Madara Rutkēviča: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Šo rakstu kā apzinātu mēģinājumu atcerēties pašu pirmo pieredzi ar fotogrāfiju, jo varbūt tieši tur ir meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc tā ieņem arvien lielāku vietu manā dzīvē. Pagaidām prātā nav nevienas konkrētas fotogrāfijas.
Ar atmiņām, īpaši bērnības, mēdz būt kā ar Prusta Zudušo laiku meklējot – izlasot grāmatas pēdējo teikumu, vairs neatceries ne pirmo, ne to, par ko tā vispār bija. Mans mērķis nav atbildēt uz šo jautājumu. Pameklēt un saprast, par ko tas pirmais teikums vispār bija, gan varētu. Galu galā jau nav nemaz tik daudz to fotogrāfiju, kuras paliek atmiņā. No Anrī Kartjē-Bresona (1908–2004), piemēram, man vispirms nāk prātā nevis viņa fotogrāfijas, bet uzņēmums, kur viņš – viens no pasaulē nozīmīgākās foto aģentūras Magnum dibinātājiem – ir vēl zēns, kurš tur rokās savu pirmo Eastman Kodak kameru un no pasaules vēl neko nav redzējis.
Atmiņā palicis, kā es agrā bērnībā, pētot savu vecāku un vecvecāku ierāmētās fotogrāfijas, kuras viņi mēdza turēt gan pie sienām, gan plauktos aiz stikliem, domāju, kas ir visi šie cilvēki? Šīs sejas man nekādi neasociējās ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem es dzīvoju kopā vienā mājā, bet arī tik ļoti nesatrauca. Es viņiem neko nejautāju, un pēc tam par fotogrāfijām aizmirsu uz ilgu laiku.
20. gadsimta vidū Latvijā izveidojās tā saucamā ģimenes fotoalbumu kultūra un katrā ģimenē bija vismaz viens biezs un smags albums ar ielīmētām fotogrāfijām no svarīgiem dzīves brīžiem. Fotoalbumu skatīšanās kļuva par diezgan populāru izklaidi ģimeņu, radu un draugu vidū. Pilnīgi varu iedomāties, kā šāda pasākuma laikā starp radiem izceļas kautiņš. Neviens nevienu tur īsti līdz galam neatpazīst vai arī ar laiku ir iepazinis pārāk labi. Arī manai ģimenei bija šādi fotoalbumi.
Visi tie cilvēki palēnām nozuda no ierastajām sienām un plauktiem, mēs bieži pārvācāmies, un uz jaunajām, svešajām sienām un plauktiem tās vairs neparādījās, bet parādījās citas, šoreiz jau krāsainas, pat ikdienišķas un vairs nešķita tik noslēpumainas kā iepriekšējās. Es izaugu un sāku dzīvot atsevišķi, mani vecāki izšķīrās un arī sāka dzīvot atsevišķi. Fotoalbumi, salikti kastēs, visu to laiku ceļoja mums līdzi. Laika gaitā kaut kas arī pazuda, bet tās nebija fotogrāfijas. Tas bija kaut kas svarīgāks.
To ģimenes fotoalbumu kasti ik pa laikam atvēru un atkal aizvēru. Arī pieaugušā vecumā man īsti neradās jautājums, kas ir visi tie cilvēki, jo nu jau es viņus it kā ļoti labi pazinu.
Pie fotoalbumiem jau apzināti atgriezos un ar tiem darbojos, kad pagājušajā gadā sāku studēt autorfotogrāfiju ISSP. Tā vien šķiet, ka visu 1.kursa studiju gadu es neko citu nedarīju, kā vien caur fotogrāfijām rakņājos pa savu un savas ģimenes traumu vēstures arhīvu.
Šeit publicētajā fotogrāfijā manai mammai Diānai ir 25 gadi. Tā ir uzņemta 1992. gadā kādā Siguldas fotosalonā. Par fotogrāfijas autoru man nekādu ziņu nav, un arī mamma vairs nezināja pateikt. ChatGPT arī tā īsti nevarēja palīdzēt. Tā ir vienkārša, klasiska 90. gadu fotogrāfija, kādas toreiz bija daudzu sieviešu mājās ne tikai Siguldā. Šī ir viena no tām fotogrāfijām, kuru es bērnībā pētīju un nesaistīju ar savu mammu. Nesen viņa man teica, ka tieši šī ir fotogrāfija, kurā es tagad esmu viņai vizuāli vislīdzīgākā. Mamma joprojām labprāt fotografējas, kad pagriežu pret viņu savu kameru, bet tagad viņa esot tajā vecuma posmā, kad tās redzēt viņai nav īpaši svarīgi. Šad un tad mēs turpinām sarunu par tām noslēpumainajām fotogrāfijām, un katru reizi viņa pastāsta par sevi vēl kādu svarīgu sīkumu. Manam mēģinājumam atcerēties, protams, nav nekāda sakara ar fotogrāfiju, drīzāk ar kādu pārdzīvojumu, kas jau ir noticis vai vēl tikai notiks. Ļoti precīzi to ir raksturojusi amerikāņu fotogrāfe Diāna Arbusa (1923–1971): “Viņi ir pierādījums tam, ka kaut kas tur bija, bet vairs nav. Kā traips. Un viņu nekustīgums ir neaptverams. Tu vari novērsties, bet, kad atgriezīsies, viņi joprojām tur būs un skatīsies uz tevi.”
