienasgrāmatas projekts par subkultūru, taču festivāla ietvaros liek domāt arī par Vācijas sarežģīto politisko realitāti, kas sekmē jauniešu radikalizēšanos – gan kreisajā, gan labējā virzienā.

Ukraiņu fotogrāfu izstāde The Transgressive Power of Grief (Sēru transgresīvais spēks) notiek Francijas institūta telpās. Šeit autori vairāk pievēršas simboliem un metaforām, ar kurām projicēt savus pārdzīvojumus un pieredzes par karu Ukrainā. Autoru ir padaudz, taču katram tik pa dažām bildēm, kas tā īsti neļauj iegremdēties kādā no pieredzēm, kamēr tiešu karadarbības vai tās seku atspoguļojošu attēlu, kas attiecīgi varētu vismaz sapurināt, šeit nav neviena. Šie darbi man atgādina šā brīža emigrācijā dzīvojošo krievu fotogrāfu darbus, kuros caur puķēm apcerēta trauma, nenosaucot problēmu vārdā.

Aktuāls uzstādījums ir kādas kafejnīcas blakustelpā esošās galerijas Guelman und Unbekannt skatāmajai izstādei Rivals (Konkurenti), kur telpas vienā galā izlikta tradicionālā fotogrāfija un otrpus pretnostatīti ar mākslīgā intelekta rīkiem radītie darbi jeb promtogrāfija. Jāatzīst, ka samērā neizteiksmīgi darbi abos flangos, tāpēc lielākais pārsteigums bija ieraudzīt to, cik maksā vācu fotogrāfa Borisa Eldagsena bēdīgi slavenais darbs, kas pirms diviem gadiem sacēla skandālu Sony World fotogrāfijas balvā, jo tikai balvas gala ceremonijā visi saprata, ka tas ir radīts ar MI rīku – 20 000 EUR. Droši vien tā ir pagaidām slavenākā promtogrāfija, un cena to atspoguļo.

Helmuta Ņūtona fonda ēkā esošajā Fotomuzejā apskatāma grupas izstāde Surrender to the Dreamers (Padoties sapņotājiem), kur dalībnieki izmanto analogo fotogrāfiju, lai, apvienojot realitāti un iztēli, radītu jaunas, sirreālas pasaules un alternatīvus skatījumus uz personiskām, ģimenes un kolektīvām vēsturēm. Aizkustinošs darbs ir Timoteja Bētnera fotogrāfijas un skaņas instalācija, kur fotogrāfija ir iegremdēta attīstīšanas vanniņā, bet attēlā redzamo modeļu balss rada vibrācijas ūdenī, kas attēlu padara “kustīgu”.

Lai saprastu, ko kuratori patiesībā slēpj zem fotomēneša tēmas, ir jādodas uz centrālo festivāla vietu Mākslas akadēmijā. Patiesībā tur notiek divas izstādes. Galvenā ir festivāla devīzes vārdā pieteiktā grupas izstāde ar apmēram 20 dažāda vecuma un kalibra māksliniekiem. Izstādes apraksts vēsta par mūsdienu vizuālo un tekstuālo pārbagātību, kurā notikumi tiek reģistrēti bez hierarhijas starp lielo un mazo, radot nogurumu un sašķeltību, un aicina apstāties, lai izstādē baudītu niansētus, personiskus un cilvēcīgus stāstījumus, atskatītos vēsturē un dotu iespēju pretestībai un cerībai. Patiesībā pati izstāde ir sadrumstalota, bez skaidra fokusa. Te ir viss kā tādā fotopasaules tiktokā – mākslīgais intelekts, virtuālā realitāte, komunisma mantojums, holokausts, kari (Gazas gan vairāk nekā Ukrainas), tipoloģijas, ainavas, arhīvi, momentuzņēmumi, portreti, kolāžas, instalācijas un vairāki audio darbi. Rodas sajūta, ka izstāde ne tikai reflektē par haosu, dezintegrāciju un apziņas satricinājumiem, bet arī pati ir šīs kofūzijas citadele. Tuvāk izstādes noslēgumam ir skaņu darbs No sirds sirdij, kas ir Izraēlā dzimušās Ilitas Avulajas un palestīniešu enerģētiskās dziedinātājas Maisonas Karamanas sadarbība, kurā caur transā radītām skaņu frekvencēm un kodētiem balsu viļņiem tiek meklēts veids, kā dziedināt un veicināt savstarpēju klausīšanos, piedāvājot cerību uz kopīgu nākotni, par spīti sāpīgajam un sarežģītajam Izraēlas un Palestīnas konfliktam. Mēs dzirdam sievietes balsi, kas atkārto īsas frāzes valodā, kas nav saprotama, taču tam nav nozīmes. Klausoties šo darbu, tu jūties kā tādā mātes šūpulī, kur maigā balss ļauj justies harmonijā un drošībā. Vismaz viens darbs ļauj baudīt kaut ko niansētu, personisku un cilvēcīgu, taču tam nav nekāda sakara ar foto.

Otra šeit pat skatāmā izstāde Ein Dorf (Kāds ciems) aptver 70 gadus un trīs fotogrāfu, vienas ģimenes locekļu – Ludviga Širmera, Utas un Vernera Māleru – skatījumus uz ciema dzīvi Berkā (Tīringenē Vācijā), dokumentējot politiskās, sociālās un personiskās pārmaiņas, vienlaikus uzdodot jautājumus par mājām, piederību, aiziešanu un atgriešanos. Pēc izstādes blakus zālēs šī izskatās pēc tādas klasiskas melnbaltās fotogrāfijas, kas kaut kādā ziņā pieder jau pagājušā gadsimta vizuālajai valodai, tomēr pēc vizuālā un tematiskā miksera blakus telpās šī aizkustina ar savu siltumu, īstumu un pārlaicīgo cilvēcīgumu. Izstāde atgādina Lietuvas fotogrāfijas tradīciju padomju periodā, ko mēdz dēvāt par humānistisko dokumentālismu. Primitīva fotogrāfija, taču tā atklāj dzīves ciklisko, nevis fragmentāro dabu, tāpēc mūsdienās spēj konkurēt ar konceptuālu manierismu. Varētu teikt, ka Berlīnes fotomēnesis savu misiju ir izpildījis – pretnostatot ne tikai mākslīgā intelekta attēlus klasiskai fotogrāfijai, bet arī konceptuāli konstruēto fotogrāfiju līdzās dokumentālai fotogrāfijai, mēs varam redzēt, ka fotogrāfijas patiesākais spēks un iedarbīgums bieži meklējums tur, kur atklājas vienkāršas, nemainīgas vērtības – cilvēks, laiks un attiecības starp viņiem. Nenas Goldinas izstādē This will not end well (Tas nebeigsies labi) Jaunajā nacionālajā galerijā, kas gan nav fotomēneša programmā, tas kļuva pavisam kristālskaidri.