Fotogrāfija bez fotogrāfijas: cilvēks birokrātiskajā skatienā
Fotogrāfijai vairāk nekā jebkurai citai mākslai atradusies sava loma birokrātijā, tāpēc ir interesanti vilkt paralēles starp birokrātiju un fotogrāfiju. Gan birokrātija, gan fotogrāfijas medijs vēsturiski konstruēti kā objektivitātes un neitrālitātes mehānismi, kas izslēdz subjektīvo pieredzi par labu strukturētai, atkārtojamai reprezentācijai. Fotogrāfija institucionāli kalpo par kontroles un klasifikācijas instrumentu, īpaši policijas, slimnīcu vai arhīvu sistēmās, kur tā savijas ar birokrātijas valodu. Tādējādi gan birokrātija, gan fotogrāfija ir varas tehnoloģijas, kas, maskējoties ar objektivitāti, strukturē realitāti pēc sev raksturīgiem kritērijiem. Fakts, ka fotogrāfijas biennāle ir bez fotogrāfijas, var izklausīties pēc pretrunas, bet nav pārsteigums: Toms Babincevs rakstā par 2020. gada Rīgas Fotogrāfijas biennāli jau ieskicēja gan fotogrāfijas sakāvi digitalizācijas priekšā, gan pat pilnīgu fotogrāfijas prombūtni dažās izstādēs, savukārt biennāles mājaslapā norādīts, ka fotogrāfija ir lietussargjēdziens visām vizuālajām mākslas praksēm, kas ienāk mūsu laikmetā un ietekmē gan mūs, gan mākslas valodu. Citiem vārdiem, fotogrāfija apzīmē visus jaunos medijus. Fotobiennāles ietvaros izstāžu telpā Pilot līdz 6. jūnijam ir skatāma konkursa Jaunais kurators! uzvarētājas Robertas Atrastes izstāde Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus, kur no piecu mākslinieku darbiem tikai vienā redzamas klasiskas fotogrāfijas. Izstādes izpildījums aicina reflektēt par fotogrāfijas lomas svārstībām laikmetīgajā pasaulē, bet izstādes tematiskais ietvars – birokrātija – pārdomāt birokrātijas ietekmi uz cilvēku.
Birokrātijā cilvēks ir mazsvarīgs un reducēts uz funkciju, kas pastāv līdzās citām funkcijām hierariskās, vēsās un bezpersoniskās attiecībās. Birokrātija aizmirst cilvēku kā subjektivitāti, taču tas nenozīmē, ka birokrātija neatstāj iespaidu uz cilvēka subjektīvo pieredzi. Vai vienmēr šī pieredze ir negatīvi iekrāsota? Ierakstot vārdu “birokrātija” Google meklētājā, starp pirmajiem ieteikumiem parādās “mazināšana”, “apkarošana”, “atcelšana”, skaidri implicējot, ka birokrātija tiek uztverta kā nevēlama, kaut kas, no kā jāatbrīvojas. Bet vai tiešām?
Biennāles caurviju tēma šogad – neredzams, bet klātesošs – šīs izstādes kontekstā interpretējama šādi: birokrāts ir redzams, birojs ir redzams, taču cilvēks šajā visā – viņa subjektivitāte, izjūtas – paliek neredzami. Tomēr neredzamība nav tas pats, kas neesamība. Apzinoties jēdziena “birokrātija” negatīvo konotatīvo noslogojumu, kuratore piedāvā skatījumu uz birokrātiju tās daudzveidībā, liekot uzsvaru uz birokrātijas un biroja darba saistību, kas savukārt akcentē birokrātiju kā ikdienas telpas sastāvdaļu un realitāti. Ja birokrātija ir ikdienišķa parādība, nevis abstrakts apspiešanas instruments, vai līdz šim tā konceptualizēta izsmeļoši? Birokrātija ir pieredze, kas, raugoties tuvinājumā, var izrādīties ne tikai daudzslāņaina, bet pat nedaudz cilvēcīga. Parādot birokrātijas klātbūtni ikdienā, izstāde noārda tās kā monumentāla un draudīga objekta tēlu.
Izstādes nosaukums Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus centrā liek cilvēku un vienlaikus pauž birokrātijas un mākslas (pieņemot, ka dzeja pārstāv visas mākslas) attiecības. Tiktāl izstādi varētu nosaukt arī Birokrāts, kurš slepeni ir arī cilvēks. Birokrātija un māksla ir it kā pretējas, bet kaut kādā mērā savienojamas. Savienojamas privāti, bet ne publiski? Izstādes ambivalentais nosaukums un apraksts “sistēmu ir izveidojis cilvēka prāts, taču dažkārt šķiet, ka tai trūkst cilvēcības” un “cilvēcība nav rodama precīzā noteikumu ievērošanā, bet gan gatavībā tos pārkāpt, kad tas ir nepieciešams” rada iespaidu, ka izstādē tiek meklēta cilvēcība nevis birokrātijā iekšā, bet ārpus tās, paturot spēkā implicītu un izplatītu pieņēmumu – birokrātijā cilvēcība nav iespējama vai patiesa – , kuru izstāde vienlaikus arī cenšas izjautāt. Birokrātijas un mākslas attiecības, kas spilgti pieteiktas izstādes aprakstā biennāles mājaslapā, izstādē parādās pavisam, pavisam minimāli (tikai Artas Kauliņas darbam pievienotajā vēstulē). Kuratore norāda, ka izstāde ir par cilvēcību, un pēc ilgākas iedziļināšanā izstādē to arī saskatu. Kā tieši izstādes darbi to reprezentē?
Dažādu valstu piecu mākslinieku redzējumi Pilot telpās birokrātijā izceļ atšķirīgus aspektus. Sāras Kregholtas-Trīras animācijas darbs Vai tu redzi plaisu sienā? (2024) pievēršas indivīda dezorientācijai sistēmas priekšā. Birokrātija parādīta kā visaptverošs pilsētvides mehānisms, kurš strukturē cilvēka pārvietošanos un pašizpratni. Jona Hantingtona Aizsardzības figūras (2021–2022) ir skulptūras un video darbi, kuri līdzsvaro gan biroja, gan birokrātijas aspektus. Tās ir figūras, kuras mākslinieks aicina izvietot birojā, lai uzlabotu biroja atmosfēru un pašsajūtu darba vidē. Figūras ir individualizētas (un tiktāl pret birokrātiju vai vismaz to mīkstinošas), bet tomēr paredzētas kalpot birokrātijai jeb labākai darba izpildīšanai. Šajā darbā saplūst ezotēriskais aspekts un ironija pret youtube tutorial video (bet ievērojiet, cik konsekventa un precīza ir katra video uzbūve, stingri sekojot shēmai, jautājums skatītājam, problēma, risinājums). Nopietni līgumu papīri tiek pārvērsti par spēli, kaut ko nenopietnu un rotaļīgu, ko aizvien pasniedz kā nopietnu. Manā ieskatā šajā darbā interesanta ir arī sekulārā un ezotēriskā saplūsme, jo birokrātija tiecas būt racionāla sistēma, kurā it kā nav vietas ezotēriskajam. Artas Kauliņas sērija Akvārijs (2017) ir izstādes vienīgās fotogrāfijas, un tajās inscenētas dažādas ainas birojā. Biroja vidē cilvēks nav pats, tā ir izlikšanās, un akvārijs ir noslēgta vide ar saviem noteikumiem, kuri vairs nav spēkā, izejot no biroja un nometot masku. Evijas Pintānes Rūtiņu burtnīca (2018) piedāvā plēsumus birokrātijas žogā, izlaušanos no sistēmas. Estētiski tīri, pievilcīgi darbi, kuros rūtiņas atgādina žogu, kurā izplēsts caurums, lai kaut kur izlīstu. Tomēr vēstījums nav viennozīmīgs – otrpus sētai zāle nav zaļāka, tur ir tikai balta lapa, kas ir gan brīvība, gan apjukums. Gliemju un cilvēku, instinktīvā un racionālā, lēnā no dabas un lēnā birokrātijā saspēli (ne kontrastus) iejūtīgi pēta Katarīna Mudista darbā Gliemji kā mēs (2024). Darbs priecē ne tikai vizuāli, bet arī ar līdzīgā, nevis atšķirīgā meklējumiem, kur atšķirīgais klasiski iezīmētu arī cilvēka pārākumu par citām radībām. Daļa izstādes darbu birokrātiju apskata vispārīgā un plašā nozīmē, daļa to lokalizē birojā. Darbs birojā ir ne tikai darbs vēsā vidē, bet arī tāds darbs, kas atbilst Marksa četriem atsvešinājuma kritērijiem, īpaši tajā, ka cilvēks ir atsvešināts no sevis jeb cilvēka dabas (darbs ir mehānisks, nevis radoša pašizpausme, individualitāte nevis jāizceļ, bet jānoslāpē un jāneitralizē) un cilvēks ir atsvešināts no citiem (kolēģi ir tādas pašas bezpersoniskas funkcijas, kuru starpā ir konkurence un hierarhija).
Izstāde piedāvā atvērtu skatījumu: birokrātija nav obligāti ļauna vai atsvešinoša, tā ir pieredze, kuru var izprast dažādi. Izstādes centrā ir birokrātijas daudzās sejas un iespaids uz cilvēku – tiek parādītas birokrātijas dažādas intensitātes, beigās no birokrātijas noņemot ierasto asociāciju kopumu. Birokrātija, kas gandrīz vienādota ar biroju, parāda, ka birokrātija ir ikdiena, jo biroja darbs ir ikdiena. Ar birokrātiju sākas un beidzas dzīve, tiek izsniegta dzimšanas un miršanas apliecība. Birokrātija pati nav laba vai slikta, bet tā var būt laba vai slikta, tā var palīdzēt un var kaitēt. Vai jebkura struktūra ir ierobežojoša? Vai maska kļūst par identitātes daļu? Birokrātija vienādo un tiktāl kaitē. Birokrātija var pāriet mašinērijā. Birokrātija palīdz disciplinēties cilvēkam šādā sabiedrībā, kurā ir jāpelna nauda. Atvērts paliek jautājums, vai birokrātiju vajag cilvēkam, nevis sistēmai, kurā cilvēks dzīvo.
ISSP galerijā patlaban skatāms vēl viens fotobiennāles notikums – balvas Meklējam jauno fotogrāfijā! uzvarētājas Rūdu Ilasas izstāde Sarežģītie objekti. Viņas fotogrāfijās uzsvērta materialitāte, bezpersoniskas struktūras, kurās cilvēka subjektivitāte cenšas saskatīt ko cilvēcisku, likumsakarīgu un jēgpilnu. Līdzīgā estētikā ieturētas, abas izstādes vēsta par cilvēka apjukumu urbāno struktūru ietvarā. Abas izstādes izturējušas biennāles birokrātiju jeb žūrijas skatījumu. (Pamatojot Atrastes uzvaru konkursā, žūrija izcēlusi kuratores spēju saglabāt subjektīvu skatījumu, nepakļaujoties viegli atpazīstamu trendu diktātam.) Lai arī izstādē Pilot galerijā fotogrāfijas klasiskajā nozīmē ir pavisam maz, bet ISSP galerijā redzamās fotogrāfijas varētu uzskatīt par klasisku fotogrāfiju, abām izstādēm kopīgs ne tikai estētiskais un emocionālā distancētība, bet arī fotogrāfijas medija loma. Citiem vārdiem, lai arī izstādītajās fotogrāfijās tvertas statiskas ainas vai objekti, abās izstādēs fotogrāfijas loma ir visnotaļ dinamiska: Kauliņas sērijā Pilot galerijā fotogrāfijā tvertas performatīvas ainas, caur kurām birojs tiek pārveidots (process), savukārt Ilasas fotogrāfijas ne tikai ieraksta realitāti, bet arī izmaina gan mēroga, gan nozīmes aspektā. Caur fotogrāfiju Ilasa meklē un rada nozīmi struktūrās, bet Atrastes izstādē centrālais ir mainīgā vizualitātē, kas nepārtraukti pārveidojas, transformējas un mijiedarbojas ar citām vizuālajām formām un medijiem. Izstādē Birokrāts, kurš slepeni lasa dzejoļus jauno mediju sakarā izceļamas Jona Hantingtona Aizsardzības figūras, kur youtube tutorial video kļūst par mākslas darbu. Tutorial estētika pēdējo gadu laikā kļuvusi par vienu no dominējošajiem vizuālās kultūras fenomeniem. Tās pamatā ir šķietama vienlīdzība starp to, kas māca, un to, kas mācās. Mākslas kontekstā tutorial estētika kļūst atmaskojoša. Plašākā nozīmē tutorial formāts atspoguļo laikmeta pretrunas – viss kļūst vienkāršāks un pieejamāks, vienlaikus uzrādot, cik daudz mēs esam atkarīgi no algoritmiskiem, tehniskiem, vizuāliem starpniekiem, lai saprastu pat vienkāršas lietas. No vienas puses, tutorial formāts aicina būt subjektīvam, radošam un “darīt pašam”, bet, no otras puses, video struktūra ir izstrādāta tā, lai nodrošinātu precīzu, atkārtojamu procesu pēc iespējas vairāk cilvēkiem, tādējādi ietverot standartizāciju un reproducējamību, kas ir tieši pretēji unikālajai radošajai subjektivitātei, ko “dari pats” video šķietami piedāvā. Varbūt birokrātija un subjektivitāte ir neizšķirams pāris un jautājums ir par to līdzsvarošanu. Vai birokrātam, kurš slepeni lasa dzejoļus, šī cilvēciskā, subjektīvā pieredze jāslēpj? Vai arī ik pa laikam ir vajadzīgs to izkliegt, lai birokrātija pārvarētu tās aukstumu un atgūtu cilvēciskos vaibstus? Vai birokrāts dzejoļus varētu arī rakstīt?
