Plates un kvadrāts

“Ekspozīciju varam aplūkot gan konceptuālā, gan tehniskā līmenī.” – Laima Slava raidījumā Kultūras rondo.

“Daļa no manas prakses ir vēsturisko procesu pārskatīšana no mūsdienu perspektīvas.” – Armands Andže izstādes atklāšanā ISSP Galerijā.

Pieņemsim, ka šajos divos citātos atklājas būtiskākie izstādi Bailes no ainavas raksturojošie jēdzienu pāri: tehniski un konceptuāli, vēsturiski un mūsdienīgi. Iztēlojoties katru jēdzienu kā kvadrātveida diagrammas virsotni, piedāvāju aplūkot pārējās četras jēdzienu kombinācijas un asociatīvu variāciju veidā paturpināt izstādē aizsāktos ideju pavedienus.

Tehniski un vēsturiski

Armands Andže – ilggadējs analogās fotogrāfijas praktiķis un Baltic Analog Lab biedrs – jaunākajā izstādē piedāvā dagerotipijas un sauso stikla plašu darbus. Proti, viņš darbojies ar tehnikām, kas ieņem vietu fotogrāfijas priekšvēstnešu sarakstos 19. gadsimta vidū un beigās. Filozofiski vēsturiskai atkāpei: kad Valters Benjamins 1931. gada esejā Fotogrāfijas īsa vēsture komentē dagerotipiju, viņš tajā vēl saskata auras – īstuma, klātbūtnīguma, “te un tagad” – atblāzmu, kas ar fotogrāfiju vēlāk izplēn.¹⁾Benjamins V. Fotogrāfijas īsa vēsture // Benjamins V. Vardarbība un melanholija. Tulk. Šuvajevs I. Rīga: Neputns, 2020. 96.–97., 99. lpp. Līdz ar fotogrāfiju mākslas raksturs mainās – tā vietā stājas apziņa par mākslas darba tehnisko reproducējamību, pavairojamību.²⁾Skat. arī Benjamina 1934. gada eseju: Benjamins V. Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā // Benjamins V. Iluminācijas. Tulk. Ījabs I. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005. Tomēr svarīga nianse slēpjas tajā, ka Benjamins runā pirmām kārtām par cilvēku portretu, nevis ainavu dagerotipiem, un auras klātbūtni ieskata cilvēka sejā. Par attēliem bez cilvēkiem Benjamins, iespējams, varētu būt citās domās, vismaz cik var spriest pēc viņa komentāriem par Eižena Atžē urbāno fotogrāfiju 19. un 20. gadsimta mijā, kas ar tukšo Parīzes ielu uztvērumiem aizsācis “objekta atbrīvošanu no auras”.³⁾Turpat. 101. lpp.

Pie Armanda Andžes darbu satura vēl sanāks atgriezties – pagaidām pietiks ar piebildi, ka arī tajos tverta pilsētvide. Taču var izteikt spekulatīvu atziņu, ka Andžes darbiem tomēr piemīt aura. Tiem ir īpašas attiecības ar materialitāti, vispirms jau tāpēc, ka katrs darbs ir unikāls un pastāv vienā eksemplārā, tādējādi netieši polemizējot ar fotogrāfijā tik ierasti piesaukto reproducējamības jēdzienu. Izvēlētā tehnika arī noteikusi, piemēram, izstādē redzamo darbu lielumu – attēli ir tādā izmērā, kā to iespējojusi kameras uzbūve. Un pat attēlu uzlūkošana pieprasa stāties attiecībās ar “te un tagad”: mīņāties, kāpties tuvāk vai tālāk, lai platēs notvertais vispār būtu redzams, īpaši jau dienas gaišajā laikā.

Tehniski un mūsdienīgi

Andžes darbi nav tikai vēsturiskas reprodukcijas vai rekonstrukcijas. Mērķis nav pietuvināties vēsturiskam autentiskumam dagerotipijas un stikla plašu tehniku lietojumā – drīzāk aizgūts šādu darbu veidošanas princips, taču mainot materiālu un – kas ir būtiski – ķīmisko sastāvu: tradicionāli lietotais sudrabs dažviet aizstāts ar zeltu. Tam ir vizuālas sekas; attēli ieguvuši balto krāsu un nemanāmību (tie nebūtu saskatāmi, ja aizmugurē nebūtu spoguļa). Taču nozīmīgāks ir autortehnikas pamatojums, un šeit jau ieskanas laikmetīga nots, ciktāl vides jautājumu apzinātība un vēsturisku faktu ekoloģiska pārinterpretācija uzskatāma par mūsdienīgu fenomenu. Proti, attēli uztaisīti, “rupji sakot, no atkritumiem”⁴⁾Slava L. Armands Andže izstādē Bailes no ainavas apvieno konceptuālu mākslu un senu tehniku // Kultūras rondo. https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/armands-andze-izstade-bailes-no-ainavas-apvieno-konceptualu-maks.a204016/ [06.03.2025.] ~11:30. : vēsturiski šādu darbu radīšanas neizbēgama blakne bija ķīmiskas, toksiskas atliekas galvenokārt sudraba dēļ. Andže to nevis izmet, bet gan ekstraktē un pārizmanto.

Taču ieskats darbu tapšanas aizkulisēs ļauj izteikt vēl vienu secinājumu: šāda attēla radīšana – kā uzņemšana, tā attīstīšana – ir nenoliedzami lēns process. Un tas savukārt nav tikai neitrāls fakts vai novērojums, ja uzmanību vērš uz pasauli, kurā darbi top. Lēnums, rūpība un roku darbs rīvējas ar fotogrāfijas mūsdienu ikdienišķumu – mēs dzīvojam vizuālā kultūrā, kur attēli caurstrāvo mijiedarbes telpas un medijus, un potenciāls visu filmēt vai fotografēt ar kabatās nestajām ierīcēm ietonē realitātes pieredzi. Attēli pilda gan saziņas veida, gan atmiņu liecības funkciju, un vēl citas. Un tāpēc pasaulē, kur ir tik daudz uzmanības novērsēju, nodošanās lēnām, nepavairojamām un koncentrēšanos prasošām praksēm netieši kļūst par pretošanās aktiem; turklāt tas var izpausties tiklab radīšanā kā šādu darbu uzlūkošanā. Pat ja šis kultūrkritiskais pavediens izstādē Bailes no ainavas netiek eksplicīti iztirzāts, tas ir konteksts, kas ietonē darbu vērojumu un liek tiem izcelties jo vairāk.

Konceptuāli un vēsturiski

Dagerotipija ir modernitātes produkts, kas rodas līdzās 19. gadsimta garumā notiekošajiem masveida urbanizācijas procesiem un pirmo lielpilsētu tapšanai.⁵⁾Kumar K. Urbanism as a way of life // https://www.britannica.com/topic/modernization/Urbanism-as-a-way-of-life [29.10.2020.] Un urbānisms, protams, ir arī estētisks fenomens, kā to iemieso, piemēram, flanēra – klaiņojošā, vērojošā pilsētnieka – tēls, kas spilgti notverts tādos tekstos kā Šarla Bodlēra Modernās dzīves gleznotājs (1863) vai Edgara Alana Po Pūļa cilvēks (1840). Var retoriski vaicāt, vai un kādas ir fotogrāfa tēla līdzības ar flanēru, bet pirmām kārtām šo paralēli starp dagerotipiju un pilsētvidi vēlos uzsvērt, jo tā ir vēl viena leģitimācija Armanda Andžes darbu satura un formas saderībai. Pilsēta un dagerotipija ir vēsturiski saistītas lietas.

Atšķirība no ierastā flanērisma Andžes darbos gan atklājas tajā, ka klaiņošana nenoris pa bulvāriem. Attēlos figurējošās urbānās ainavas pamatā ir nomaļi dzelzceļi, grausti, celtniecības zonas. Šķiet, gadās arī kāda apdzīvota vieta, taču dominē tieši perifērais, liminālais, nepabeigtais un/vai pamestais; īpaši – jaunbūvju drupas. Attēlos nav arī cilvēku, un tas, protams, ir uzņemšanas tehnikas dēļ, jo objektīva priekšā esošajiem vairākas minūtes nāktos stāvēt nekustīgi, lai dagerotipā pēc tam paliktu. Un doma par cilvēciskā piekāpšanos ainavai labi sader ar vēl citu vēsturisku tēmu, kurai izstāde pievēršas.

Kā uzsver viena no izstādes kuratorēm Iveta Gabaliņa, attēli saspēlējas ar romantisma tradīciju – konkrēti, šī laikmeta mākslas valdzinājumu ar drupām.⁶⁾Slava L. Armands Andže izstādē Bailes no ainavas apvieno konceptuālu mākslu un senu tehniku. Romantismā tās saprotamas dažādi: kā dabas un civilizācijas saplūsme, kā emocionāli un intelektuāli atmosfērisks enkurs, kā vēstures cildinājums.⁷⁾Zucker P. Ruins – An Aesthetic Hybrid // The Journal of Aesthetics and Art Criticism. Vol. 20. No. 2. 1961. P. 119. Arī kā nodeva mistiskajam, fantāzijai un iztēlei. Andžes darbos iztēlei nenoliedzami ir vieta – arī ciktāl bailes (izstādes nosaukumā uzsvērts fenomens) bieži vien ir tieši gaidu, neziņas un sevis šaustīšanas blakusprodukts. Taču, izrādot jaunbūvju drupas, atklājas vēl cita nozīmju nianse…

Konceptuāli un mūsdienīgi

Jaunbūves iemieso skatu uz nākotni un materializē progresa, attīstības ideju, īpaši jau Latvijas un galvenokārt Rīgas kontekstā, kur ikdienu piepilda nedienas ar pilsētvides attīstības vīziju strīdiem, dzīves neapmierinātību, ēku skumīgo stāvokli, namu lēnajām siltināšanas gaitām. Šo apzinoties, kāda gan sajūta cilvēku pārņem, ja jaunbūve paliek neuzbūvēta – ja acīs derdzas nerealizēta progresa grausts? Arī tās pavisam noteikti ir drupas, kas ietver atsauci uz pagātni, tomēr ir vairāk saistītas ar vilšanos, nevis poētiski reflektīvu atskatīšanos.

Te arī stāstījumā ienāk izstādes nosaukums Bailes no ainavas, vismaz vienā interpretācijā. Jo var jautāt – cik lielā mērā gribam un esam gatavi uzlūkot šos vilšanās objektus, ja ērtāk un mazāk trauksmaini ir no tiem izvairīties? Un vai dažādu ieinteresēto pušu – vietvaras, attīstītāju, būvnieku, iemītnieku un citu – konfliktu krustugunīs cilvēks parastais maz var darīt ko citu kā tikai raustīt plecus un skatīties?

Cits jautājums – vai ticēt jaunbūvēm kā nākotnes iemiesojumam ir pamatoti. Daudz dzirdēts arī par ģentrifikācijas un “attīstības” procesu ēnas pusi, kas nepaliek nepamanīts arī izstādes aprakstā, uzsverot “spriedzi starp cilvēka klātbūtnes sajūtu un potenciālu atsvešinātību”. Arī no šīm norisēm var baidīties. Jaunbūves nes līdzi arī standartizāciju un vienādošanos – dažkārt pavisam burtiski, kad projekti pēc viena un tā paša parauga top vairākās vietās vai kad tiek ignorēti lokālie konteksti (vai drīzāk – tiem pat netiek veltītas pārdomas).

Tad nu piedāvāju ievērot izstādes divas pamatnoskaņas: skaudro un kritisko. Mākslinieks teicis, ka analogus fotodarbus vairāk gribas piesaistīt vietai, kur tie tapuši.⁸⁾FK Magazine. Armanda Andžes izstādes Bailes no ainavas atklāšana // https://youtu.be/-kM_ozAW6I4?si=B8BfJQrHvzo9jPUk [07.02.2025.],1:50. Daudzi attēli savu auru arī iemieso – zīmīgi, ka altāra vieta galerijas galā atvēlēta četriem attēliem ar daudzdzīvokļu jaunbūvi aiz Zolitūdes traģēdijas pieminekļa. Kontrastējot ar sākotnēji šķietami maigo, silto galerijas apgaismojumu, tas piešķir izstādei smagnēju atmosfēru. Tomēr vienlaikus interesanti manīt, ka Bailes no ainavas sāka tapt Helsinkos.⁹⁾Turpat, 9:00. Lai gan nevaru atbildēt, vai visos izstādītajos attēlos nudien tverta Rīga, var jau būt, ka tas nemaz nav tik būtiski kritiskas atziņas pavēstīšanai: tā tikpat labi varētu būt Rīga, jo nav jau tā, ka standartizētās estētikas krasi atšķirtos.

***

Divi pamatjēdzienu pāri – tehniskais un konceptuālais, vēsturiskais un mūsdienīgais – piedāvā labu izstādes uzlūkošanas orientieri. Gribas domāt, ka nosacītais kvadrāts, kura daļas, protams, ir savstarpēji papildinošās attiecībās, starp kurām stingras robežas novilkt ir grūti, atklāj jaunas lasījumu nianses. Visvairāk gan tas ļauj ko secināt par apceres objektu: Armanda Andžes izstāde Bailes no ainavas saista skatienu un piesaka bagātīgu tematisko diskursu klāstu, vienlaikus neļaujoties burtiskam lasījumam vai redukcijai uz vienu vēstījumu, kā arī atstājot vietu interpretatīvai daudznozīmībai. To mēdz izcelt kā labas mākslas pazīmi.