Kurš grib simt tūkstošus eiro par skaistāko katastrofu?

Cīrihes Luma Westbau izstažu zālē patlaban skatāma Prix Pictet balvas izstāde Vētra (Storm). Prix Pictet ir 2008. gadā dibināta starptautiska fotogrāfijas balva, kas pievēršas ilgtspējas un globālo krīžu tematiem. To organizē Pictet Group – Šveicē bāzēta privātbanku un aktīvu pārvaldīšanas grupa, kas dibināta 1805. gadā un galvenokārt apkalpo turīgus klientus un korporatīvos investorus. Balva tika izveidota ar mērķi sasaistīt mākslu un ilgtspējas tematiku, vienlaikus veidojot sociāli atbildīgu uzņēmuma publisko tēlu. Prix Pictet apzināti uzsver koncepcijas un mākslinieciskas pieejas nozīmi, tāpēc izstāde drīzāk ir interpretācija par klimatu un sociālām pārmaiņām, nevis tiešas dokumentācijas kā, piemēram, World Press Photo gadījumā. Citiem vārdiem, šajā konkursā fotogrāfi var manipulēt ar saturu un tehniku par labu savam argumentam/redzējumam, kas savukārt ir neiedomājami fotožurnālistikas kontekstā.

Izstādē piedalās 12 fotogrāfu,un kopumā darbi aptver ļoti plašu tēmu loku: no kodolieroču mantojuma un Amazones ekosistēmām līdz Venēcijas plūdiem, viesuļvētrām ASV dienvidos un kara pieredzei Gazā un Ukrainā. Daļa autoru strādā dokumentāli (piemēram, palestīnietis Belals Kaleds vai zviedriete Hanna Modiga), kamēr citi izmanto eksperimentālas vai konceptuālas pieejas (piemēram, peruietis Roberto Uarcija vai vācietis Toms Fehts), tādā veidā parādot, ka vētra šeit ir ne tikai dabas parādība, bet arī laikmeta metafora. Ir arī viens darbs par Ukrainu – franču fotogrāfes Letisijas Vansonas (Laetitia Vançon) sērija Veltījums Odesai (Tribute to Odesa).  Viņas darbos ir redzama nevis fronte, bet gan ikdienas dzīve – peldēšana, došanās uz skolu vai baznīcu, brīvprātīgais darbs –, kas kara kontekstā iegūst teju vai varonīgu nozīmi, rādot cilvēku pielāgošanos dzīvei pastāvīgu draudu ēnā.

Ejot cauri izstādei, gan nevaru beigt domāt par to, cik viss šeit izskatās mīlīgi un pievilcīgi. Attēli signalizē par briesmām, taču pie tiem var medidēt kā pie jauka ugunskura, apmēram kā Reiņa Hofmaņa varoņi sērijā Uguns, kurus nohipnotizējušas dažādas uguns nelaimes. Izstāde Vētra pērn debitēja Londonā, un The Guardian recenzijā Šons Oheigens norāda, ka darbi bieži ir vizuāli iespaidīgi un pat teatrāli, taču šī estētiskā kvalitāte var radīt distanci no attēlotajām krīzēm. Proti, pastāv risks, ka katastrofas kļūst “skaistas”, bet mazāk politiski kritiskas vai mobilizējošas, pārvēršoties vairāk par estētisku pieredzi nekā par tiešu aicinājumu rīkoties. Par šo rakstīja arī Sūzana Zontāga savā darbā Regarding the Pain of Others, sakot, ka atkārtota ciešanu attēlu vērošana var nevis mobilizēt, bet gan radīt pieradumu vai pat estētisku baudījumu. Šo paradoksu var ieraudzīt Prix Pictet izstādē – darbi runā par reālām, bieži vardarbīgām krīzēm, bet to estētiskā izsmalcinātība un institucionālais rāmis, skatīts no globālām katastrofām neitrālās, pārtikušās Šveices, rada situāciju, kurā skatītājs drīzāk apcerīgi vēro, nevis domā, kā uzlabot pasauli. Tāpēc ir grūti pateikt, vai šī izstāde rosina empātiju vai drīzāk skatītāju padara par samierniecisku novērotāju, bet krīzes – par drošiem, estētiskiem objektiem.

Jau vairāk nekā desmit gadu šajā konkursā darbojos kā nominētājs. Tas nozīmē, ka reizi gadā vai divos (konkurss notiek neregulāri) varu nominēt piecu fotogrāfu sērijas, kas atbilst izsludinātajai tēmai. Šī loma teorētiski ļauj pievērst uzmanību mūsu reģiona fotogrāfijai, taču praksē tas izrādās sarežģīti, jo Latvijas autori klimata tematiem pievēršas reti un vienīgais, kura darbu tematika un kvalitāte regulāri atbilst konkursa prasībām, ir Reinis Hofmanis. Esmu nominējis arī autorus no kaimiņvalstīm un Polijas, senāk – arī no Krievijas, tomēr neviens no manis nominētajiem nekad nav sasniedzis finālu, proti, piedalījies izstādē. Jāteic, ka reizēm nominēšana šķiet bezjēdzīga, jo Latvijas un Baltijas mazās nelaimes neiztur varas centru ideoloģiskos filtrus. Taču to jau var teikt par jebko, jo Latvija ir kā mākslinieks pusmūža krīzē – ne vairs jaunais mākslinieks, kuram ir plašas institucionāla un finansiālā atbalstu iespējas, ne vēl klasiķis, lai viņa darbus atrastu muzeju un privātajās kolekcijās.

Otrs iemesls būt par nominētāju ir būt daļai no kopienas. Nominētāju ir ap simt – kuratori, redaktori, institūciju vadītāji no visas pasaules. Arlas festivāla laikā Prix Pictet organizē banketu nominantiem. Tā ir iespēja dzert dārgu šampanieti un ēst izsmalcinātas kanapē ar vadošajiem nozares locekļiem, no kuriem daļa ir Orākula – pusslepenas fotogrāfijas insitūciju apvienības – dalībnieki, kas katru gadu sanāk kopā kādā no valstīm un nosaka globālo institucionālo dienaskārtību. Pirms apmēram desmit gadiem Orākula tikšanās notika arī Lietuvā kāda necila fotosemināra aizēnā. Atceros, ka pavisam nejaušu apstākļu sakritības rezultātā biju šajā seminārā un brīnījos, ka satieku kuratorus no tālām valstīm, kuri visai skopi izteicās par paralēlā notikuma detaļām. Orākuls ir kaut kas līdzīgs masoniem fotogrāfijā, lielākoties iekļaujot lielo muzeju pārstāvjus, un tieši ierobežota publiska informācija par šo apvienību rada pamatu dažādām sazvērestības teorijām. Šādos brīžos kļūst skaidrs, cik ļoti fotogrāfijas (un mākslas) sistēma balstās ne tikai uz darbiem, bet arī uz attiecībām, piekļuvi un kapitālu. Tad lūk, bankets Arlā ir iespēja būt foto masonam uz vienu vakaru, jo ikdienā es esmu Pelnrušķīte perifērijā.

Prix Pictet uzvarētājs saņem 100 tūkstošus Šveices franku (ap 108 000 EUR), kas ir viena no lielākajām naudas balvām mākslās, tātad balva patiesi var atrisināt kaut kādas paša fotogrāfa sociālās katastrofas. Šoreiz uzvarētājs ir septiņdesmitgadīgais Ņujorkā dzīvojošais čīliešu mākslinieks un arhitekts Alfredo Hārs (Alfredo Jaar) ar sēriju The End, kas pievēršas Lielā Sālsezera ekoloģiskajai katastrofai pārmērīgas ūdens izmantošanas dēļ. Hārs fotografē ainavas, kur redzams gan dabas skaistums (krāsainas debesis, plašumi), gan krīzes pazīmes (izžuvuši krasti, piesārņojums, toksiski putekļi). Viņš pats uzsver, ka vēlas vienlaikus parādīt gan ezera pievilcību, gan tā traģisko likteni, radot darbus, kas ir klusi un neuzkrītoši, tāds kā “vizuāls čuksts” par planētas bojāeju. Darbi tiešām ir daiļi un kvalitatīvi, varu tos iedomāties pie sienas kādas situētas korporācijas interjerā.

Tieši šī savdabīgā saspēle starp dažādām pretrunām raksturo Prix Pictet – baisas katastrofas, bet skaisti parādītas, krīzes perifērijās, bet organizētas un patērētas pārtikušajos centros, nozares elite, kas tiek aicināta dzert dārgu šampanieti, un fotogrāfi, kuri nereti maksā ievērojamas summas portfolio skatēs, lai vispār piekļūtu šai apritei. Prix Pictet ir par nevienlīdzību un pretrunām, plašākā kontekstā par Rietumu pasaules duālo dabu, liekulību. Mūs uztrauc katastrofas, bet  esam gatavi tās aplūkot drošā attālumā kā izskaistinātas abstrakcijas. Mēs gribam just līdzi, bet ne tik ļoti, lai riskētu ar savu komfortu vai izaicinātu sistēmas, kas šīs krīzes rada un uztur. Šī izstāde ir arī identitātes instrumemts, kas skatītājam apliecina, ka viņš atrodas drošā attālumā un siltumā. Darbi drīzāk raisa estētisku, nevis emocionālu pārdzīvojumu, savukārt empātija pārvēršas par komforta formu.

Pēc izstādes domāju, vai šai izstādei ir kāda jēga, izņemot korporatīvā tēla spodrināšanu un pārtikuša rietumnieka identitātes komfortēšanu? Pirms pāris gadiem tīrīju savu grāmatu skapi un vairākas iepriekšējo gadu Prix Pictet izstāžu katalogus, kas izskatās pēc lielām bilžu grāmatām, aiznesu uz Labajām rokām. Simboliski tas sasaucas ar izstādi, kas ir kā īslaicīgs patēriņa objekts, ko palieto ar ilūziju par piedzīvotu empātiju un atliktu atbildību, pēc tam izmet un atbrīvo vietu jaunai porcijai. Tāda pati ilūzija, ka šampanieša dzeršana ar Orākulu mani pārvērš par princesi. Taču nevar noliegt, ka vēsa šampanieša glāze var atrisināt jebkuru krīzi, vai tā būtu Arla, Šveice vai Venēcija.