Konteksts ir tik svarīgs kā vēl nekad. 10 minūtes ar Dankanu Vūldridžu

Dankans Vūldridžs (Duncan Wooldridge) ir mākslinieks, rakstnieks un kurators, kurš pēta un cenšas paplašināt fotogrāfijas kā tehniska attēla iespējas, koncentrējoties uz materialitāti, eksperimentālām metodēm un fotogrāfijas nākotnes laiku. Viņš ir līdzdibinātājis platformu Global Photographies Network, kas vieno akadēmiskās un profesionālās institūcijas, kā arī platformu un veikalu object | multiple. Vūldridžs arī pasniedz fotogrāfiju Mančestras Mākslas skolā, Mančestras Metropolitēna universitātē. Grāmatas To Be Determined: Photography and the Future (2021, SPBH/MACK) autors un kopā ar Lūsiju Sauteri (Lucy Soutter) grāmatas The Routledge Companion to Global Photographies (2025, Routledge) līdzredaktors.

No 7. novembra līdz 25. janvārim Tallinas galerijā Punctum apskatāma Vūldridža kūrētā izstāde Sensing Matter: from the Infra-thin to the Photographic Object (Jutīgā matērija: no infraplāna līdz fotogrāfiskajam objektam). Tā ir 11 mākslinieku grupas izstāde, kurā piedalās trīs latviešu fotogrāfi – Reinis Lismanis, Kristīne Krauze-Slucka un Alnis Stakle. Izstādē tiek prezentēta darbu izlase, kas pēta fotogrāfijas materialitāti un objektivitāti, kā arī fotogrāfijas attēla būtību un žestus, no kuriem daudzi parasti paliek apslēpti.

Kāda ir gaidāmās izstādes ideja Tallinā un kā noritēja izstādes veidošanas process?

Izstādes nosaukums ir Sensing Matter: from the Infra-thin to the PhotographicObject (Jutīgā matērija: no infraplāna līdz fotogrāfiskajam objektam). Tā sākās ar sarunu ar Marinu no Punctum par fotogrāfiskiem objektiem un to, kā domāt par fotogrāfijas materiālajām īpašībām, kā arī ar interesi par to, kā mākslinieki pēdējā laikā izmanto fotogrāfiskos procesus, lai veiktu virkni jaunu eksperimentu. Fotogrāfijas jēdziens atkal ir paplašinājies, un dažas no pēdējā laika aizraujošākajām idejām pievēršas divām galvenajām sastāvdaļām – fotogrāfiskais attēls ir vairāk nekā attēlojums – mums ir jāpaplašina mūsu kritiskie instrumenti šim nolūkam. Mums arī jādomā par attēlu kā par sarežģītu aparātu un tehnoloģiju tīklu. Ar to es domāju, ka mums nevajadzētu zaudēt no redzesloka fotogrāfijas specifiskās funkcijas un iespējas, bet jāskatās uz to daudz plašākā minerālajā, industriālajā, tehnoloģiskajā un kultūras kontekstā.

Kad Punctum lūdza man kļūt par šīs tēmas izstādes kuratoru, man šķita, ka labākais veids, kā pieiet izstādei, ir izpētīt, kā veidojas mūsu uztvere par fotogrāfiju kā objektu. Fotogrāfijas materialitāte sākumā šķiet niecīga – faktiski mēs ilgu laiku esam uzskatījuši, ka attēls ir ēterisks vai atrodas citur –, bet pakāpeniski attēls aizņem arvien vairāk telpas (un arī arvien vairāk laika). Man tas vienmēr šķiet interesanti, jo fotogrāfijas un mākslas diskursā joprojām ir daļa, kas liek domāt, ka attēli ir maģiski, bet paskatīsimies, cik lielā mērā attēli tie mūsu dzīvi. Paskatīsimies, cik daudz telpas tie aizņem, cik daudz enerģijas tiek patērēts to ražošanā. Tie ir spēcīgi, nozīmīgi objekti. Mums jākļūst jutīgākiem un jāsaprot, no kā attēli ir veidoti un ko tie var izdarīt.

Esmu veidojis izstādi, lai attēlotu mērogu starp ēterisko un materiālo vai skulpturālo, ko esmu uzskatījis arī par konceptuālām telpām, parādībām un atliekām. Šie termini nedaudz atšķiras no valodas, ko parasti izmanto fotogrāfijā (piemēram, vārda “atliekas” vietā lielākā daļa fotogrāfijas vēsturnieku vai teorētiķu izmantotu vārdu “pēdas”). Parādība attēlo fotogrāfijas iespēju smalkās izpausmes, bet “atliekas” liek jautāt, ko mēs darām ar saviem attēliem un kādas ir to sekas vai iespējas. Izstādes pirmā daļa ir smalka – pirmais darbs faktiski ir agrīnā fotogrāfijas attīstītāja smarža, ko reproducējusi māksliniece Hanako Murakami. Juuso Noronkoski, Laure Winants, Agata Madejska un Ryudai Takano darbi visi pievēršas smalkām izmaiņām uztverē, pozīcijā, apstākļos vai žestos. Izstādes otrā daļa aplūko to, kā attēli pavairojas, saplūst, parādās un mainās, kā arī sāk aizņemt vairāk telpas: šeit uzsvars tiek likts uz granulāro: putekļiem, topogrāfijas izmaiņām, tinti un atšķirībām starp attēliem un citiem attēliem, kā arī attēliem un citām lietām. Piemēram, jaunā meksikāņu māksliniece Ksanata Ramo (Xanath Ramo) studējusi papīra inženieriju un veidojusi pop-up fotogrāfijas ar objektiem, kuras izvietojusi Mehiko pilsētas ielās, radot pretrunas ikdienas ceļu maršrutos un ritmos. Eva Stenrama strādā ar materiāla un liminālā robežām, Suzanne Mūnija (Mooney) pēta stikla vēsturi, Kristīne Krauze-Slucka – arhīvu un karti, Reinis Lismanis – tintes pulveri un plaisu starp roku un mašīnu, bet Alnis Stakle – reproducējamības un slāņu jautājumus.

Kā izstādi papildina latviešu mākslinieki?

Izstādē piedalās trīs latviešu mākslinieki. Domājot par to, kurus māksliniekus iekļaut izstādē, mēs apzināti pētījām attiecīgus darbus visās Baltijas valstīs un Skandināvijā, lai izveidotu prakses kopienu, kas saplūstu Tallinā un saskartos ar jauno starptautisko mākslinieku darbiem. Man kā kuratoram, kas nāk no ārpuses, ir divi mērķi: dalīties ar dažādām praksēm, kas nāk no citurienes, bet arī reaģēt uz telpām, kurās strādāju, un mācīties no tām. Izstādē piedalās latviešu mākslinieki, kas rada sajūtu, ka ir gan pazīstami, gan jauni sarunu biedri. Reini Lismani pazīstu jau vairākus gadus, un ar Kristīni Krauzi-Slucku mums ir daudz kopīga, kaut arī neesam vienlaikus bijuši vienā vietā. Aļņa Stakles darbus iepazinu tieši tad, kad sāku domāt par izstādi, kas bija lieliska sakritība.

Lismanis bija sarīkojis izstādi Londonā, kas uz mani atstāja paliekošu iespaidu: viņš pārvietoja savu darbnīcu uz galeriju un iekārtoja to kā darba telpu, un pēkšņi viņa mākslinieciskā producēšana – apjoms, uzglabāšana, variācijas – kļuva redzama ļoti izteiksmīgā veidā, jo tika izstādīta un turpinājās. Viņa darbi vienmēr bijuši saistīti ar procesu, bet izstāde tagad atklāja šī procesa slāņus, kas izstādēs bija slēpti. Mēs runājām par to, kā tas varētu mainīt mūsu izpratni par mākslas ekonomiku un to, kā darbi būtu jāskata vai pat jākolekcionē: es esmu pārliecināts, ka Reiņa darbos saikne starp attēliem ir pats darbs. Izstādē viņš pārveido dažus no izstādes žestiem, izveidojot lielu skaitu izdruku un uzglabājot darbus publiskā skatā.

Kristīnes Krauzes-Sluckas darbiem piemīt materiāla un sensora kvalitāte, kas izstādē spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Darbs ar arhīva materiāliem nav vienkārši jautājums par faktiem, vēsturi vai pat to novecošanos: tie nonāk rekursīvās attiecībās ar pasauli, jo arhīvs ne tikai kartografē pasauli, bet arī veido mūsu izpratni par iespējamo. Viņas pieeja, strādājot ar fragmentiem, pārvelkot kartes un radot taustāmas telpas, ir brīdis, kad fotogrāfiskajam attēlam ir apjoms, ko var sākt atklāti redzēt un sajust. Darbs runā arī par attāluma un tuvuma izšķirošu sabrukumu: mani interesē, ka viņa daļu no šī darba veica rezidencē Dienvidkorejā, reaģējot uz strīdīgajām robežām šajā valstī, bet arī reaģējot uz Baltijas valstu vēsturi no jauna attāluma. Jautājumi par mūsu attēliem ir ne tikai par to, kā tie mums parāda attālus telpas un notikumus, bet arī par to, kas notiek, kad tie to dara, un kā mūs var aktivizēt vēsturiskās un mūsdienu zināšanas. 

Aļņa Stakles darbs izstādē veido sava veida galīgo paziņojumu un daudzpunkti. Mēs rādām daļu no viņa jaunā darba Mountains and Valleys of Uncanny Beauty (Neparasta skaistuma kalni un ielejas), kurā fotogrāfijas negatīvs ir sadalīts atsevišķās daļās, bet vienlaikus izvietots fiziskajā telpā kā virkne slāņu, kas izceļ attēla konceptuālo paplašinājumu, lai pievērstos tā reproducējamībai. Stakle ir eksperimentējis ar viena attēla vairāku kopiju izvietošanu telpā, un mēs izvietosim vienu vinila kopiju uz sienas, bet virs tās – ierāmētu versiju. Šeit vizuālais un konceptuālais ir nozīmīgā konfliktā. Tas, kas šķiet gandrīz plakans vai kondensēts, faktiski apraksta telpisko paplašinājumu, kas, cerams, izstādes beigās liek mums atgriezties pie domām par attēliem ikdienas dzīvē.

Kāda loma fotogrāfijai ir jūsu radošajā darbā?

Fotogrāfija, un jo īpaši mehāniskā reproducējamība, ir manas domāšanas centrā. Domāju, ka to var interpretēt kā apsēstību ar fotogrāfiju, bet tas tā tomēr nav. Savos darbos es bieži esmu strādājis ar citiem materiāliem, kas nav saistīti ar fotogrāfiju, izņemot to, ka tiem ir kopīga interese par atkārtošanu vai reproducēšanu. Man svarīgāk, ka attēliem ir tik centrāla loma tajā, kā pasaule tiek izprasta un uztverta, veidojot un nosakot iespējamo ar smalkiem turpinājumiem un pārtraukumiem. Fotogrāfija bieži reproducē pasauli tādu, kāda tā jau ir, ar to es domāju, ka tā ne tikai attēlo to, kas notiek, bet arī aktīvi piedalās tās turpināšanā, radot sajūtu, ka tā ir realitāte. Šis process prasa izpēti no dažādiem skatpunktiem.

Es domāju, ka daudzi no maniem darbiem – rakstīšana, izstāžu veidošana un mācīšana – ir mēģinājums paplašināt fotogrāfijas iespējas vai to, kā par to var domāt. Tāpēc esmu rakstījis par to, kāpēc fotogrāfijai ir gan nākotnes, gan pagātnes laiks; tāpēc esmu pētījis ideju, ka domāt par fotogrāfiju kā eksperimentu varētu būt noderīgāk nekā domāt par to kā attēlojumu; un tāpēc esmu interesējies par fotogrāfijas materialitāti: tā ir telpa attēlā, ko mēs parasti slēpjam vai apejam.

Kāds būtu jūsu padoms jaunam kuratoram?

Mākslinieki vēlas izstādīt savus darbus, un mākslas darbi ir elastīgi. Jūs varat būt drosmīgs un spekulatīvs. Ja vien jūs ieguldāt darbu, lai kļūtu informēts, un veltāt tam laiku un uzmanību (parādīt, ka jums rūp, ir ļoti svarīgi), ir iespējams veikt lielus, ambiciozus darbus. Jums vienkārši jāseko savai aizrautībai. No tā rodas specializētas zināšanas un izteiksmīgs skatījums, kas balstās uz dziļu izpratni. Sekot savām patiesajām interesēm prasa nedaudz vairāk laika, nekā pievērsties populāriem tematiem, bet tas ir daudz produktīvāk. Mākslinieki un kuratori, kas man patiešām patīk, parasti ir nedaudz apsēsti, un domāju, ka tā man bijusi atslēga uz to, kas, manuprāt, atšķir lielisku projektu no tāda, kas stratēģiski zina, kas darbojas, bet to dara citu motīvu dēļ. Šodien ir diezgan liels spiediens, lai par visu būtu ko teikt, bet tā ir tā pati problēma – pārāk izkliedēties, lai kaut ko mainītu.

Man ir vēl viena lieta, kas nav padoms kuratoriem, bet saistīta ar aizraušanos, neatkarīgi no jomas: atcerieties, ka citi cilvēki nav jūsu galvā. Sekot savām interesēm un apsēstībām nenozīmē, ka visi atrod to pašu materiālu vai ir vienādi viedokļi. Patiesībā mums tagad ir mazāk kopīgu vai dalītu pieredžu, jo ziņu plūsmas, jaunumi un reklāmas ir pielāgotas mums un mēģina mūs ievietot burbuļos. Atcerēties izskaidrot un ievietot lietas kontekstā ir svarīgāk nekā jebkad agrāk. 

Kāds ir jūsu lielākais atklājums mākslā vai fotogrāfijā pēdējā laikā?

Pēdējā laikā esmu lasījis daudz literatūras, tāpēc mani lielākie atklājumi ir grāmatas, ko lasu, īpaši romāni. Solveja Balles grāmatas On The Calculation of Volume un Samantas Harvejas (Harvey) grāmata Orbital: abas ir par atkārtojumiem un cilpām; pirmā par dienu, kas atkārtojas un izraisa reālas sekas; otrā par 14 cilpām, ko veic Starptautiskā kosmosa stacija vienā dienā, mainot mūsu pozīciju un perspektīvu.

Esmu sajūsmā par ideju izvietot fotogrāfijas ārpus telpām, tāpēc cenšos apmeklēt pēc iespējas vairāk festivālu. Ļoti gribētu nokļūt PhotoKathmandu, Chobi Mela, FIFV Valparaiso un GetxoFoto. Pēdējā laikā esmu bijis Images Vevey, Gibellina PhotoRoad, T3 Tokijā, bet šķiet, ka esmu tikai virspusēji pieskāries.

Kādi ir jūsu turpmākie radošie plāni?

Pašlaik man ir trīs plāni. Es organizēju fotogrāfijas konferenci par tēmu Tumsība un fotogrāfija Mančestrā 2026. gada martā (informācija par to drīz būs pieejama). Idejas izstādei Tallinā ir tieši saistītas ar eseju, ko rakstu Guangzhou Image Triennial izstādei šā gada decembrī. Pēc tam vēlos vairāk pievērsties grāmatām un izstādēm.