Ko nozīmē redzēt. 10 minūtes ar Prijagītu Diju
Prijagīta Dija (1992) ir starpdisciplināra māksliniece, kas strādā ar temporāliem medijiem un instalācijām. Dzīvo un strādā Nīderlandē. Piedalījusies Aiči un Munka triennālēs, 4. Bangkokas mākslas biennālē, Manifesta 15 Barselonā, 60. Venēcijas biennālē un daudzās citās izstādēs. Viņas daiļradē savijas Dienvidaustrumāzijas darba vēstures tēmas, spekulācijas par tropu reģioniem un senču atmiņas saskare ar mašīnu loģiku. Arhīvu un lauka pētījumos viņa pēta nelinearitāti un prakses, kas pretojas dominējošiem naratīviem.
Izstādē viss, kas tev jāredz, jau atrodas tavā priekšā, kas patlaban skatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles ietvaros, Prijagīta Dija apšauba fotogrāfiju kā mediju – atmiņu krātuvi. Strādājot ar arhīviem un lauka pētījumos, viņa pa dažādiem ceļiem pietuvojas pagātnei. Viņa mēģina ieraudzīt un saklausīt tās neredzamās un nedzirdamās saiknes, atklāt tos elektromagnētiskos tīklus, kas nemitīgi virmo mums apkārt, pa kuriem plūst atmiņas un kuros visi ir savienoti. Vienlaikus māksliniece pievienojas vēsturiskajai diskusijai par foto medija mistiski rēgaino dabu, kas realitāti pārvērš nospiedumā, uz fotoplates, papīra vai digitālos failos glabā tipāžu, vietu un notikumu vizuālās liecības. Izstāde apskatāma Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 7. jūnijam.
Kādas ir izstādes viss, kas tev jāredz, jau atrodas tavā priekšā galvenā ideja un kā tā iekļaujas jūsu vizuālajā valodā?
Izstādes nosaukums viss, kas tev jāredz, jau ir tavā priekšā ir provokācija. Tas liecina, ka redzēšana jeb redze nekad nav neitrāla, bet vienmēr ir nosacīta. Tā vietā, lai vērstu uzmanību uz to, kas redzams, darbs pievēršas visām tām arhitektūrām, kas vispār padara redzēšanu iespējamu, atklājot, kā uztveri veido piekļuve un vara.
Manā vizuālajā valodā tas izpaužas kā spēļu vides. Izmantojot lauka pētījumus un arhīvus, animācija pretojas stabiliem vai autoritatīviem attēliem, īpaši tiem, kas atrodas koloniālo arhīvu krājumos. Tā rada lauku ar nestabilu redzamību, kur attēli nekad nekļūst pilnībā nolasāmi. Darbs padara attēlu gan par piedāvājumu, gan noraidījumu.
Kas jūs piesaista fotogrāfijā kā izteiksmes līdzeklī salīdzinājumā ar citiem medijiem, ar kuriem jūs strādājat?
Es parasti strādāju ar attēliem, arī ar kustīgiem attēliem, arhīvu pētījumiem un nevizuālām izpausmes formām. Attēli mazāk attiecas uz dokumentāciju, bet vairāk uz vēstures un varas attiecību iztaujāšanu. Mani piesaista tieši šī spriedze starp medija vēsturisko lomu attēlu ieguvē un klasificēšanā un tā potenciālu izteikties citādi. Es attēlu uztveru nevis kā nemainīgu ierakstu, bet gan kā tādu tekstu, kuru var pārrakstīt.
Kā jūs līdzsvarojat personīgus naratīvus ar plašākiem politiskiem vai sociāliem komentāriem?
Es neuzskatu personīgo un politisko par atsevišķām sfērām, bet redzu tās kā savstarpēji saistītas. Darbs bieži vien sākas no konkrētas pozīcijas – vai tā būtu reāli piedzīvota vai vienkārši sajūta –, kas tiek izteikta ar spekulatīvu leksiku. Šī pārmaiņa ļauj darbam iziet ārpus individuālo naratīvu robežām un pavērties kolektīvākai interpretācijai. Šeit ir svarīga stāstniecība, jo tā rada starpposma telpu, kas pretojas noslēgumam un vienlaikus ietver vairākas laika dimensijas.
Kas, jūsuprāt, ir lielākais izaicinājums darbā ar fotogrāfiju?
Mūs apņem milzīga attēlu pārpilnība, un to aprites ātrums arvien palielinās, jo mākslīgais intelekts ļauj radīt attēlus, kuriem bieži trūkst konteksta un kurus izveido bez attiecīgo personu piekrišanas. Man ir izaicinājums radīt attēlus, kas uzreiz nav saprotami un neļauj sevi pasīvi patērēt – attēlus, kas palēnina uztveri un sarežģī pašu skatīšanās procesu.
Kādi ir jūsu galvenie iedvesmas un radošās enerģijas avoti?
Liela daļa manas enerģijas rodas no pētījumiem, jo īpaši par darba vēsturi un koloniālajām infrastruktūrām Dienvidaustrumāzijā. Man patīk arī skaņas, īpaši tādas formas kā sēru dziesmas, piemēram, oppari, kas ir sena improvizēta apbedīšanas tradīcija, ko plantācijās ieviesa līgumstrādnieki no Tamilnādas un Dienvidindijas daļām. Plašākā nozīmē mani interesē, kā zināšanas tiek pārnestas un nodotas no cilvēka uz cilvēku un no zemes uz zemi. Šis nepārtrauktais pētījums turpina radīt jaunus virzienus manā darbā.
Pastāsti, lūdzu, par saviem radošajiem plāniem?
Pašlaik strādāju pie maģistra darba, ko plānoju šovasar pabeigt. Esmu pievērsusies skaņai un klausīšanās procesam no nekropolitikas perspektīvas, apsverot, kā nāvi var dzirdēt un sajust caur skaņas un vibrāciju reģistriem. Šis pētījums ir izvērsies jaunā instalācijā, kurā ar skaņu veidoju vidi, kur tieši ar klausīšanos var uztvert to, kas bieži paliek neredzams.
