Paris Photo 2025: starp tirgu, kuratoru ambīcijām un estētisku erotiku

No 12. līdz 16. novembrim Francijas galvaspilsētā norisinājās ikgadējais fotogrāfijas gadatirgus Paris Photo. Pasākumos grandiozajā Grand Palais ēkā piedalījās 179 galerijas un 43 izdevēji no 33 valstīm, tai skaitā aptuveni 60 jauni vai kādu laiku neizstādīti autori. Daudzi šo gadatirgu uzskata par Eiropas un varbūt pat visas pasaules centrālo fotonozares notikumu, kur tiek definētas aktualitātes un fotogrāfiju kā materiālu objektu vērtība.

Šoreiz gadatirgus ir sadalīts piecās nodaļās – galvenā sadaļa (Main), jaunie talanti (Emergance), digitālie projekti (Digital), divas kūrētas izstādes par “ainavu” un “radniecību” (Voices) un fotogrāmatu sadaļa (Books). Organizatori uzsver kūrēto projektu nozīmīgumu, it īpaši Voices, ko veidojušas divas kuratores – Devika Singa un Nadīne Vitlīzbaha. Singa par ainavas tēmu izvēlējusies darbus, kas liecina par infrastruktūras slāņiem, transformācijām, kolektīvām atmiņām, savukārt Vitlīzbaha radniecību traktē kā metaforu, sociālu saikni, nevis vienkārši ģimenisku tuvību. Tomēr atlasīto darbu rokraksts izrādās pārsteidzoši vienveidīgs – dominē starptautisko mākslas skolu konvencionālais “konceptuālisms”, kas modē jau pēdējos padsmit gadus: poētiski, sapņaini, estētizēti, nedaudz abstrakti, viegli melanholiski un pietiekami neitrāli darbi, kas iederētos jebkurā viesistabā. Šādu fotogrāfiju ikdienā atrodam žurnālā Foam un MA diplomdarbos no Šveices līdz Lielbritānijai, un tieši tāpēc Voices un Emergence nodaļas, paradoksālā kārtā, nevis paplašina fotogrāfijas valodu, bet kanonizē jau zināmu un drošu estētisku šablonu, ko tirgus labprāt patērē. Šo noskaņu iemieso arī divi labi zināmi autori sadaļā Voices – japāniete Rinko Kavauči, kura veido vizuāli trauslas, poētiskas ainavas, un norvēģis Torbjorns Rodlans, kurš savieno erotiku ar sirreālu reklāmas estētiku. Abi autori ir lieliski savā rokrakstā, taču viņu klātbūtne rada jautājumu par to, vai Voices patiešām ir kuratoru eksperiments vai drīzāk sekošana tirgus vajadzībām.

Tomēr, skatoties uz fotogrāfiju Main sadaļā, var redzēt, ka starp šo “jauno skolu” un tirgu ir zināma disonanse. Šķita pāsteidzoši galvenajā sadaļā redzēt salīdzinoši daudz laikmetīgas dokumentālās fotogrāfijas. Parasti aktuālu sociālu problēmu pielādētas fotogrāfijas ir grūti komodificēt, tāpēc tas lika domāt, vai mainās tirgus vai arī galerijas mēģina ietekmēt pircēju un skatītāju prioritātes.

Dokumentālās fotogrāfijas klātbūtni šogad iezīmēja arī Luka Delajē (Luc Delahaye) plašā retrospektīva muzejā Jeu de Paume, kas apvieno viņa lielformāta darbus par kariem, politiskām institūcijām un globālām varas struktūrām. Delajē darbos dokumentāls vērojums saplūst ar glezniecisku, monumentālu kompozīciju. Šis institucionālais konteksts (liela izstāde muzejā, ne tikai galerijas stends) parāda, ka dokumentālā fotogrāfija nav tikai grūti pārdodams produkts, bet arī kritiska mākslas prakse. Turklāt dokumentālā fotogrāfija ir daļa no franču identitātes, un tas ne vienmēr ir stāsts tikai par naudu. Paris Photo var just reģionālās mentalitātes – galerijas popularizē savu valstu “fotogrāfijas skolas” un zīmīgi ir vērot tendenci – jo valsts nebrīvāka, jo apolitiskāka un abstraktāka ir fotogrāfija.

Gadatirgū acīs vairs nekrita tādi tirgus milži kā Sindija Šērmane, Volfgangs Tilmanss vai Tomass Rufs, tagad var atrast arī ne mazums fotogrāfiju cenu kategorijā starp diviem un trim tūkstošiem eiro, kas ierasti šāda mēroga pasākumā, kur galeriju stendu īre maksā vairākus desmitus tūkstošu eiro, skaitās maz. Pirmā doma, ka fotogrāfijā krītas cenas, taču jau pēc gadatirgus norises lasu, ka starp dārgāk pārdotajiem ir Berlīnes galerijas Persons Projects par 200 tūkstošiem eiro poļu feminisma mākslinieces Zofijas Kulikas darbs, labi rādītāji ir arī Voices un jaunajiem talantiem, piemēram, Kavauči lielformāta darbi maksājuši ap sešiem septiņiem tūkstošiem eiro. Starp publiskotajiem pārdošanas rādītajiem arī minēta dokumentālistu klasika – Roberts Frenks, Gajs Tilims, Doroteja Lanže, Vokers Evanss. Savukārt ar terminu “vintage” nu jau saistās 50. gadu konceptuālais minimimālisms, nevis tikai pirmskara vai 19. gadsmita fotogrāfija.

Parīzi un tās institucionālo gaumi joprojām raksturo vēl kāda parādība – estētiski glīti, nekritiski sieviešu kailfoto. Tas, iespējams, ir saistīts ar to, ka Francijas sabiedrību mazāk skārusi ASV tipa identitāšu politika, kur dominē “woke”, #MeToo un radikālais feminisms. Prezidenta Emanuela Makrona savulaik izteiktie publiskie paziņojumi par amerikāņu voukismu kā sabiedrību šķeļošu fenomenu arī nav veicinājuši sociālo institūciju strauju “amerikanizāciju”. Līdz ar to ķermenis Francijā joprojām tiek attēlots ar lielāku estētisku brīvību, un tas spilgti atspoguļojas arī fotogrāfijas tirgū. Šajā gaisotnē devos apmeklēt paralēlās programmas izstādi Sekss un politika, kuras ievadtekstu rakstījis pazīstamais slovēņu filozofs Slavojs Žižeks. Cerēju uz kādu provokāciju vai neērtu argumentu iztirzāšanu, taču tā izrādījās pavisam parasta erotiska rakstura izstāde ar skaistiem un konvencionāli mazāk skaistiem ķermeņiem. Starp darbiem ir pa kādam kvīram, tomēr attēlu rindas izvietotas bez acīmredzamas struktūras, iztrūkst darbu aprakstu vai kuratoru komentāru. Protams, ķermenis joprojām var tikt attēlots kā skaistuma un erotikas materiāls, tomēr izstādes publicitāte aicināja domāt, ka ķermenis šeit tiks ierāmēts kā sociāls vai politisks uzstādījums. Rezultātā šo izstādi ar āķīgo nosaukumu nav iespējams uztvert kā kritiku simboliskajām struktūrām un varas mehānismiem, tā drīzāk ir vienkārši vizuāli mīlīgs kaleidoskops. Iedomājos, ko diez pats Žižeks teiktu par šo izstādi, jo man ir lielas aizdomas, ka viņam nav ne mazākās nojausmas par sava teksta likteni, kurš šeit kļuvis vienkārši par lētu mārketinga triku.

Lai kā arī būtu, Paris Photo šogad šķiet mazāk senils nekā agrāk – tajā ir jūtams lielāks jauno autoru īpatsvars un kuratoru programmām vismaz ir ambīcija koriģēt tirgus inerces, virzot uzmanību uz svaigāku fotogrāfijas valodu. Dokumentālā fotogrāfija tiek plaši integrēta drīzāk tādēļ, ka tas ir identitātes, nevis biznesa jautājums. Digitālā sadaļa, kas bija diezgan neliela, gan neizcēlās ar īpaši pārliecinošiem darbiem, tomēr pozitīvi, ka promptogrāfija, mākslīgais intelekts un interaktīvie darbi netiek atstāti perifērijā. Tas viss rada vismaz formālu iekļaušanas sajūtu, kas ir svarīga vidē, kur praksē tirgu joprojām nosaka G7 valstu institūcijas, daži lieli vārdi un kolekcionāru konservatīvie refleksi. Taču tieši šī atvērtība, pat ja piesardzīga, ir laba ziņa fotogrāfijas demokrātijai. Tā vieš pārliecību, ka Paris Photo ir ne tikai komercpāsākums, kas reproducē tradicionālas vērtības, bet arī vieta, kur tās tiek pārskatītas, apstrīdētas un pārrakstītas no jauna.