Mētra Saberova: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Šis foto ir mana viedtālruņa ekrāna neatbloķētā režīma attēls jau gadus desmit, varbūt mazāk, varbūt vairāk, bet tā ir apzināta izvēle līdz ar jau trešo aifonu. Tas nozīmē, ka tad, kad nejauši šo foto ieraudzīju internetā (varbūt kādā The New Yorker rakstā vai arī man tikai patīk tā iztēloties, jo tolaik vēl nebiju žurnāla abonētāja) un sapratu, ka man tik ļoti patīk tā grafiskā vērtība, ka gribu to paturēt acu priekšā ilgāk, vēl pati sevi neapzinājos kā kvīru sievieti. Tajā laikā visdrīzāk, par spīti pašas uztrenētam feminismam, pārdomāju tikai daļu no jautājumiem, kas rodas, izvēloties skaistu, anonīmu un bezsejainu sievietes fragmentāciju kā savas ikdienas estētisko prieku un paredzami arī kā pieraduma avotu. Atceros, ka cauri gadiem vēl vienu reizi meklēju un palasīju mazliet vairāk informācijas arī par pašu fotogrāfu, un skatījos citus viņa darbus, jo citādi nav gluži pieklājīgi, ka no galvas ne tad, ne tagad nevaru pateikt, kas ir fotogrāfs, tikai apmēram varu minēt nacionalitāti, bet to pašu arī ar jautājuma zīmi galā. Cik atceros un tagad pārbaudu, Daido Morijamas portfolio bija arī foto ar kara sāpinātu arhitektūru. Proti, acīs lecošus izvarošanas vai citas mizogīnijas skandālus nav iespējams atrast ar daļēji paviršu izpēti, un fotogrāfa darbu lokā nav pārmērīga sieviešu ekspluatēšana, kas Latvijas aprakstu tulkojumā varbūt vairāk pazīstama kā “sieviete mūza vīrieša acīs un rokās’’, skaties jebkurā muzejā vai galerijā, kur vien gribi. Vai mākslinieku var nošķirt no viņa darbībām – privātām vai politiskām? Daudz ko var, bet tas nenozīmē, ka vajag.
Pēdējos gados man patīk pa retam parādīt šo foto citiem, jo tas atrodas tepat bikšu vai somas kabatā vai rokās, bet iemesls atrādīšanai ir mans iespējami amorālais jociņš, ka redz, var atslēgt sievietes kājas, ieslēdzot telefonu darbības režīmā. Šis pašas izteiktais apgalvojums ir liels smagsvars, kāpēc joprojām turos pie šī attēla – ne tikai tāpēc, ka jauna, patīkama, bet nekaitinoša attēla meklējumiem ir pārlieku daudzas opcijas, un es zinu, ka tam veltītu stundas, kuras man nebūtu tam jāvelta. Toties ik pa brīdim nejauši veltu laiku jautājumiem par manis kā kvīras sievietes un feministes attiecībām (romantiskām – šobrīd tikai teorētisk) ar citām sievietēm jeb kā labāk veidot jaunas, citādas, bet gan jau arī teorētiski aprakstītas saiknes ar potenciālajām romantiskajām partnerēm, nelavierējot pa patriarhijas, heteroseksualitātes un homonormativitātes iemācītu hierarhiju.Vienkāršojot – vai es varu atvērt durvis sievietei un izjust par to prieku, jo apzinos, ka tajā brīdī ieņemu stereotipiski dominējošu pozīciju, ko izjūtu kā flirtu, jo eju pretī daļai sabiedrības un principā visas valdības diskriminējošajai politikai?
Tomēr šādas pārdomas nav tik biežas, jo aktīvisms manā dienas kārtībā ir visu laiku, citreiz kvīru aktīvisms ir 30, citreiz 70, citreiz 100 procentu no darbiņu plāna. Daļa no tāda vispārēja “Tu arī to vari’’ aktīvisma ir “kolēģu’’ (jo nē, mēs visi nepazīstam cits citu, bet vispār tā kā pazīstam gan) kvīru pasākumu apmeklēšana pat tad, kad esi noguris, bet tas vienmēr ir tā vērts. Viens no šādiem pasākumiem bija Latvian Ballroom Scene jau septiņpadsmitā PURR jeb Vogue balle novembra vidū. Man blakus sēdēja pazīstama, jauka, bīstami skaista blonda daiļava kažokā un ar žilbinošu smaidu, bet priekšā pusplaukstas attālumā uz zemes savas ievērojamās spējas atrādīja atbilstoši maz apsegti ķermeņi. Man bija diezgan bieži jāpiedomā, vai un kā slēpt savu acīmredzamo prieku sejā.
Arī šādi karstajā ikdienā atbalsojas Morijamas fotogrāfijas izmantojuma paceltie jautājumi. Diemžēl ar “karsti’’ nav raksturojami tikai labie kvīri, bet arī sliktie. Tajā pašā ballē divu cilvēku attālumā sēdēja man un citiem labi zināma lesbiete, par kuru nesen uzzināju, ka viņa mierīgi klausījās un piekrita, kā VDD peļ kreisos aktīvistus, kas iestājas gan par kvīriem, gan par Palestīnu. Morijamas foto ļauj mazliet arī aizmirsties no šādas “karstās’’ dzīves patiesiem draudiem, bet vienmēr ir jāatceras, kas tiek upurēts un vai to vispār vajag.
