Runā jaunais fotogrāfs: Niklāvs Kadiķis

Jaunais fotogrāfs Niklāvs Kadiķis (2000) nāk no Limbažiem. 2023. gadā ieguvis bakalaura grādu datorzinātnēs, bet šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijas starpdisciplinārajā maģistra programmā POST un strādā par programmētāju. 2025. gadā absolvējis ISSP Skolu, piedalījies arī absolventu grupas izstādē Pārnese, kur attēlu slaidrādē prezentēja projektu Mēs kādreiz bijām šeit. Savukārt 2025. gada novembrī Kultūras centrā Imanta bija apskatāma izstāde, kurā Niklāvs kopā ar citiem jaunajiem māksliniekiem – Rūtu Jēkabsoni un Kristiānu Šukstu – reflektēja par dažādiem nākotnes izaicinājumiem.

2026. gadā gaidāma Niklāva izstāde ISSP Galerijā – viņš kļuvis par pirmo galerijas Open Call uzvarētāju, kas dod iespēju tur sarīkot personālizstādi. Kā vēsta mediji, projektā veidots dialogs ar Niklāva vecmāmiņas brāli Ilgutu, kurš ir sastopams vienīgi viņa 16 mm kinofilmu un fotogrāfiju arhīvā. Darbs atklās, kā ģimenes stāstos tiek  pārveidota vai apklusināta cilvēku dzīve un to, kā ar arhīva palīdzību tā atgūst sarežgītību un pretrunīgumu.

Kas ir fotogrāfija tavā dzīvē? Kuri svarīgākie impulsi likuši tai pievērsties?

Fotogrāfija manā dzīvē ir bijusi vienmēr, lai gan neviens no maniem radiniekiem sevi nekad nav saucis par “fotogrāfu” vai izvirzījis to par savas dzīves prioritāti. Jau kopš vismaz sešu gadu vecuma kamera kaut kādā veidā ir bijusi manās rokās. Sākumā tā bija drīzāk videokamera, ko svētkos aizņēmos no radiniekiem, vēlāk fotokamera. Pēc gadiem sapratu, ka manu radinieku ikdienas fotografēšana ir radījusi apjomīgu arhīvu, kas tagadman kļuvis par svarīgu pētniecības lauku un avotu projektu veidošanā. 2017. gadā ģimene iegādājās bezspoguļkameru, kas man ļāva mērķtiecīgi apgūt fotogrāfijas tehniskās prasmes. 2022. gadā iestājos jaunatnes organizācijā Protests, vēlāk arī Progresīvajos. Es sāku dokumentēt pasākumus, piketus, gājienus un citus politiskos notikumus, kas sāka manī nostiprināt vēlmi veidot savu praksi politisku tēmu virzienā. Šo divu gadu laikā man pietrūka iespējas runāt ar citiem fotogrāfiem. Caur ISSP Skolu un nodarbībām pie Andreja Granta es sāku iesaistīties fotogrāfijas kopienā. Vienatnē man bija grūti strādāt. Dialogs un dalīšanās ar citiem man ir nozīmīga.

Kā tavu fotogrāfisko valodu mainīja ISSP Skolas absolvēšana?

ISSP Skola man bija vide, kurā varēju apzināti strādāt ar virzienu, kas jau bija svarīgs, un to nostiprināt. Kaut gan bija svarīgi iegūt plašāku ieskatu fotogrāfijas procesos un vēsturē, ne mazāk būtiski bija iespēja satikt cilvēkus, kuri Latvijā strādā ar fotogrāfiju ļoti atšķirīgos veidos. Daudzi no viņiem paši ir izgājuši man līdzīgu ceļu, kas ietvēris ISSP Skolu. Manā gadījumā ISSP Skola arī pavēra durvis uz mākslas vidi Latvijā. Dažādu apstākļu dēļ es neiestājos nevienā no mākslas vidusskolām vai tehnikumiem, kur fotogrāfija ir daļa no vidējās izglītības. Pēc skolas absolvēšanas mans darbs ar vizuālo kultūru (ne tikai fotogrāfiju) organiski turpinās akadēmiskā vidē, studējot Latvijas Mākslas akadēmijas POST programmā.

Par ko tev ir svarīgi runāt mākslā?

Viens no maniem ilgtermiņa projektiem ir saistīts ar kvīru reprezentāciju, tās paplašināšanu Latvijas fotogrāfijas un laikmetīgās mākslas kontekstā. Šis mērķis radās, jo nespēju sevi un sev līdzīgus ieraudzīt esošajā vizuālajā ainavā. Es mēģinu šo trūkumu izmantot kā izejas punktu, veidojot darbus, kas nerunā tieši par mani, bet par maniem laikabiedriem, kuri meklē līdzīgu reprezentāciju.  Mani interesē domāt par projektiem, kas veidojas no ilgstošas klātbūtnes un attiecībām kopienā ārpus īslaicīgas, noslēgtas fotosērijas ietvara. Reprezentācijas trūkumu nevar aizpildīt ar vienu attēlu kopumu, kas īsā laikā mēģina “parādīt” veselu kopienu, neiedziļinoties tās pieredzē un sarežģījumos. Strādājot pie darba Mēs kādreiz bijām šeit, kļuva skaidrs, ka ar statisku attēlu sēriju šajā gadījumā man nepietiek, lai veidotu telpisku un daudzslāņainu pieredzi. Tāpēc darbs ieguva slaidrādes un video formu. Šo darbu uztveru kā ilgstošu procesu, kas vēl nav noslēdzies.

Kādi, tavuprāt, ir labas fotogrāfijas kritēriji? 

Runājot par pašu attēlu, mani saista daudzslāņainība. Varbūt attēlā ir kaut kas nedaudz iešķiebts, greizs vai līdz galam neizskaidrojams. Šāda kvalitāte var būt apzināti veidota, bet tā var arī rasties nejauši. Mani interesē skatpunkti, kas atšķiras no ikdienas pieredzes, kas liek apstāties un pārvērtēt ierastos vērošanas veidus. Tomēr man fotogrāfija nekad neeksistē tikai pati par sevi. Tās nozīme ir kontekstā: kur šis attēls novietots, kas to ir uzņēmis, kādās attiecībās tas nonāk ar citiem objektiem telpā. Dažkārt fotogrāfijas vērtība neizriet no paša attēla, bet no tā, kā tas “runā” kopā ar citiem darbiem, telpu un skatītāju. 

Kas tevi iedvesmo? Vai ir kādi autori, kurus uzskati par autoritātēm?

Es ļoti piesardzīgi attiecos pret jēdzienu “autoritāte”. Vismaz manā gadījumā tie nav cilvēki, kurus es uztvertu kā nekļūdīgus vai galīgus atskaites punktus. Mani uzrunā prakses, attieksmes vai konsekvence darbībā. Autoritātes man saistās ar autora atteikšanos no savām domām, vēlmēm un sajūtām. Atsvešināšanos no paša pieredzes. Sākumā šāds ceļš var būt grūts.

Viena no manām vistiešākajām iedvesmotājām noteikti ir Nena Goldina (Nan Goldin) – ne tikai viņas fotogrāfiju dēļ. Mani ļoti iespaido tas, kā viņa turpina aktīvi iesaistīties politiskos un sociālos procesos arī septiņdesmit gadu vecumā. Tā nav tikai savas platformas izmantošana, lai izplatītu informāciju par aktuālām tēmām. Viņa atrodas notikumu krustpunktā un iestājas par jautājumiem, kas viņu ievainojuši dzīves laikā. Viņu apcietināja, protestējot pret Gazā notiekošo genocīdu. Cik daudz Latvijas mākslinieku būtu tam gatavi? Viņa pārdod savu darbu kopijas, lai vāktu līdzekļus organizācijām, mērķtiecīgi izmantojot savu ietekmi. Esmu iegādājies vienu viņas fotogrāfijas izdruku, ko kādreiz gribu ierāmēt. Šī spēja neatraut mākslu no dzīves, neierobežot praksi tikai ar darbu radīšanu man šķiet būtiskāka par jebkuru formālu ietekmi vai stilistisku atsauci. 

Kā tu raksturotu savas paaudzes fotogrāfus un kā redzi savu vietu viņu vidū?

Man šķiet, ka manas paaudzes fotogrāfus visprecīzāk raksturo daudzveidība.  Latvijā nepastāv viens vienots ceļš, kā “kļūt par fotogrāfu”. Katrs brien savu taciņu. Daļa jau ir atraduši savu virzienu un veiksmīgi strādā konkrētās nišās. Citi vēl joprojām ir meklējumos, un arī tas ir pilnīgi normāli. Manā tuvumā nav tādu fotogrāfu, kuri varētu dzīvot tikai no darba ar kameru. Lielākoties cilvēks ir “fotogrāfs un vēl kaut kas”. Šī otrā puse katram ir citāda. Tieši tā laika gaitā veido katra fotogrāfijas rokrakstu. Patlaban es sevi sauktu par fotogrāfu un aktīvistu, neoficiālu arhīvistu, kā arī programmētāju. Šīs lomas nav savstarpēji nodalītas. Tās cita citu pastāvīgi ietekmē, apvienojoties manā praksē.

Kādi ir tavi tālākie radošie plāni? Tu uzvarēji pirmajā ISSP Galerijas Open call – vai vari pastāstīt par projektu, ko veidosi?

Šobrīd mans tuvākais mērķis ir pabeigt maģistra studijas un turpināt piedalīties izstādēs gan individuāli, gan dažādu kolektīvu sastāvā. Man ir svarīgi arī turpināt sadarbību ar saviem ISSP Skolas kursabiedriem apvienībā Kurss. Ar šo kolektīvu vienlaikus top vairāki projekti, par kuriem plašāk varēs uzzināt jau šī gada laikā. Individuālajā praksē strādāju ar sava radinieka foto un kinofilmu arhīvu, to šķirojot, mazgājot un skenējot. Caur šo materiālu es meklēju veidus, kā savienot attēlu ar skaņu, dažādām digitālām struktūrām un kā fotogrāfiju iznest ārpus tradicionālā ierāmētā attēla formāta.

ISSP Galerijas Open Call man šķiet ļoti nozīmīga platforma. Esmu patiesi priecīgs par iespēju veidot izstādi galerijā. Kopā ar Ivetu Gabaliņu vēl esam izstādes veidošanas procesā. Darbi pievērsīsies jautājumam par to, kā arhīvam var dot iespēju “runāt pašam”, kad arhīva veidotājam vairs nav iespējas runāt par sevi. Tieši šajā kontekstā parādīsies arī daļa no maniem pašreizējiem eksperimentiem.

Kādu tu iztēlojies fotogrāfijas valodu pēc 50, 100 gadiem?

Varbūt būs vienkārši jāpriecājas, ja uz Zemes būs dzīvība pēc 100 gadiem. Vai sabiedrība nebūs pilnībā nonīkusi kādā neatgriezeniskā katastrofā? Vai mēs dzīvosim nedaudz apzinīgākā pasaulē? Jebkurā gadījumā kameras zem ūdens diez vai darbosies pārāk labi.  Iespējams, nākotnē par šo laiku būs sava nostalģija. Visticamāk, fotogrāfijas valodas pamatelementi paliks līdzīgi. Varbūt tas izklausās drūmi, bet arī dzīve katastrofu ēnā turpinās virzīt fotogrāfiju kā valodu, kas meklē veidus, kā pielāgoties laikam.