Dzividzinska Liverpūlē. Intervija ar Līgu Golbergu
Līga Goldberga ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma eksperte un pētniece, pazīstama ar savu darbību tieši fotogrāfijas pētniecībā. 2024. gadā klajā nāca Goldbergas sastādītais izdevums Atmiņu topogrāfijas, kas veltīts LNB fotopastkaršu kolekcijai. Latvijas mākslas akadēmijā viņa pasniedz kursus akadēmiskajā rakstīšanā bakalauru programmā un kursu Ideju struktūra vides mākslas studentiem, kā arī dalās ar savām zināšanām ISSP skolā, stāstot par attēla un teksta attiecībām.
Kopš 2021. gada Goldberga strādā ar fotogrāfes Zentas Dzividzinskas (1944–2011) arhīvu. Patlaban disertācijas ietvaros viņa veido grāmatu Arhīva biogrāfija, kurā attēlu un tekstu autoru loks dalīsies savā pieredzē un darbā ar Dzividzinksas arhīva pētniecību. Izdevums top VPP CERS ietvaros.[1] Savukārt vēl līdz 7. jūnijam Liverpūlē, galerijā Open Eye apskatāma izstāde Self-Defined. New Stories From Archives, ko kūrējuši Viktorija Bavikina un Makss Gorbatskis. Sadarbībā ar LNB un Līgu Golbergu viena no tās daļām veltīta tieši Zentas Dzividzinskas arhīvam, izstādot fotogrāfijas no sērijas Māja pie upes.
Kā izveidojās tava sadarbība ar Maksu Gorbatski un Viktoriju Bavikinu?
2025. gada rudenī LNB viesojās Open Eye galerijas komanda (kuratori Maks Gorbatskis un Viktorija Bavikina (Ukraina), direktore Sāra Fišere) kopā ar Salfordas Universitātes Mākslas kolekcijas kuratori Lindsiju Tailo.
Viņi brauca uz Latviju un citām valstīm pētniecības vizītē skatīt paralēles arhīvu pētniecībā Ukrainā, Polijā, Baltijas valstīs. Vizītes laikā viņus ieinteresēja Zentas Dzividzinskas arhīvs un sērija Māja upes krastā. Saruna bija rosinoša un ļāva palūkoties uz Dzividzinskas arhīvu dekolonizācijas kontekstā, izceļot mākslinieciskās pašnoteikšanās jautājumus padomju okupācijas skartajās teritorijās. Gada sākumā viņi sazinājās ar mums par to, ka vēlas izstādīt Dzividzinskas fotogrāfijas grupas izstādē.
Ko par Zentu Dzividzinsku var uzzināt izstādē Liverpūlē?
Dzividzinskas arhīvam jau pēdējos piecus gadus ir starptautiska aprite, pateicoties mākslinieces Sofijas Tunas darbam. Viņas mākslinieciskajā izpētē tika izcelta noteikta arhīva daļa – vidējā formāta fotonegatīvi kā pirmais atlases princips. Satura ziņā Tuna reproducēja plašu tēmu klāstu, piemēram, pantomīmas sēriju, pašportretus, aktus, Dzividzinskas ģimenes mājas Iecavā.
Liverpūles izstādē var iepazīties ar mazāk zināmiem sērijas Māja upes krastā attēliem un Dzividzinskas pašas sastādītās grāmatas maketa kopiju. Grāmatas saturs ir līdzīgs izstādes katalogam Es neko neatceros (2007), tomēr līdz šim šī sērijas Māja upes krastā versija nav izstādīta vai izdota.
Ar interesi vēroju kuratoru atlases procesu. Latvijā šī sērija asociējas jau ar noteiktiem attēliem, piemēram, kāpostu skābēšanu, cūku bērēm, autores pašportretiem, vecāku un māsas meitas portretiem.
Maksa un Viktorijas atlase ir intuitīva, parādot sērijas nomales. Viņi izvēlējas attēlus no Digitālās bibliotēkas arhīva, un tas ir pavisam citādi nekā skatīt fizisko arhīvu ar Dzividzinskas piezīmēm un gatavo fotokopiju atlasēm. Digitalizētajā arhīvā ir skenētas visas fotofilmu loksnes, neizceļot vienus kadrus pār citiem. Līdz ar to Makss un Viktorija varēja paļauties uz saviem vizuālās valodas un zināšanu kodiem.
Pārējie izstādes projekti pavisam tieši atbilst laikmetīgās mākslas “arhīva impulsam”, turpretī Dzividzinskas arhīva izlasei ir mazliet cits idejas smaguma centrs. Uz Māju upes krastā var skatīties kā “autobiogrāfisko impulsu”, kur Dzividzinska strādāja ar saviem attēliem kā māksliniece arhīvā, veidojot sērijas salikumus materiālam, kas sākotnēji bija vernakulārā fotogrāfija.
Tavs darbs ar Dzividzinskas arhīvu turpinās jau vairāku gadu garumā. Vai un kā ir mainījies tavs skatījums?
Ar arhīvu pirmo reizi sastapos 2021. gadā. Līdz tam neko daudz par Dzividzinsku nezināju, tikai biju manījusi grāmatu Es neko neatceros (2005). Tagad mana izpratne ir padziļinājusies, un skatījums mainās aizvien, atkarībā no skatpunkta. Pirmajā pētniecības posmā domāju “marginalizētās sieviešu fotogrāfijas” rāmējumā. Tagad uz Dzividzinskas vārdu šo margināliju birku attiecināt vairs nešķiet pareizi, redzot viņas vietējo un starptautisko attēlu apriti. Turklāt cik ilgi arhīvs var būt marginalizēts, un vai tas kādā brīdī nekļūst ierobežojošs apzīmējums? Es gribu skatīties uz Dzividzinsku un viņas laika biedrēm, piemēram, Māru Brašmani, Sarmīti Kviesīti, Intu Ruku, Inu Stūri kā Latvijas fotomākslas vecmeistarēm. Varētu domāt, ka fotovēsturē jau zināmie un ierakstītie vārdi ir pašsaprotami, kas atklājas it kā paši par sevi. Tomēr darbs ar arhīviem ir rūpju un atmiņas darbs, savā ziņā arī leģendu kalšana.
Arhīvā materiālu ir ļoti daudz, un tos var skatīties dažādos salikumos. Atkārtoti ejot tiem cauri, gan savas pētniecības ietvaros, gan palīdzot meklēt informāciju citiem pētniekiem, arvien atklājas jaunas nianses, jo nākas pārcilāt piezīmes vai vēl nesakārtotās arhīva daļas. Arī digitalizācijas process maina arhīva vizuālo uztveri, jo īpaši fotonegatīvu nolasāmības un “veiksmīgo kadru” izpratnes kontekstā. Tas, kas ar nepabruņotu aci nav atšifrējams, kļūst saprotams, un līdzās jau labi atpazīstamajiem kadriem ir rinda attēlu, kas ļauj izsekot performancei kameras priekšā kā notikumam pašam par sevi. Tas jo īpaši ir saistoši padomju okupācijas laika fotoklubu vizuālās valodas un attēlu uztveres maiņā. Ja tolaik uzmanības centrā lielākoties bija individuāli attēli kā mākslas darbi, tad ar mūsdienu acīm un, pateicoties arhīva aģencei, lielākoties uz Dzividzinskas darbiem skatos caur serialitātes prizmu.
Kādi vēl jautājumi ir tavā pētniecības laukā?
Disertācijas ietvaros daudz domāju par pētniecības pieejām. Arvien vairāk domāju, ko man nozīmē laikmetīga arhivēšana. Proti, kā atmiņas institūciju pārstāvei, man jāseko noteiktiem darba principiem. Valsts atmiņas institūcijām jāspēj turēt līdzsvaru starp konservatīvu pieeju krājuma saglabāšanas nolūkos un mūsdienīgām pieejām tā interpretēšanā. Arīdoktorantūras studijām ir savs pētniecības tonis. Vēlos attīstīt savu pieeju arhivēšanai kā praksē balstītai pētniecībai, kas robežojas ar radošo pētniecību. Tas ietver sadarbību, nozīmju plūstamību interpretācijās, subjektivitāti, vairāk esejisku, nevis zinātnisku, toni. Par šīm tēmām domāju pētījumu satura pieejamības kontekstā. Izdevuma Atmiņu topogrāfijas atklāšanā kāds apmeklētājs vaicāja: “Un cilvēkiem tas būs vajadzīgs?”, kas mani sākumā samulsināja. Tagad ik pa laikam sev šo jautājumu atgādinu. Manuprāt, radošās un praksē balstītās pētniecības ir vieglāk pārnesamas pielietojumam un rezonansei arī ārpus akadēmiskās vides.
Kā pietrūkst fotogrāfijas vēstures izpētē Latvijā?
Joprojām pietrūkst sieviešu arhīvu izpētes, domājot ne vien par mākslas fotogrāfiju, bet arī vernakulāro. Latvijas kontekstā ilgstošais kūtrums iekļaut fotogrāfiju mākslas apritē, šķiet, rezultējies ar to, ka šobrīd vērtīgākā pētniecības kategorija ir fotogrāfijas atbilstība mākslai vai tās iekļūšana cita mākslinieka praksē (pieļauju gan, ka šo manu skatpunktu ietekmē sasaiste ar mākslas institūcijām un aizmāršība citu disciplīnu pārzināšanā). Stāstīt spējīgu fotogrāfiju mums apkārt ir daudz vairāk, un fotogrāfija ir starpdisciplināras pieejas rosinoša.
Ko tu ieteiktu jauniem vēstures, mākslas studentiem, kurus ieinteresējusi fotogrāfija?
Es rosinātu kultivēt rūpju darbu ar dzimtas un kopienu arhīviem, kā arī meklēt prakses un brīvprātīgā darba iespējas krājumos, veidot attiecības ar atmiņas institūciju pārstāvjiem. Es arī ieteiktu būt iejūtīgiem, strādājot ar kāda mantojumu un personisko stāstu, jo arhīvu īpašniekiem vai mantiniekiem iešana cauri attēlu desmitgadēm var būt ievainojošs process. Maģistrantūras un doktorantūras studentus rosinātu lūkot pēc starptautiskām konferencēm, jo īpaši interesējoties par Baltijas reģionu.
Kas pēdējā laikā ir bijušie tavi lielākie pārsteigumi fotogrāfijas jomā?
Darbā mākslas akadēmijā novēroju studentu interesi par fotogrāfiju dažādos rakursos – gan kā objektu pašu par sevi vai arhīvu kā iedvesmas avotu. Tie ir mazi ikdienas prieki. Un tad ir prieks par jau zināmu mākslinieču izstādēm, piemēram, Māras Brašmanes (galerijā Alma līdz 31. maijam), Rūtas Kalmukas (ISSP Galerijā līdz 9. maijam) un Intas Rukas (Fotografiska līdz 4. oktobrim) fotogrāfijām, ko nācies pēdējā laikā redzēt. Tallinas Fotografiska izstādītā Rukas sērija man jau bija labi zināma, tomēr viņas skatiens mani nebeidz pārsteigt. Reizēm vienkārši vajag kādu, kas kļūst par liecinieku mūsu dzīvei. Ruka to dara tik nesavtīgi un empātiski.
[1] Projektu “Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai” / CERS (Nr. VPP-MM-LKRVA-2023/1-0001) finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija valsts pētījumu programmas “Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai” (2023–2026).
