Tiks atklāta Vikas Ekstas personālizstāde Bēres Slobodā
No 31. maija līdz 18. jūlijam apskatāma vēl viena Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2025 programmas izstāde – Vikas Ekstas personālizstāde Bēres Slobodā galerijā ALMA. Māksliniece caur fotogrāfiju pievēršas bēru rituālam un fotogrāfa vēlmei dokumentēt dzīvi, kāda tā ir. Izstādes kuratore – Astrīda Riņķe. Dokumentālo video par šīs izstādes darbu kopēšanas procesu analogajā foto laboratorijā veidojis Kristians Fukss. Izstādes atklāšana notiks 30. maijā plkst. 18.00.
Vizuālā mākslinieces un pedagoģes Vikas Ekstas radošais darbs galvenokārt koncentrējas uz personīgo pieredzi un eksistenciālām tēmām, piemēram, novecošanu, attiecībām, dzimumu un sociālajām lomām, kā arī Latvijas lauku dzīves izpēti. Vika strādā ar fotogrāfiju, video, performanci kamerai un audiovizuālo arhīvu izpēti. Vika ir ADC Young Guns, FK Portfolio un pirmās Rīgas Fotogrāfijas biennāles (2016) balvas Meklējam jauno fotogrāfijā! ieguvēja. Viņas darbi atrodami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja, VV foundation, SEB bankas kolekcijās.
Par personālizstādi Bēres Slobodā Vika stāsta: “Pirms padsmit gadiem nomira mana vectante Zoņa. Toreiz nesen kā sāku fotografēt un sajūsminājos par Magnum foto aģentūras lielajiem klasiķiem – pārsvarā franču, ebreju un anglosakšu izcelsmes vīriešiem, kuri 1947. gadā izveidotās aģentūras paspārnē darināja foto stāstus, dokumentējot dzīvi un konfliktus visā pasaulē. Magnum fotogrāfi ieradās notikuma vietās kā neitrāli liecinieki, lai caur saviem objektīviem noraudzītos uz svešām drāmām, tad iesēstos lidmašīnās, nonāktu atpakaļ Parīzē un analizētu iegūtos kadrus, meklējot veiksmīgākās kompozīcijas. Es biju pārņemta ar ideju, ka arī mana misija ir pēc iespējas objektīvāk dokumentēt dzīvi tādu, kāda tā ir. Apbruņojusies ar 35 mm kameru un dažām melnbaltajām Ilford filmām, devos uz bērēm, domājot par to, kā diez uz tām skatītos Kartjē-Bresons.
Bija sals un sniegs, un viensētai, kurā Zoņa dzīvoja, nevarēja piekļūt ar automašīnu. Uz mājām atnāca mācītājs un cilvēki, kas gribēja atvadīties. Tad zārks un visi sēru vainagi tika iznesti ārā. Procesija uzsāka virzību uz kapiem. Lai tur nogādātu zārku, to vispirms nesa uz rokām, tad pārlika ragavās, kurās bija iejūgts zirgs. Šādi mērojot nomaļāko ceļa posmu, procesija sasniedza vieglāk izbraucamu vietu, kur jau gaidīja minibuss. Zārks tika iecelts busā un nogādāts līdz kapiem. Tālāk risinājās tradicionālais katoļu apbērēšanas rituāls ar lūgšanu lasīšanu, psalmu dziedāšanu, atvadu vārdiem, kapa rakšanu, zārka apbēršanu ar zemi, ziedu un vainagu uzlikšana uz svaigās kapu kopas un radinieku kopbildes uzņemšanu. Autostāvvietā pie kapiem notika simbolisks bēru mielasts, kur aizgājušo pieminēja, uzkožot maizītes un iedzerot pa glāzītei grādīgā.
Bēru rituālu veidojošo darbību uzskaitīšanai ir sausas antropoloģiskas pētniecības noskaņa, kad tiek analizēts, ko tieši kādas konkrētas kultūras cilvēki dara, lai atvadītos no aizgājušā cilvēka un sakārtotu pasauli, kurā palikušajiem būs jāturpina dzīve. Šobrīd šķiet, ka dalība Zoņas bērēs, pieņemot neitrāla novērotāja vēso, analītisko skatienu nevis iesaistītā tuvinieka lomu, bija mans veids kā pacelties pāri nomāktībai un uz laiku atvairīt sēras. Un lai arī man nav biroja Parīzē, nolēmu, ka es taču varētu uzkopēt šīs fotogrāfijas tepat RTJN ANNAS 2 foto laboratorijā.”
Galerija ALMA (Tērbatas iela 64, Rīga) atvērta no otrdienas līdz piektdienai no plkst. 12.00 līdz 18.00.
