Arhīvs kā impulss, materiāls, metode

ISSP Skolas divu gadu programmas absolventu izstāde Pārnese, kas līdz 19. jūnijam skatāma Tallinas ielas kvartāla Projektu mājā, vienotas programmas ietvarā (kuratori – Iveta Gabaliņa un Aleksejs Beļeckis) apvieno mākslinieces un māksliniekus, kurus šeit vēlos nosaukt: Agnese Upmale, Agnija Grīnberga, Aija Vītoliņa-Freimane, Ance Rancāne, Annija Mangale, Bruno Vāvers, Dāvis Šķēle, Elizabete Anna Jākobsone, Elza Gaitniece, Jevgēnija Frolova, Liene Ieviņa, Līva Arnava, Maija Sjomkāne, Niklāvs Kadiķis, Rūta Jēkabsone un Signe Reinholde-Āboliņa. Idejiskais atspēriena punkts kuratoriālajai programmai un izstādes darbiem ir savu ilggadējo mājvietu zaudējušais Latvijas Fotogrāfijas muzejs un tā arhīvs.

Arhīva jēdziens mākslas teorijā saistās ar Helu Fosteru un viņa 2004. gada rakstu Arhīva impulss (An Archival Impulse), kā arī ar šai tēmai veltītu nodaļu 2015. gada grāmatā, kuras nosaukumā izmantota patlaban, tāpat kā 30. gadu nacistu režīma laikā, aktuālā Brehta frāze “Sliktās jaunās dienas” (Bad New Days: Art, Criticism, Emergency). Fosters gan norāda, ka šis impulss nav jauns un dažādās formās ir izpaudies jau pirms Otrā pasaules kara un 60. gadu konceptuālajā mākslā, bet 2000. gados tas atgriezies ar jaunu spēku, liekot māksliniekiem pievērsties zaudētai vai apspiestai vēsturiskai informācijai un meklējot veidus, kā atjaunot tās fizisko klātesamību.¹⁾Foster, Hall. Bad New Days: Art, Criticism, Emergency. Verso, 2017 [2015], p. 32. Latvijas laikmetīgajā mākslā arhīva tēma visplašāk reprezentēta kuratoru Ingas Lāces un Andras Silapēteres 2016. gada izstādē Pazudis arhīvā, kurā gan pārsvarā bija aplūkojamas instalācijas un videodarbi. Latvijas mākslas scēnā arhīva fotogrāfija kā materiāls un pats arhīvs kā fotogrāfes vai fotogrāfa metode uzskatāmi par jaunu un spēcīgu elementu “arhīva pavērsienā” (the archival turn)²⁾Termins, kas nomainījis “arhīva impulsu”, sk., piemēram: Callahan, Sara. When the Dust Has Settled: What Was the Archival Turn, and Is It Still Turning? Art Journal, 2024, 83 (1), pp. 74–88. https://doi.org/10.1080/00043249.2024.2317690. (Skatīts: 08.06.2025.) , ko izstādē Pārnese visdažādākajos veidos īsteno sešpadsmit mākslinieces un mākslinieki.

Īsas recenzijas tekstā es spēju iezīmēt tikai vairākus virzienus, kādos Fotogrāfijas muzejs kā institūcija, kā arhīva glabātājs, pats arhīvs kā tāds, tas ir, kā materiāls – personisks, kolektīvs vai neesošs –, pārtop par…, precīzāk, visu laiku ir klātesošs kā mākslinieciska metode. Darbu daudzveidība šoreiz lieliski tiek galā ar noplukušo telpu – kā apnikusi šī mākslas un kultūras nabadzība, kas liek izstāžu vajadzībām piemērot pamestus graustus! – un tās uzstājīgo raibumu. Aiz ieejas, nelielā kabūzītī caur tādu kā biļešu kases lodziņu redzamas intervijas ar Latvijas Fotogrāfijas muzeja darbiniekiem, sniedzot šai institūcijai raksturīgo atmosfēru, kas reizē ir estētisks virstonis izstādei. Muzejs ik brīdi pavīd atsevišķos izstādes darbos, piemēram, Dāvja Šķēles mēģinājumā tvert leģendāro Fotogrāfijas muzeja kaķi vai rotaļīgajā Elizabetes Annas Jākobsones Jājamzirdziņā (atsauce uz Strenču stikla plašu kolekciju kā muzeja “jājamzirdziņu”) – instalācijā, kura ietver uz nolupušās sienas projicētu video ar pašu mākslinieci, lecot ar rotaļu zirdziņu pa Strenču ielām.

Arhīvs saistās ar vēsturi, kura mums tverama tikai caur šodienas prizmu. Pat aplūkojot kādas sievietes – Valijas – gar sienām izlīmēto fotogrāfiju rindu (Signes Reinholdes-Āboliņas Valija), kas sākas ar viņas bērnību un sniedzas caur Latvijas neatkarības, vairāku okupāciju, padomju laiku maiņām, mūsdienu zināšanas par šo laiku ļauj saskatīt tērpos un šķietami neatšifrējamajās sejas izteiksmēs politisko vēsturi. Gajatri Čakravorti-Spivaka jau 80. gados ir uzdevusi jautājumu “Vai pakļautie spēj runāt?”, savukārt arhīvs bieži bijis instruments, kas balsi dod vien pie varas esošajiem. Balss liegšanai ir arī vizuāla paralēle – arhīvos, ja vien tie nav personiskie krājumi, diez vai būs atrodami marginalizēto grupu dzīves formu attēli, tādējādi laupot nozīmi arī viņu balsīm.³⁾Tas ir brīvs Ludviga Vitgenšteina vēlīnās lingvistiskās nozīmes koncepcijas (sk., piemēram,  Filozofiskos pētījumus) pārfrāzējums. Niklāvs Kadiķis ir izveidojis video attēlu slaidrādi, ko pavada Hertas Balodes dzeja, Mēs kādreiz bijām šeit, kas tver acumirklīgi izveidotas un zūdošas kvīru dzīves telpas, formas un tēlus. Kā institucionāli neesošs arhīvs tas sniedz balsi noklusētajam, ignorētajam vai apzināti aizmirstajam.

Pārskatot atmiņā savu izstādes pieredzi, gribu atgriezties pie diviem darbiem, turpinot ar arhīvu vēsturiskā, institucionalizēta momenta vēršanos personiskajā (un tātad – politiskajā). Es ieeju Agnijas Grīnbergas Telpā – gan burtiskā nozīmē, proti, mazā istabiņā ar monitoru, kurā virknējas magnētiskās rezonanses un sonogrammu attēli, gan pārnestā – hroniskas slimības sāpju telpā un cīņā ar to, metaforiski, bet vizuāli tieši, viņai apēdot vīnogām līdzīgos audzējus. Katra skatītāja vai skatītājs var domāt par sevi un sev zināmiem cilvēkiem, kuri cieš sāpes. Telpai ir arī netiešs feministisks aspekts, jo hroniskā slimība (to apzīmējošo svešvārdu gan neatceros) pārsvarā sastopama sievietēm un līdz ar to – Rietumu medicīna nav dzimumneitrāla – tā ir mazāk pētīta. Darbs uzrunā ar savu drosmīgo atklātību, spožo krāsainību, bet reizē tas ir diskrēts – teksts ir tikko dzirdams, kā sāpju radīts fons, un ieeju mazajā istabiņā daļēji aizsedz marle – medicīnā izmantots materiāls, kas reizē līdzinās šķidrautam, norādot uz puscaurspīdīgu sliekšņa robežu, kuru pārkāpjot, nonākam citā pasaulē. Līdzīgi kā Annas Lāces un Valtera Benjamina Neapolē šeit “nemanāmas durvis, bieži vien tikai priekškars, ir slepenie vārti zinošajam”.⁴⁾Benjamins, Valters, un Lācis, Asja. Neapole. Zimmels, Georgs. Pilsēta un sieviete. No vācu val. tulk. Igors Šuvajevs. Neputns, 2023, 178. lpp.

Atgriežoties pie Latvijas Fotogrāfijas muzeja arhīva, kas glabā Maiju un Paiju – ne jau Brigaderes lugas iestudējuma aktrišu attēlus, bet fotogrāfa Eduarda Gaiķa, kurš savas meitas, dvīnes nosaucis slavenās pasakas tēlu vārdos, uzņēmumus. Taču tas ir tikai sākums Maijas Sjomkānes psiholoģiskajam pētījumam instalācijas formā. Viņas darbā Maija un Paija divi galdi un dažādie priekšmeti, tostarp arī Gaiķa meitu fotogrāfijas, ir mēģinājums iedziļināties sevī, izmantojot audzināšanas un vecākās paaudzes līdz ar doto vārdu iedvesto (uzspiesto?) Maijas tēlu – tādu kā Freida superego – pretstatā sevī dažkārt sajustajai slinkajai, noniecinātajai (apspiestajai?) Paijai. Darbu raksturo vēl viens būtisks un arhīva pavērsienā nebūt ne bieži sastopams elements – skatītāju iesaiste. Katrs var kļūt līdzdalībnieks, proti, ne tikai izvilkt, piemēram, Maijas galda atvilktni, atrast tās dziļumā slēpto un aizzīmogoto aploksni un to atvērt, ieraugot…, bet arī pārvietot dažādos artefaktus un dokumentēt savu izvēli līdz ar tās pamatojumu tam speciāli paredzētā žurnālā. Pajautājiet sev: uz kura galda jāatrodas naudai, nervu tabletēm, vibratoram vai Klāva Elsberga grāmatiņai – tā ir tīrā dzeja, kas piestāv Maijai, vai norāde uz bohēmu, kas tik labi iet kopā ar Paijas džinu un cigaretēm?

Attiecības ar savu ķermeni un savu psihi, kas liekas tik tālas no arhīva šķietami objektīvās funkcijas, pārvēršot to par mākslinieciska pētījuma metodoloģisku rīku, savienojas ar daudzos darbos iemiesoto rotaļīgumu jeb spēles elementu. (Kā tādu tālu atskaņu no Kanta estētikas?) Dodoties prom izstādes, pirmajā zālē vēlreiz uzmetu acis fotogrāfijai, kas pirmā pievērsa manu uzmanību: Sieviete tumšā kleitā ar volāniem. Annija Mangale sērijā Subjektīvais tulkojums ir izmantojusi Latvijas Fotogrāfijas muzeja kartotēkas ierakstus. Lai paliek atklāts jautājums, kas gan varētu būt tik saistošs attēlā, kas iegūts, vizuāli interpretējot šķietami vienkārši un nepārprotami uzrakstītu kartotēkas kartītes tekstu…

Pateicos Maijai Sjomkānei par stāstījumu un interesanto sarunu izstādes apskates laikā.