Andris Dzenītis: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Pirmo fotoaparātu man uzdāvināja mamma. Laikam pirmajā klasē. Pārmaiņas pēc tā nebija Smena, bet Villijs. Būtībā jau tas pats. Uz melnbaltās Svemas ar jutību Gost64 fotografēju daudz – ģimeni, skolas ekskursijas, šo un to. Lai gan mamma bija ķīmiķe, filmiņas nez kāpēc attīstījām darbnīcā, bet bildes gan taisījām vannasistabā, kur ķimikāliju tvaikos, iespējams, noķēru savu pirmo kaifu.
To fotogrāfiju kvalitāte šodienas acīm ir visai apšaubāma, svarīgākas ir atmiņas, un būtiskāki par asumu, dziļumu vai graudainumu bija uz papīra lēni iznirstošie pazīstamo cilvēku seju apveidi. Vēlāk nāca ovāli ziepjutrauki ar seksīgām zibspuldzēm, rūcošiem motorīšiem, dzeltenzeltainie Kodak filmiņu iepakojumi, bildes stundas laikā (to bija daudz un stundas laikā iegūtas dažādos pasaules nostūros, pat piepīpētā ūķī Borneo džungļos) sarkano acu efekts. Tad savukārt vairāk par māksliniecisko kvalitāti fascinēja tas, ka bildes beidzot ir krāsainas, nekas nav jādara, kaut kas sanāk vienmēr. Vairāk vai mazāk. Divdesmitgadnieka vintāžas kārē biju debesīs ar mantoto mammas Zenītu, vēlāk bija šādi tādi Kanoni, viens no tādiem arī joprojām, ar saldu apziņu, ka lēti esmu ieguvis aparātu, kurš pirms vairākiem gadiem maksāja tik, cik lietots auto. Bet digitālo fotogrāfiju cietajos diskos ir tik daudz, ka neatceros, kas tieši tur ir, bet noteikti daudz labu bilžu un dziļu atmiņu – tāpēc jau šīs bildes tika vispār taisītas. Ar ļoti nopietnu attieksmi.
Kopēšanas slinkuma pēc pēdējo gadu foto miljoni glabājas iPhoto un Google Photo, cerot, ka Arizonas tuksnesī kādreiz nenotiks neliels paukšķis, kā dēļ visiem pazudīs viss, arī visi uz mākoņa maliņas sēdošie dokumenti, bankas konti, ģimenes arhīvi un līdz ar to – bezrūpīgā drošībā noglabātas atmiņas. Milzīgajā telefona arhīvā ir visa dzīve.
Zinot, cik mani digitālo atmiņu krājumi ir pilni ar, pēc paša domām, samērā vērtīgām bildēm, par kuru kompozīciju taču vienmēr drusku iedomājos, apsveru, kā reiz tās atkal pētīšu, varbūt pat kaut kur pie izdevības izmantošu, aicinājumam parādīt kādu sev īpašu bildi atsaucos ar mākslinieciski pilnīgi neizteiksmīgu attēlu, kurš tapis ar trīspadsmito iPhone mini, 2023. gada 15. jūlijā pulksten 6.50 pa Balvu slimnīcas logu. Agrie saules stari trausli, taču ikdienišķi šķeļ koku lapotnes, zemeslode atkal veikusi ierastu apgriezienu, viss ir kā parasti. Tieši šajā fotominūtē turpat, stāvu zemāk zem šī loga pasaulē ieradās mans dēls. Jums, skatoties uz šo attēlu, liksies, ka tajā nav pilnīgi nekā. Bet man tajā ir viss. Līdzīgi kā tukšajā gaitenī, kuru fotografēju turpat, mirkli vēlāk. Pēc brīža pa to tuvojās cilvēki ar segā ietītu sainīti rokās.
Pirms daudziem gadiem, kad, uz mūžiem atvadījies no tuva cilvēka, agrā rītā gāju pār kādu no Daugavas tiltiem un vēroju maigi sārtu ausmu, sajūta bija tāda pati – viss turpinās, it kā nekas nekad nebūtu bijis, it kā viss ir tāpat, kā vienmēr. Pasaule ir pilna aizsegtu noslēpumu, brīnumu, laimju un sāpju. Un tomēr – viss ir tāpat, kā vienmēr…
P. S. Labi, ja tas tomēr nav gana pārliecinoši, pievienoju sava dēla pirmo portretu viņa pirmajā dienā. Radītu apsverot, domājot, kadrējot, cilājot pasmagu Canon.
