Jeļena Glazova: Fotogrāfija, kas iedvesmo
Atceros šo Antuāna Dagatas (Antoine D’Agata) fotogrāfiju no Aļņa Stakles meistarklases 2008. vai 2009. gada ISSP fotogrāfijas vasaras skolas, kaut gan pirms tam man arī ļoti patika Dagatas darbi, uzskatīju viņu par tuvu autoru un meklēju internetā bildes. Stakle toreiz teica, ka “tādai ir jābūt fotogrāfijai, jums jāfotografē sava dzīve – kā jūs lietojat narkotikas vai nodarbojaties ar mīlestību”. Tādai ir jābūt fotogrāfijai – es tam piekritu, un tādai ir jābūt mākslai.
Dagata mēģina pieskarties dziļākiem, tumšākiem eksistences slāņiem caur savas esamības prizmu, un viņam ļoti labi sanāk. To es pati mēģinu darīt savā dzejā, un Dagata man liekas labs piemērs un iedvesmotājs. Dagatu neinteresē precizitāte, viņš grimst mīkstā fokusā vai garā ekspozīcijā, graudainībā, padarot attēlus jutekliskus un viscerālus, fiziski uztveramus – tie ir pavadoņi tumsas valstībā. Viņš izvairās no precīziem attēliem, kas dokumentē “realitāti objektīvi”, katrā bildē ir emocionālā spriedze.
Estētikas ziņā Dagata tuvojas franču režisora Filipa Granrijo (Philippe Grandrieux) filmām un video darbiem. Granrijo izstrādāja kino valodu, kas pietuvina filmas uztveri fiziskajai uztveres sajūtai – viņš, tāpat kā Dagata, mīl neasas figūras, izplūdušus tēlus, kā arī erotisko, kas robežojas ar pornogrāfisko. Granrijo arī pēta cilvēku eksistences tumšākus slāņus, piemēram filmā La vie nouvelle (Jaunā dzīve, 2002) viņš pievērsās prostitūcijai un cilvēku tirdzniecībai; dažās ainās cilvēku tēli saplūst līdzīgi kā Dagatas fotogrāfijās.
Savās intervijās Dagata apgalvo, ka viņu neinteresē fotogrāfijas tehniskā puse, par kameru viņš varētu izvēlēties jebkādu aparātu, galvenais ir noķert sajūtu, ka jūs atrodaties šeit un tagad, tas notiek ar jums. Tā ir arī laba noteikta veida laikmetīgās dzejas definīcija – aprakstītajam jābūt mirklim no tagadnes, ar laika pazīmēm.
Izvēlētajā bildē Tijuana, Mexico 2000 cilvēks ar izplūdušo galvu šauj sev vēnā kādu narkotisko vielu, iespējams, heroīnu. Cilvēks atgādina monstru no Silent hill šausmenes, tik veiksmīgi viņš ir pārveidots ar garās ekspozīcijas un kustības palīdzību. Cik izināms, Dagatam bija spēcīga atkarība no narkotikām un viņš to neslēpj, savā daiļradē fiksējot atkarības izpausmes. Fotogrāfija kā atkarības demonstrācija – tā ir arī laba ideālās fotogrāfijas definīcija. Savos dzejoļos es cenšos pietuvināties savu baiļu, emocionālās atkarības analīzei, jo, manuprāt, dzejolim ir jārunā par autora dzīvi ļoti atklāti, nekāda liekulība nenostrādās, ja pats autors netic tam, ko saka, neviens tam nenoticēs. Manuprāt, labs autors dzejā darbojas tāpat kā Dagata fotogrāfijā – fiksē aso emocionālo spriedzi ar savu dalību, nebaidoties parādīt sevi šajā situācijā. Protams, tikai ar emocijām nepietiek, laikmetīgajai dzejai vajag arī intelektuālo spriedzi. Es gribētu citēt Edvīnu Raupu: “Dzeja ir uz 100 % emocionālā un uz 100 % intelektuālā piepūle.”
Dažreiz, gatavojoties uzrakstīt dzejoli, es cenšos sataustīt savas bailes, saprast, kas tieši tagad mani uztrauc, par ko es nevaru pārtraukt domāt, kādā veidā emocionālā atkarība mani padara dzīvu – savu baiļu apzināšanās ir labs sākums darbam pie dzejoļa; manuprāt, tas ir labs ceļš līdz atklātībai un patiesībai mākslas darba veidošanā (bet noteikti, nav vienīgais) un Antuāna Dagatas fotogrāfijas ir labs iedvesmas avots.
