Par indivīdiem un miera oāzēm

Madaras Kvēpas jaunākā izstāde ISSP Galerijā atstāj kaut kādā ziņā unikāla veikuma iespaidu. Dabas un ekoloģijas jautājumi, uzmanības vēršana uz klimata pārmaiņām, posthumāna domāšana un fokuss uz kopienu un vietējību, protams, ir visai modīgas tēmas laikmetīgajā mākslā – tiktāl, ka, par spīti to svarīgumam, ir viegli ieslīgt klišejās. Cik gan nav redzēti mākslas projekti, kas aicina uz līdzpastāvēšanu ar citbūtnēm, savienošanos ar dabu, cilvēka decentralizēšanu un tā tālāk. Tomēr Madarai Kvēpai izdodas paiet soli tālāk, ar izstādi Jūra nerunā, tomēr es atgriežos piedāvājot gan pārdomātu pienesumu ekoloģiskajai diskusijai, gan gaumīgu mākslas pieredzi. Šai tekstā centīšos sarunu nedaudz paturpināt.

Var jau būt, ka izstādes veiksmīgums ir likumsakarīgs, ciktāl Madara Kvēpa ar dabas tēmām darbojusies jau vairākus gadus. Izceļot dažus pieturpunktus: 2020. gadā Valmierā notika viņas fotoizstāde Skatiens, kur, kā vēsta relīze, “fotogrāfiju centrā, tāpat kā Madaras Kvēpas gleznās, ir daba”. 2022. gadā māksliniece piedalījās Rīgas Fotogrāfijas biennāles grupas izstādē Utopijas, arī piedāvājot variāciju par tuvību ar dabu. Un īsi pēc tam viņa atklāja arī soloizstādi Dzīslas galerijā LOOK!, ko eksplicīti pieteica kā “pilsētnieka piezīmes par ilgām pēc dabas”. Īsāk sakot, mākslinieces interese par dabu bijusi noturīga, un ir bijušas vairākas iespējas skart dažādas tēmas šķautnes.

Savukārt, domājot tieši par ISSP skatāmo izstādi, to nevar uzlūkot atrauti no mākslinieces akadēmiskajām gaitām: ap izstādes noslēgumu viņa aizstāvēs darbu Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālajā doktora programmā Mākslas, un ja ne visa izstāde, tad vismaz izstādi papildinošais divpusējais grāmatizdevums Piezīmes par māksliniecisko autoetnogrāfiju un Fiksācija fotogrāfijās un dienasgrāmata ir realizēts fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta ietvaros. (To ir grūti palaist garām, jo pirmās pamatteksta rindkopas, ko grāmatiņā var izlasīt, ir studiju programmas sava veida reklāma profesora Andra Teikmaņa izpildījumā.)¹⁾Teikmanis A. Priekšvārds // Kvēpa M. Jūra nerunā, tomēr es atgriežos. Piezīmes par māksliniecisko autoetnogrāfiju. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2025. 6. lpp. Neizceļu šo kontekstu, lai vienkārši norādītu uz izstādes tiešajiem priekšgājējiem;²⁾T. i., izstādēm Zemes zināšanas 2023. gada maijā LMA telpā DUO un Field Studies in Ancestral Memory 2023. gada jūlijā Helsinkos, telpā Myymälä2. drīzāk tāpēc, ka, domājot par zinātnes komunikāciju, mani priecē, ka kāda projekta zinātniskais nodevums var būt arī mākslas izstāde; to nav gadījies manīt bieži. Un šis fakts arī, šķiet, labāk paskaidro, kāpēc iedziļināšanās tēmā bijusi tik niansēta.

Bet visbeidzot par izstādē redzamo. Galveno objektu – pašas fotogrāfijas – patiesībā var uzlūkot no abām pusēm, tātad jau no galerijas ārpuses. Tās, plūstoši nomainoties, tiek projicētas uz telpas logiem. Mākslinieces vārdiem – “tikpat gaistoši kā pieredze”. Āra turklāt ir atbilstīga izstādes koncepcijai, ciktāl “visa tā pieredze norisinājās tieši ārtelpā”, turpretī iekšpusi varētu raksturot kā mierpilnu oāzi. Telpu piepilda bēši smilšu krāsas pufi un spilvenu kaudzes, kas sakrautas kā akmeņainās pludmalēs celti oļu tornīši; ventilācija šņāc kā jūras viļņi, un fonā cikliski skan Ingus Sproģa darinātā melodiskā skaņu ainava. Vārdu sakot, komplimenti izstādes komandai – neskaitot mākslinieci, droši vien galvenokārt scenogrāfei Ievai Stalšenei un kuratorei Liānai Ivetei Žildei –, kas palīdzēja radīt darbu pieredzēšanai iedarbīgus apstākļus un vēlmi uzkavēties, piesēst, pašķirstīt grāmatu.

Izstādes atmosfēra, protams, fotogrāfijām piestāv. Ar analogām kamerām tajās tverti vieni un tie paši dabas objekti dažādos gadalaikos un, šķiet, diennakts brīžos, parasti kadros pamanāmai esot arī pašai māksliniecei. Bet – kas ir būtiski – attēlu tapšanas process te ir daudz svarīgāks nekā fotogrāfijas kā galaprodukti. Jo autores mērķis, dokumentēšanai izraugoties četrus it kā necilus un ikdienišķus dabas objektus – priedi jūras krastā, divu priežu saaugumu, kā arī divus dažādus jūras apskalotus akmeņus –, bija ar tiem performatīvi iedibināt personīgas attiecības, ko tad ilgstoši un sistemātiski viņa tiektos uzturēt. Kāpēc? Jo mākslinieces izejas punkts bija jautājums: “Vai empātiju pret dabu ir iespējams trenēt, un vai mākslinieciskā prakse var būt noderīga šajā procesā?”³⁾Kvēpa M. Jūra nerunā, tomēr es atgriežos. Piezīmes par māksliniecisko autoetnogrāfiju. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2025. 15. lpp. Un hipotēze ir tāda, ka rūpju vai vismaz personīgas ieinteresētības uzņemšanās paver ceļu uz ekoloģisku jutību, kam, savukārt, var būt jau tālejošāks labums ekoloģiskās krīzes ietonētā realitātē (bet varbūt arī neatkarīgi no tās).

Te atkal jāuzsaka Madaras Kvēpas pētnieciskais un filozofiskais ieguldījums, savu māksliniecisko darbību kontekstualizējot. Vēstījums ir elegants un pārdomāts, un vienlaikus teorētiskais rāmis nav pārlieku uzbāzīgs vai uz autoritatīvu galavārdu pretendējošs. Īpaši priecē tas, ka tematizēšanā Kvēpa nav paļāvusies tikai uz lielajiem un labi zināmajiem “importa” diskursiem – Donnas Haravejas, Timotija Mortona, Džeinas Benetas filozofijām – un nav pat palikusi tikai pie populārākajām un atzītākajām teorijām, kas varētu pretendēt uz vietēju atbilstību, – t. i., igauņu postkoloniālisma pētnieces Epas Annusas atziņām. Tāpat tekstā rodam atsauces arī uz latviešu filozofēm Maiju Kūli un Anni Sauku, un es uzdrīkstētos teikt, ka tas tuvina Madaras Kvēpas veikumu latviskam dabas sajūtas tvērumam un saiknei ar apkārtējo vidi, ko pirmsreflektīvi un izdzīvoti varam saprast, pat teorijās neiegrimstot.

Tomēr – nepavisam nepretendējot mākslinieces piedāvājumu noliegt – vēlos izmantot iespēju šo to arī pārdomāt, nozīmējot to pašu iztēloto latvisko attieksmi pret dabu kā izejas punktu. Vispirms par izstādē uzburto atmosfēru: kā pret to attiekties? Var jau būt, ka Latvijā esam bijuši priviliģēti un varējuši atļauties raudzīties uz dabu kā patvērumu, atpūtas vietu vai miera oāzi, pārlieku (vai dažkārt necik), piemēram, nesatraucoties par klimata pārmaiņām, kas mūsu reģionu neskaršot tik katastrofāli. Bet vai skats uz dabu kā miera oāzi ir tas, kas mūsdienu realitātē vajadzīgs? Šķiet, mūsu sabiedrībā jau tā valda zināma pasivitāte, ja apdomā, teiksim, atturēšanos skaļi un skaidri iestāties pret koku ciršanas palielinājumu. Izstādes tekstā atbildības uzņemšanās tiek pieteikta kā būtiska mūsdienu nepieciešamība, taču es teiktu, ka izstāde un telpas iekārtojums drīzāk aicina atslābt un atturēties no iniciatīvas uzņemšanās. Tāpēc – labvēlīgākā interpretācijā – jo vairāk par šo domāju, jo vairāk sajūtos, ka izstādes miers patiesībā ir visai nemierīgs; ka tā ir tikai vīzija, kā mēs varētu līdzpastāvēt ar dabu, taču ārpus omulīgās ilūzijas glūn draudi, ka viss šādi varētu nepalikt.

Otra lieta: manuprāt, Kvēpas projektā uzvirmo spriedze starp individuālo un kolektīvo. Var cienīt mākslinieces empātijas un ekoloģiskās jutības misiju, ko viņa piedāvā sasniegt, sākot pašam ar sevi. Bet vai ar individuālo pietiek? Allaž pierādās, ka indivīdi ir ļoti dažādi, – ne velti izstādes aprakstā minētie vēja parki ir strīdīgs un politizēts jautājums, tāpat kā virkne citu ar vidi saistītu tēmu. Reizēm, labu gribot un vēloties aktivizēt citu rīcībspēju, mums var gadīties vilties, aptverot, ka citu vēlmes ar mūsējām nesakrīt. Tā, piemēram, ja uzturam mākslinieces aicinājumu dibināt personīgu kontaktu ar dabas objektiem un trenēt jutību un cieņu, tad – provokatīva jautājuma labad – vai nevēlēšanās savu ierasto jūras ainavu atvēlēt vēja parkiem neliecina par personīgām attiecībām ar dabas objektu? Situācijas ar pretstatāmām galējībām (visbiežāk formā “iekoptā daba” versus“savvaļas daba”) ved strupceļā: ja vienam rūp viens priekšstats par dabu, otram – pretējais, tad izejas nav, ja nu vienīgi uzdodam vienu pieeju dabai par pareizo, taču tas var būt sarežģīti.

Bet, protams, labāk, lai rūp kaut kāda daba, nevis nekāda. Un labāk sajust mieru vai nemieru, nevis būt vienaldzīgam.