Iedzersim pa glāzei
Līdz 27. septembrim Nacionālās bibliotēkas pagrabstāvā ir apskatāma fotoizstāde Blezūra skats. Latviešu dzīve Lielbritānijā, 1960.–80. gadi. Izstādē var apskatīt fotogrāfijas, kuru autoram trimdas fotogrāfam Harijam Blezūram šogad apritētu 99 gadi.
Saskaņā ar anotāciju attēli ilustrē latviešu diasporas sociālo dzīvi latviešu kopienu iegādātajās Anglijas muižās – Almelijā, Straumēnos, Mūsmājās un Rofantā. Kā tas bieži pie mums gadās, verbālais pieteikums maz atbilst vizuālajam vēstījumam. Fotogrāfijas tiešām parāda indivīdu socializēšanās momentus, taču vizuāla konteksta trūkums neļauj saprast, kāpēc šie cilvēki sanākuši kopā. Biežākā scenogrāfija – mielasta galds; atribūti – glāzes. Ar Nacionālās bibliotēkas apmeklētājiem nu sasveicinās šie daudzie un dažādie krietni iesilušie cilvēki. Saturiski attēli ir vienādi, bet nedomāju, ka vaina ir atlasē, jo tas, kas nokļuvis līdz stendiem, apliecina fotogrāfa neprasmi strādāt reportāžas žanrā. Harijs Blezūrs netver kadrā kādu dinamisku momentu, no kura skatītāji varētu turpināt stāstījumu par darbības izvēršanos. Fotogrāfijas tikai apstiprina cilvēku klātbūtni pasākumā. Portretējamo vārdi ir minēti zem katra attēla, taču arī tas skatītājam nepalīdz saprast notiekošā būtību, jo mēs nepazīstam šīs personas. Ko viņi godina, glāzes saskandināmi, to zina tikai viņa paši. Kā saka, savējie sapratīs. Galu galā tieši tas ir kopā sanākšanas rituāla virsmērķis – saliedēt savu grupu, bet ne izrādīties svešiniekiem. Publiskajā ekspozīcijā šis privātais vēstījums pilnībā pazūd. Ziņkārīgs svešinieks var pētīt vienīgi mazās grupas privātās dzīves atspoguļošanu amatieru foto. Taču arī pētnieciskā interese ātri izsīkst, jo uzņēmumi ir vienādi. Kompozīcijas ir līdzsvarotas, vidējos plānos skaidri redzamas sejas un galds, cilvēki ēd, dzer, pozē pāros un grupās. Kopīgs mielasts ir socializācijas medijs, un attēli apstiprina sociālo saikni starp cilvēkiem. Nu, un papildus Blezūrs vēl atgādina: nevis dziesmā vienojas cilvēki, bet alkoholā. Dziesmas pēc tam.
Tādus pašus attēlus esmu redzējis padomju gados tapušajos ģimeņu un korporāciju albumos. Uzņēmumi ir tehniski nevainojami, jo tos taisīja prasmīgi pieaicinātie fotogrāfi. Pieprasījums pēc šādām fotogrāfijām bijis tik liels, ka valstij piederošie ateljē netika galā ar pasūtījumiem, tāpēc ne mazums labi izmācītu fotogrāfu piedāvāja privātus pakalpojumus [skat. video zemāk]. Latvijas valdība bija visai pielaidīga šajā lietā, tāpēc komerciālā fotogrāfija turpināja pastāvēt netraucēti arī pēc kooperatīvu (arteļu) likvidācijas 1961. gadā.
Socializācijas rituāla būtība un norise ir līdzīga neatkarīgi no politiskās sistēmas, tāpēc līdzīgs ir fotogrāfu skatījums uz notikumu. Fotogrāfa mērķis ir pārdot attēlu – tātad, jāuztaisa tā, lai klientam patiktu, kā viņš izskatās. Analogās fotogrāfijas gadījumā fotogrāfam jātaupa filmiņa, tāpēc katram kadram jābūt pārdomātam. Rezultātā ir statiskas centrētas kompozīcijas, klienti pozē, skatās kamerā, reizēm cits uz citu. Rokas žests ar glāzi ir vienīgā ķermeņa motorika, ar kuru vienkāršais cilvēks var radīt vismaz kādu dinamiku kadrā. Atceros, kā es dziļi ievainoju kruīza kuģa fotogrāfa profesionālo pašcieņu ceļojuma beigās. Man nemanot, viņš uztaisīja pāris nesliktas fotogrāfijas “es ar glāzi”, “es pie glābšanas riņķa” u. tml., bet es atteicos tās pirkt. Starp citu, Blezūra izstāde kā uzņēmumu demonstrācija ir neatņemama daļa rituāla vizuālās patērniecības procesā. Kad pēc rituāla pagājušas dažas dienas, fotogrāfs atnes dažus desmitus fotogrāfiju, rituāla dalībnieki tās izskata un otrā pusē pieraksta uzvārdu un pasūtāmo kopiju skaitu. Savu ģīmetni parasti nopirka.
Mūsdienās dzeltenā prese publicē tematiski līdzīgas fotogrāfijas, jo “publiskie pasākumi” ir “prezentācijas” ar banketiem un operas bufete pirmizrādes vakarā. Tikai šeit paparaci pozēt neprasa – taisa momentuzņēmumus. Rezultātā sanāk sliktākas kompozīcijas. Komercijai tas gan netraucē, jo pasūtītājs ir “dzīvesstila” žurnāli, kuriem svarīgākais kritērijs ir pieķert cilvēku neveiklā situācijā.
Sociālie antropologi krustām šķērsām ir iztirzājuši grupas mielastu rituālu funkcijas. Vēsturiski ne tik sen fotokamera kļuva par obligātu rituāla atribūtu. Harija Blezūra izstāde apkopo satura un vizuālās izteiksmes štampus, kādus fotogrāfs izmanto ikdienas dzīves iemūžināšanai komerciālajos mērķos, kā arī uzvedības modeļus (pozas, žestus, darbības), kādiem seko portretējamie, pozēdami kamerai. Fotogrāfiskos štampus centušies lauzt fotomākslinieki. Irēna Giedraitiene ar mākslinieces skatu fotografēja bēres un kāzas. Ar izdomu viņa balansēja starp klientu prasību pēc fotofiksācijas un savām radošām ambīcijām.
Privātos rituālus fotografēja arī cilvēki bez tik perfektām fotoprocesa prasmēm, kādas ir Blezūram un Giedraitienei. Šo foto paveidu sauc par tautisko jeb vernakulāro fotogrāfiju. Vai un kā šādi momentuzņēmumi atšķiras no komerciālās fotogrāfijas? Vai tie atklāj kādus no publiskas acs slēptus rituāla momentus? To ir interesanti pētīt ne tikai no akadēmiskā viedokļa, lai noskaidrotu un salīdzinātu skatīšanās un redzēšanas kultūras, bet arī no vēsturiska viedokļa, lai vizualizētu ikdienas rutīnas un saskarsmi ar tautisko fotogrāfiju. Nacionālā bibliotēka taku ir iezīmējusi – jārīko izstāde!
