Kails un anonīms
“Nespēja nosaukt vārdā ir labs nemiera simptoms.”
Rolāns Barts. Camera Lucida
Pētera Vīksnas izstāde This Feels Familiar (kuratore Auguste Petre), kas vēl līdz 2. augustam Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros skatāma galerijā Asni, biennāles vadmotīvu “neredzams, bet klātesošs” izspēlē negaidīti. Lai arī vairumā fotogrāfiju redzami kaili cilvēki, vēlos apgalvot, ka kailums ir neredzams, bet klātesošs, citiem vārdiem, kailumu ieraudzīsim uzreiz, bet tas nav redzams tā, kā par to domājam ikdienā.
Ja izstādē The Skin, kas 2021. gadā bija skatāma mākslas telpā Brīvība un kuras nosaukumā ir atsauce uz ķermeni, ādu, Vīksna savienoja divus pilsētvides attēlus (bet nekur neiekļāva cilvēkus), tad izstādes This Feels Familiar telpā Vīksna savieno ķermeni un pilsētu. Izstādi ieskauj sastatņu instalācija, kas vienlaikus ir atsauce gan uz Vīksnas darbu 2023. gadā, gan arī uz reāliem notikumiem, kad tika atjaunota galerijas ēkas fasāde, un tas bija draudīgs laiks, bet tagad, kā norāda Petre, likās interesanti to ienest telpā iekšā. Citā interpretācijā sastatnes var būt arī mainība, neuzbāzīga, vienmēr klātesoša, reizēm minimāla, bet mainība. Tomēr pats svarīgākais un galvenais, kas ļauj apgalvot, ka Vīksna par kailumu aicina domāt citādi, ir rodams vietu un nevietu jēdzienos, kas visai tieši sasaucas ar pilsētvidi. Izstādē veidojas noslīpēta saspēle starp ielas elementiem, proti, pilnīgi publisku vidi, un kailajiem ķermeņiem fotogrāfijās, privātums, ko slēpjam no citiem un nereti no sevis. Šie ķermeņi tiek savienoti ar ielas vidi, varbūt pat tajā iznesti, radot kontrastu, bet vienlaikus rosinot domāt, vai tiešām kails ķermenis ir mazāk anonīms par apģērbtu ķermeni, kur apģērbs nodod tā nēsātāju, atklājot daudz informācijas par viņa statusu, vidi, laiku utt., tādējādi, lai arī apģērbtu, citu acīs padarot kailu.
Vietas (place) un nevietas (non-place) jēdzienu autors ir antropologs Marks Ožē (Augé). Būtiski, ka vietu un nevietu jēdziens nāk komplektā ar cilvēkiem, proti, šajos jēdzienos ir ietverts tas, kā cilvēku mijiedarbe notiek (vietās) un tiek regulēta (nevietās). Vietas ir telpas ar vēsturisku slāni, personisku piesaisti. Tajās cilvēki veido attiecības, kopienas un identitāti. Pretēji tam, nevietas ir mūsdienu pārejas zonas – lidostas, autobusu stacijas, lielveikali –, kur dominē funkcionalitāte, anonimitāte un īslaicīga uzturēšanās. Tās raksturo blīvs transporta un komunikācijas tīkls, skaidri regulēta uzvedība un pragmatisms. Nevietās cilvēki vairs nav indivīdi ar unikālu identitāti, bet kļūst par pasažieriem vai klientiem; Ožē saka, ka nevietās nav nedz attiecību, nedz identitātes, tikai pūlis. Tomēr paradoksāli, ka šajās bezpersoniskajās vidēs ceļotāji bieži atrod pazīstamības izjūtu, piemēram, redzot iemīļotu zīmolu veikala plauktā.
Nevietu jēdziens, kas piesaukts izstādes aprakstā, ir visai ietilpīgs un veiksmīgi prezentē izstādes koncepciju, kur kailums kļūst anonīms. Publiskajā pilsētvidē, kas ir nevieta, cilvēks arī ir anonīms. Vīksna rada pilsētas vidi galerijā, un pilsētā cilvēki ir anonīmi. Taču, pieliekot klāt šim visam kailumu, arī kailums sāk rādīties kā anonīms. Savukārt pašas nevietas, ienestas Vīksnas fotogrāfijās, kļūst par vietām – tās uzjundī pazīstamā izjūtu, tām nav bezpersoniskas mijiedarbes ar skatītāju, tās kļūst par uzmanības objektu, nevis īsu, lietderīgu darījumu vietu vai pat necilu un tāpēc nepamanītu vietu.
Kādi ir ķermeņi Vīksnas fotogrāfijās? Gaišādaini un tumšādaini, apjukuši, gandrīz iesprostoti, ievietoti neizprotamā darbībā, procesā, ievietoti vidē, kurai ķermenis visai tiešā veidā pielāgojas; tie ir arī jauni, veseli un tradicionāli skaisti ķermeņi. Tie nav seksualizēti, fotografētie cilvēki savus ķermeņus neizrāda, varbūt pat slēpj vai arī vispār nekā nereaģē uz kameras klābūtni. Vēlme pēc dažādu ķermeņu atainojuma mūslaikos ir saprotama, taču šīs izstādes gadījumā – ja gribas uzrādīt kailumu kā anonīmu, tad visvieglāk to ir izdarīt, rādot līdzīgus, savā ziņā neitrālus (tādus, kādus jau ir pierasts redzēt, “normālus”) ķermeņus. Vienlaikus tas nozīmē arī uzturēt spēkā ķermeņu reducēšanu uz vienu standartu, kas ir visai problemātiski.
Mākslas vēsture ir parādījusi, ka kailums ir saistīts ar varu. Vīrieši ir apģērbti, bet sievietes – kailas. Bieži vien ne visas sievietes, piemēram, tumšādainās, ir apģērbtas, jo, tā kā viņām nepiemīt baltādainība, viņām nepiemīt arī skaistums. Vīksnas izstādē neredzam dzimumorgānus, tikai dibenus un vienas sievietes krūtis, kas ir svarīgi, jo notiek atkāpšanās no ierastajām krūšu konotācijām, kur tās ir vai nu bauda vīrietim, vai barība bērnam, bet ne kaut kas sievietei. Lai gūtu ieskatu citos veidos (seksualizētākos, individuālistiskākos, runājošākos, mazāk saistītos ar vidi utt.), kā Vīksna vēl portretē kailus cilvēkus, var paskatīties te, kur arī lasāms Žanetes Liekītes raksts par kailumu.
Liekīte piedāvā sešus kailuma veidus, no kuriem divi attiecināmi uz Vīksnas izstādi: pirmkārt, performatīvs kailums, kas ir rūpīgi izplānots un kontrolēts – tas ir paredzēts apskatei kādam citam un uzdodas par spontanitāti; otrkārt, terapeitiskā kailuma koncepcija attiecībā uz performanču mākslas vēsturi – ķermenis ir instruments, ar kuru tiek pārkonstruēti idealizētie priekšstati par ķermeni; ķermenis ir rīks, kurš maina, atceļ to, kā esam iemācījušies skatīties un domāt. Vienlaikus Vīksna neaiziet virzienā, kur ķermenis būtu neskarta, tīra virsma, uz kuras rakstījusi tikai daba. Drīzāk pretēji, ķermenis ir pilsētvides, sociālo aspektu apzīmogots.
Un nudien – kailums ir anonīms. Ko es varu pateikt par šiem cilvēkiem fotogrāfijās? Tā kā nerunā drēbes un aksesuāri, tad runā ķermenis saistībā ar vidi, jo tā ir vienīgā informācija, ko attēls sniedz. Fotogrāfiju nosaukumos ir atainoto cilvēku vārdi, bet arī tas īsti nesniedz nekādu informāciju, tikai uzrāda, ka Vīksna šos cilvēkus pazīst un runa ir par konkrētiem, reāliem ķermeņiem, cilvēkiem, nevis abstrakciju vai eidosu.
Tas, ka caur fotogrāfiju pazīstamās vides kļūst dīvainas un iegūst jaunas nozīmes, sasaucas ar fotogrāfijas procesuālo lomu, ko minēju kā raksturīgu arī citiem biennāles notikumiem. Bet biennāles mājaslapā pavisam tieši pieminēts process: “Izstādes nosaukums (kuru tiešā tekstā varētu tulkot kā “pazīstama sajūta”) pievēršas procesam, kurā nezināmais tiek iepazīts un padarīts par “savējo”.” Interesanti, ka šī izstāde vielaikus ir intelektuāla, bet galvenokārt tomēr balstīta izjūtā. Izstādē pieejamais pavadošais teksts vēsta, ka šī ir izstāde par kādu visiem pazīstamu izjūtu, “kuru nav iespējams raksturot ar vārdiem, pierādīt ar faktiem vai argumentēti aizstāvēt diskusijā”. Izstādē tiešām ir maz vārdu, tikai tām fotogrāfijām, kurās redzami kaili cilvēki, doti nosaukumi ar šo cilvēku vārdiem. Fakti, piemēram, kādā valstī uzņemtas fotogrāfijas, ir mazsvarīgi, bet nespēja argumentēti diskusijā aizstāvēt izjūtu rada sarežģītu situāciju recenzijas rakstīšanā, jo tomēr kaut kā vajadzētu eksplicēt izstādē notiekošo. Izstādei, kura tēmē uz skatītājam atpazīstamu izjūtu, var gadīties skatītāju neaizsniegt ar izvēlētajiem paņēmieniem, bet šoreiz tā nenotiek. Jāsaka, ka ilgstoša skatīšanās un nespēja vārdiski, faktiski, argumentēti aizstāvēties jau gadiem mani pavada, kad skatos Vīksnas fotogrāfijas soctīklos. Vizualitāte ir tik precīza un saviļņojoša, ka liek pazust un palikt fotogrāfijā ilgi, un vārdi nespēj izteikt ne to, kas notiek fotogrāfijā, ne to, kas notiek ar mani, skatoties fotogrāfiju. Var formulēt, var mēģināt, bet viss būtiskais pazūd tulkojumā no vizuālā uz tekstuālo.
